- Un tas būtu? kundzīte knapi dvesa.
- Sākums bija saraustīts, bet, cik sapratu, viņš nevēlas, ka kaut kas tiktu izdarīts…
- Kas tad?
- Nezinu, Uldis tikai teica, ka nav jādara… bet kases tā arī nesapratu. Un vēl viņš pieminēja kādu sievieti Undīni. Vai jums šis vārds kaut ko izsaka?
- Undīne? šamane domīgi atkārtoja. Nē, neizsaka gan. Varbūt tā bija kāda no apvienības? Lai gan neesmu iepriekš dzirdējusi… Varbūt no jaunajiem?
- Laimas kundze, man nav ne mazākās nojausmas, par ko Uldis runāja, bet izskatījās, ka tas ir ļoti svarīgi. Viņš likās… satraukts.
- Leo, mirušie par niekiem netramda dzīvos. Ja Uldis centās kontaktēties ar tevi, tas acīmredzot ir vairāk nekā svarīgi! Tas ir dzīvības un nāves jautājums! Paldies, ka uzticējies man. Man ir viena ideja, kā mēs varētu šo jautājumu padarīt skaidrāku… Vai vari man pārzvanlt pēc kādas stundas?
- Protams! nekavējoties apliecināju. Vai jums ir nojausma, kas varētu palīdzēt…?
- Jā! Domāju atbildi meklēt kārtis, šamane noteica, pēc balss spriežot, būdama tālu domās. Pārzvani man pēc stundas.
Tā kā lietus joprojām nebija mitējies, man bija jāatrod, ar ko sevi nodarbināt šo stundu. Par strādāšanu nevarēja būt ne runas kaut kas Laimas kundzes intonācijā bija vēl vairāk sašūpojis manu trauslo mentālo līdzsvaru.
Tā vietā nolēmu pavadīt laiku lietderīgi un atbrīvoties no liekā apmatojuma. Kopš pārmaiņām mati auga griezdamies ne tikai uz galvas tie nesmādēja ari citas ķermeņa daļas. It īpaši iemīļota to pulcēšanās vieta bija uz kājām un rokām. Mans nabaga vecais depilators kāsēja un šķaudīja, ravēdams aizaugušos rajonus. Ar skumjām sapratu, ka drīzumā to nāksies aizstāt ar jaunāku un jaudīgāku ierīci, kas bez grūtībām tiktu galā ar neparasti lielo slodzi un nepadarītu mani līdzīgu noplūktam tītaram.
Kad eksekūcija bija veikta un mani locekļi bija brīvi no apmatojuma, toties klāti ar sārtu zosādu, bija pagājusi noteiktā stunda un man bija visas tiesības jau atkal traucēt paveco šamani. Turēju īkšķus, kaut Laimas kundzei būtu izdevies ko noskaidrot. Jo drizrāk šī lieta būs atrisināta, jo drīzāk beigsies mans mājas arests.
Šamane atbildēja uz zvanu tikai pēc sestā pīkstiena, kad jau grasījos atvienoties. Man bija savi noteikumi šinī ziņā nekad negaidīt ilgāk par pieciem signāliem. Tā kā šoreiz bija ārkārtas situācija un zvana saņēmēja bija kundze gados, tad pieļāvu izņēmumu un palielināju pīkstienu skaitu līdz seši. Bija dzirdams, ka šī rīcība šoreiz sevi attaisnoja, Laimas kundze šķita aizelsusies, meklējot saziņas ierīci.
- Sveiki! Te Leo! Vai izdevās ko noskaidrot?
- Leo! Jau gaidīju tavu zvanu. Cik jauki! Laikam telepātija nostrādāja.
Gribēju iebilst, ka mēs jau iepriekš bijām norunājušas sazvanīties pēc stundas, bet nolēmu neiedziļināties nebūtiskās detaļās. Tā vietā piekrītoši noņurdēju un pacietīgi gaidīju atbildi uz savu jautājumu.
- Patiesi! Man izdevās šo to noskaidrot. Bet nedomāju, ka tā būtu telefona saruna. Labāk būtu, ja tu atbrauktu pie manis.
- Laimas kundze, es gan īsti nezinu… nedaudz vilcinājos. Harijs piekodināja nelīst laukā no mājas…
- Ak tā, viņa skumīgi novilka. Nu, es varētu aizbraukt pie tevis, bet tagad tāds laiks… Un man nav mašīnas, bet pa lietu negribas pieturā stāvēt.
Man uz mēles bija ierosinājums izsaukt taksi, bet tas šķita nepieklājīgi, ņemot vērā, ka nezināju, vai kundzīte var to atļauties.
- Ziniet, negaidītas drosmes uzplūdā pārtraucu šamani. Es pati atbraukšu. Arā tiešām stipri līst.
Palūkojos uz pelēko ūdens sienu aiz loga. Pulkstenis tuvojās pusdienas laikam, bet istabā valdošā krēsla par to nemaz neliecināja.
- Vai, tas gan būtu lieliski! Uz cikiem tu varētu būt?
