- Es ļoti atvainojos, vai jūs man nepateiktu, kas šeit notiek?
Kundzītēm bija sūras dzīves rūdījums, un viņas neuzķērās uz manu apaļacaino skatienu.
- Kas tev pa daļu? vecākā no abām šerpi noprasīja. Bija nepieciešams tāds pamatojums, kuram nespētu pretoties pat vissīkstākā grezele.
- Redziet, man omlte dzīvo šinī kāpņu telpā… baidos, ka tik kaut kas nav atgadījies… nevainīgumu nomainīju pret bažlgumu un patricināju apakšlūpu.
- Kurš dzīvoklis? šoreiz jautātāja bija otra. Pirmā sāka acīmredzami atmaigt laikam viņai pašai bija mazmeita.
- Sestais, izšāvu kā no lielgabala, nebūdama gan īsti pārliecināta, vai Laimas kundze tiešām mitinājās tajā.
- Nē, tā kundze ir no devītā, trešajā stāvā, pirmā noliedzoši papurināja sirmās cirtas. Auksts ledus klucis ieslīdēja man vēderā.
- Dzīvoklis pa labi? stingām lūpām pārjautāju.
-Jā, otrā apliecināja. Tur tāda jauna sieviete dzīvoja.
-Kāda nu jauna! Tik gadus desmit jaunāka par mums! draudzene viņu pārtrauca pusvārdā, skatienam iemirdzoties tenkotkārē. Viņa tāda interesanta bija dziedniece vai zīlniece… īsti neatceros, bet mans Artūrs pie viņas pāris reižu gāja, kad ar biznesu problēmas bija. Viņš teica, ka esot palīdzējusi. Tad jau laba laikam…
- Bet kas ir noticis?! nedaudz par asu iesaucos, nespējot sagaidīt vārdu plūdu beigas. Kundzītes apklusa un atkal aizdomīgi pavērās manī. Bet tad vēlme paklačoties uzvarēja.
- Viņa vannā noslīkusi!
- Kaimiņiem nācis ūdens no griestiem…
- Šie gājuši skatīties…
- Bet neviens nav vēris vaļā…
- Tad izsaukuši pažarniekus…
- Tie tikai nesen aizbrauca…
- Un šī esot gulējusi vannā, gluži sārta…
-Jo ūdens taču karsts!
- Laikam iesnaudusies…
- Un viss…
Viena otru pārtraukdamas, viņas aizgūtnēm dalījās jaunumos. Tenku slūžas bija pārrautas, un plūdi bija neapturami. Bet es jau vairs neklausījos. Stīvām kājām gluži kā koka klucis Konstantīns lēnām atkāpos, neapzināti cenšoties nepievērst sev klačutanšu uzmanību. Mana piesardzība gan bija lieka vecās dievgosniņas bija iegrimušas kaimiņienes aprunāšanā un likās nemaz nemanām manu zaglīgo atkāpšanos.
Gluži kā miglā devos atpakaļ uz mašīnu. Lietus tikmēr bija pieņēmies spēkā, un jau pēc pāris soļiem pat manas īsbikses ieskāva lielus slapjā, krampjainā tvērienā. Domas jaucās un zumēja kā saniknots bišu spiets. Tā nevarēja būt sakritība, nejaušība Uldis gāja bojā vakar, bet šodien vannā noslīka Laimas kundze… Un ko vispār viņa darīja vannā? No mūsu pēdējās sarunas es biju sapratusi, ka kundzīte ceps pīrāgus, nevis veiks higiēnas pasākumus dienas vidū. Šamane gan teica vēl ko ka viņai ir izdevies noskaidrot Ulda nāves apstākļus. Vai arī to tagad izdomāja manas izmirkušās smadzenes? Bet ja nu patiesi? Ja nu viņa zināja, kas īsti notika ar veco jūras vilku, kurš, pēc biedru vārdiem spriežot, bija lielisks peldētājs? Un ja nu tieši tāpēc Laimas kundzei bija jāmirst?
Uz mirkli piebremzēju un paraudzījos apkārt iegrimusi domās, biju aizgājusi pretējā virzienā un tagad atrados Kronvalda parkā. Liepas pustumsā atgādināja zaļus kalnus. Uzplaiksnīja zibens, pielejot apkārtni ar baltu gaismu. Vientuļie gājēji steidzās zem vēja pluinltajiem lietussargiem, zemu noliekuši galvu gluži kā aunu bars, kas dodas uzbrukumā. Pērkons kaimiņos nodārdināja kara bungas, atmodinot mani no savādā pārdomu transa. Biju izmirkuši līdz pēdējai vīlītei, un man sala. Plānā vējjaka mikli piekļāvās ādai gluži kā gigantisks gliemezis. Mati smagnēji un slapji apskāva pieri un noslīdēja gar kaklu. Mans jaunais, smalkais lietussargs laikam bija caurs. Es aizvēru to, jo nelietīgais priekšmets nepildīja savu pamatfunkciju. Tagad debess ūdens šaltīm bija tieša pieeja manai personai, un šo izdevību tās ari nekavējās izmantot. Apgriezušies uz papēža, skriešus devos atpakaļ turp, no kurienes biju nākusi. īsu bridi nespēju atcerēties, uz kuras ielas īsti atstāju savu auto, bet, nokļūstot līdz Laimas kundzes mājai, atmiņa atgriezās. Jaunu sparu ieguvušās lietusgāzes bija aizskalojušas ziņkāro pūli un ātrās palīdzības mašīnu. Tagad iela bija ierasti klusa un vientuļa, tās iedzīvotājiem slēpjoties dzīvokļu sausumā. Atlanti no māju fasādēm noraudzījās manī ar izbrīnā pavērtām mutēm. Es mēmā attaisnojumā paraustīju plecus arī man šeit vairs nebija, ko darīt.
Mājās pārrados joprojām slapja un nosalusi, par spīti auto apkurei, kuru ieslēdzu uz maksimumu, tikko mans miklais dibengals bija pieskāries autosēdeklim. Tas acumirklī aizsvīdināja logus, un man nācās ik pa laikam pārlaist ar roku pār priekšējo stiklu, lai saskatītu ceļu aiz baltās dūmakas un ūdens sienas. Šī bija tā retā reize, kad domās paslavēju sevi par prātīgo izvēli ar ādu pārvilkti mašīnas sēdekļi sevi attaisnoja.
Zobiem izklabinot sarežģītus flamenko ritmus, es vannas istabā atbrīvojos no izmirkušajiem apģērba gabaliem un ar baudu iekāpu karstajā dušā. Tās strūklas dzēla un nedaudz dedzināja, bet jau pēc mirkļa mana āda pierada un ar sārtu pietvīkumu ļāvās ūdens siltajiem glāstiem kā jauns skuķēns pirmajā diskotēkā. Aizvēru acis un atbalstījos ar rokām pret sienu, meklējot papildus saskares punktus, kas sniegtu iluzoru līdzsvara sajūtu. Pacēlusi seju pret ūdens strūklu, ļāvu tam notecēt pāri vaigiem, aizskalojot asaras, kas spraucās starp skropstām. Pamazām mani pārņēma ilgi gaidītais miers. Laimas kundze bija mirusi, bet varbūt tā tiešām bija sagadīšanās. Nelaimes gadījums. Šamane bija jau gados un, iesnaudusies vannā, vairs nespēja no tās tikt laukā. Tā gadās. Ir dzirdēti ne tādi vien atgadījumi. Pavēru muti, lai ar mēli noķertu dažas ūdens piles, kas ritēja pār lūpām. Turklāt dzīvokļa durvis bija aizslēgtas, tās nācās uzlauzt. Maz ticams, ka slepkava būtu pacenties tās tik rūpīgi noslēgt aiz sevis. Ja vien, protams, jau sākotnēji viņš vai viņa neiekļuva caur durvīm…
Pārlaidu roku pār seju, cenšoties aizslaucīt lieko slapjumu un atvērt acis, lai uz plauktiņa sameklētu ziepes. Mana plauksta noslīdēja kā pa eļļu, bet ūdens palika savā vietā. Es pārsteigumā papurināju galvu, bet rezultāts bija nemainīgs. Gluži kā želeja ūdens plēve piekļāvās manai sejai acīm, mutei, degunam. Man sāka trūkt elpas, jo savādais šķidrums bija nobloķējis gaisa padevi. Kaut kas nebija pareizi. Panika ieradās neaicināta un iespēra pa saules pinumu. Ar nagiem mēģināju izplēst caurumu pie lūpām, lai kaut nedaudz ievilktu skābekli jau sāpošajās plaušās. Mani pirksti bezspēcīgi cīnījās, bet receklis turpināja sacietēt. Tas kļuva elastīgāks un gumijotāks ar katru aizritošo sekundi. Vēl nedaudz, un cīņa būs zaudēta.
Ar mokām piespiedu sevi uz mirkli norimt un sakoncentrēties. Pārlaidusi rokas pār sienu, atradu dušas krānu un pārtraucu ūdens padevi, cerot, ka līdz ar to arī medūza uz manas sejas atlaidis savu krampjaino tvērienu. Bet man jau vajadzēja nojaust cerība ir cilpa, kurā muļķim pakārties. Riebeklība sažņaudzās vēl ciešāk, lienot zemāk gar manu kaklu. Uztaustījusi dušas kabīnes durvis, grīļodamās izkāpu no tās, cenšoties nepaslīdēt uz flīžu grīdas. Tas šobrīd varēja izrādīties nāvējoši. Tāpat pēc taustes atradu izlietni un skapīti virs tās, lūdzot Dievu, kaut šī būtu tā vienīgā reize, kad nagu šķērītes esmu nolikusi tām paredzētajā vietā. Manas lūgšanas tika uzklausītas smalkais, vēsais metāls mierinoši iegūla manā drudžainajā plaukstā. Satvērusi tās aiz roktura gredzeniem, ar pēdējiem spēkiem triecu asmeņus recekli, kas plānā kārtiņā pārklāja manas pavērtās lūpas. Apziņa no skābekļa bada jau zibeņoja baltos uzplaiksnījumos, un es apzinājos, ka otrai reizei man spēka nepietiks. Ari šoreiz man paveicās jau ar pirmo dūrienu želejveida plēve padevās un nedaudz iepllsa. Kāri ievilku saldo gaisu pa sīko caurumiņu. Tas izgaiņāja zibšņu paniku. Baiļu vietā nāca dusmas, un tās lika iebāzt pirkstus jaunizveidotajā caurumiņā un saplēst to vellišķību lupatu lēveros, ko es ari nekavējos izdarīt. Sākumā žņaugs padevās lēnām, bet ar katru jaunu plīsumu pieauga gaisa padeve un attiecīgi arī mana apņemšanās. Jau pēc mirkļa man bija izdevies atbrīvot muti un degunu, bet tad jau arī acis. Plakstiņi atsprāga kā uz atsperēm, baidoties ilgāk turēt mani tumsā. Smagi elsojot, pavēros uz saplēsto recekli, kura gabali klāja vannas istabas grīdu. Tie bija balti un caurspīdīgi gluži kā želatīns. Ar kāju pabakstīju tuvāko, un tas acumirklī pārvērtās nelielā ūdens peļķītē. Nepaspēju ne aci pamirkšķināt, kad no nāvīgā uzbrucēja palika vien slapja vieta.