Mans skatiens atdūrās pret datorā mirgojošo e-pastu no
kolēģa Jāņa. Lai kā ari negribējās, bet, pirms devos laukā no mājas, bija jāapdara vēl darba lietas.
- Visticamāk, uz vakara pusi. Ko jūs teiktu par pieciem?
- Jauki! Tad es gaidu tevi uz pieciem. Uzcepšu kādu pīrāgu, tu droši vien nebūsi ēdusi.
Gribēju iebilst, ka nav vērts manis dēļ tā censties, bet domās nejauši vizualizētie mājās ceptie gaļas pīrādziņi acumirklī aizbāza man muti.
- Gaidiet! Būšu! priecīgi nočivināju klausulē un pabeidzu sarunu. Laimas kundzes reitings manās acīs tikko bija ievērojami pakāpies. Varbūt tas ir prasti, bet pēdējā laikā mani viegli varēja uzpirkt ar dažādām ēdamām lietām.
Par brīnumu, darbu blāķis, kas sākotnēji likās neizkustināms, galu galā tīri veiksmīgi noripoja pa dienas nogāzi, aizraujot pa ceļam līdzi arī mani. Es atjēdzos, ka ir jau vēls, tikai kad istabā bija kļuvis vēl tumšāks un man nācās ieslēgt grīdas lampu, lai izlīdzinātu kontrastu starp telpu un košo datora ekrānu. Tas ari piespieda mani pamest acis pulkstenī pie sienas un šausmās konstatēt, ka ir jau krietni pāri pieciem. Es kavēju randiņu ar mājās ceptiem pīrāgiem!
Aiz loga vēl joprojām līņāja, bet šķita, ka darba diena bija nogurdinājusi arī lietu, tagad tam pietika spēka vien slinkai sīkpiļu miglai, kas smagnēji taustījās starp liepu zariem. Ielas gan vēl līdzinājās Venēcijai, tāpēc izšķīros par labu gumijas iešļūcenēm un skriešus devos laukā no mājas, klusībā cerot, ka Laimas kundze nav no tiem īpaši pedantiskajiem cilvēkiem, kuri necieš kavēšanos. Tas varēja draudēt ar liegtu pieeju pārtikas resursiem.
Mans auto šķila peļķes, mezdams augstus pelēka ūdens lokus uz ietvēm. Gājēji jau vairs neprotestēja un neraidīja dusmīgus skatienus metāla satiksmes dalībnieku virzienā. Tie bija izmirkuši un samierinājušies. Brauciens no mana dzīvokļa līdz Laimas kundzes miteklim Alberta ielā prasīja vien desmit minūtes, bet brīvas stāvvietas atrašana Rīgas klusajā centrā varēja aizņemt divtik laika. Tāpēc, pamanījusi tukšu, neaizņemtu ietves gabaliņu vienu kvartālu no šamanes mājām, nolēmu nodzīt slinkumu un atlikušo veikt kājām. Turklāt man gribējās iemēģināt jauno lietussargu tā bija Mārdžas dāvana Ziemassvētkos, kas līdz šim skapja dziļumos bija pacietīgi gaidījusi savu zvaigžņu stundu.
Priecādamās par košo, dzīvespriecīgo, ziediem rotāto sargu un savu atspulgu kafejnīcu skatlogos, es, lēnām brizdama caur peļķēm, tuvojos šamanes miteklim. Garām braucoša mašīna mani vienā mirklī pievienoja izmirkušo un samierinājušos gājēju pulkam.
Mans lieliskais, svilpojošais garastāvoldis tika nedaudz pabojāts, kad, nogriežoties ap stūri uz Alberta ielu, tālumā pamanīju uz ietves mīņājamies nepacietīgu pūli, kas ciešā lokā ieskāva ātrās palīdzības dzelteno bušu un policijas balto auto. Šīs aktivitātes norisa pie Laimas kundzes kāpņu telpas, tāpēc nedaudz palēnināju soli un piesardzīgi pavēros apkārt. Kas zin', kas mani gaidīja šinī cilvēku barā. Nelaba nojausma lika sacelties matiņiem uz spranda un (ja vien tādi bija palikuši) uz rokām.
Uzmanīgi tuvojos gaidošajam pūlim, cenšoties saskatīt, kas īsti noticis. Lietussargu mežs aizsedza skatu, lai kā arī es snaikstījos, un gluži kā balerīna uz pirkstgaliem tipināju gar pūļa ārējo malu.
Manu uzmanibu piesaistīja divas pavecākas kundzes. Sabāzušas baltsprogainās galvas kopā zem viena lietussarga, tās kaut ko dedzīgi apsprieda un vienoti šausminājās. Cerot, ka runa nav par kādu no neskaitāmajiem seriāliem, bet gan šeit notiekošo, es lēnām pievirzījos tuvāk un sasprindzināju dzirdi. Vecajām grezelēm laikam acis bija pakausī, jo tās nekavējoties apklusa un raidīja aizdomīgus skatienus pār plecu. Izlēmu mainīt taktiku. Savilkusi seju visžēlabainākajā izteiksmē un nevainīgi iepletusi acis, uzrunāju tenku vāceles: