Kas, pie velna…? nomurmināju pie sevis, bet, sajutusi motivācijas trūkumu, neturpināju nozieguma vietas apskati un grīļīgām kājām devos atlaisties gultā. Mani tikko gandrīz nogalināja duša. Vai tas maz ir iespējams?
Sarāvos trīcošā kamolā gultas galā un pārvilku sev pāri segu. Muskuļi sāpēja un neklausīja, un, mēģinot atglaust matus no pieres, es gandrīz izbakstīju sev aci. Plaušas vēl likās smagas, un gaiss tajās plūda ar grūtībām. No pārdzīvotā izbīļa deniņos dobji šalca asinis un sevi pieteica pulsējošas galvassāpes. Vai tas maz bija pa īstam? Kas tur, pie velna, notika?
Man gribējās raudāt, bet acis sūrstēja un palika sausas. Es jutos iztukšota, izsmelta. Man bija izdevies paglābties no šaušalīgas nāves. Rīkle likās gluži jēla no nesekmīgajiem centieniem ieelpot. Slāpes mocīja kā spāņu inkvizīcija, bet doma par ūdeni lika kuņģim šausmās sarauties. Bija jānomierinās. Jāatgūstas. Jāpadomā. Lietus aiz loga naidīgi klaudzinājās gar palodzi, it kā cenšoties tikt iekšā, tikt man klāt! Izdvesu bailpilnu pīkstienu un pārvilku segu pāri galvai, meklējot patvērumu. Pamazām siltums un tumsa nomierināja manus saspringtos nervus. Trīsas pierima, un kamols krūtīs atlaidās. Starp skropstām izspraucās asaras un slīdēja pāri vaigiem. Turpināju šņukstēt un slaucīt miklo degunu segā, līdz miegs ietina prātu pūkainā aizmirstībā.
Tā es nogulēju līdz nākamajam rītam, kas atausa tikpat pelēks un drūms kā iepriekšējais. Lietus laikam bija ieradies uz palikšanu. Uz mirkli aizvēru acis, cenšoties atcerēties šīsnakts sapni. Lai gan vakardienas pārdzīvojumi bija mani satricinājuši līdz sirds dziļumiem, tomēr biju pārliecināta, ka miegā mani bija apmeklējis kāds pazīstams tēls. No bezapziņas tumsas iznira pelēka ēna, un man pretī raudzījās uzmanīgs, dzeltens skatiens. Piesardzīgi atiezti zobi un nedaudz pieglaustas ausis. Vilks nogaidoši vērās manī.
Ko tu gaidi? es tikko dzirdami nočukstēju, pārsteidzot pati sevi un necerot saņemt atbildi.
No gultas izkāpu stīva un kokaina. Muskuļi sāpēja pēc vakardienas sasprindzinājuma, toties rīkle jutās labāk applaucējuma sajūta bija mazinājusies. Pirms ieiet vannas istabā, es apbruņoju sevi ar šķērēm un, nervozi lūkojoties sāņus, iekārtojos uz podiņa. Uzbrukums vai nē, bet dabiskās vajadzības ir jāņem vērā. Nevarēju taču iet pie kaimiņiem!
Nokārtojusi pirmo nepieciešamību mierā un klusumā (bez draudīgiem recekļiem, kas izlēktu laukā no klozetpoda un censtos iekļūt manī pa atverēm, kas paredzētas tikai un vienīgi izejai), es sajutos labāk. Ja ne labāk, tad vismaz drošāk un mierīgāk. No spoguļa pretī man vērās nevaldāms matu ērkulis un kaut kur zem tā visa sarkanas, aizpampušas actiņas, kuras papildināja zili loki un krāsā līdzvērtīgs deguns. Lūpas bija baltas un sasprēgājušas, bet vaigu rotāja nospiedums no gultas malas, uz kuras biju pavadījusi visu nakti. Pat ļaunākajās paģirās mans izskats nekad nebija sasniedzis tādu antidaili.
Piesardzīgi atgriezu krānu un mirkli vēroju tekošo ūdeni. Tas šķita normāls. Ierasts. Mirkli svārstījos, nespēdama izlemt starp higiēnu un dzīvotgribu. Tomēr garša mutē pārliecināja, ka no tirības neviens vēl nav nomiris. Zibenīgi izmazgāju zobus, uzstādīdama jaunu Ginesa rekordu, bet seju nolēmu neskalot ar nāvējošo šķidrumu, kas patlaban vēl uzvedās pieklājīgi. Ģīmītim nācās iztikt ar mitrās salvetes pakalpojumiem. Matus saņēmu ciešā mezglā galvvidū un pēc šī manevra sāku attāli līdzināties cilvēciskai būtnei.
Mans organisms alka pēc dienišķās kofeīna devas. Vēl nedaudz, un tas pieteiktu streiku. Bet jau atkal ierastais process bija šķēršļu pilns. Kafijas vārīšanai bija jāizmanto ūdens… Nolēmu riskēt. Turklāt tas būtu varējis mani nogalināt jau tad, kad tīrīju zobus. Un varbūt termiska apstrāde iznīcina recekļus? Drošības labad es ne tikai uzvārīju ūdeni, bet ļāvu tam mest burbuļus desmit minūtes ilgāk. Sargi sevi pats, tad Dievs tevi sargās.
Atlaidusies dīvānā ar lielu kūpošas kafijas krūzi, atļāvos tādu greznību kā pārdomāt pēdējo dienu notikumus. Gluži kā skolā mācīja apkopot faktus un, balstoties tikai un vienīgi uz tiem, izdarīt secinājumus.
Fakts numur viens: Uldis Erdbergs bija noslīcis baseinā. Vai kāds viņam palīdzēja vai arī nāve bija gluži dabiska un bez iejaukšanās no ārpuses, tas nebija zināms. Šinī jautājumā bija jāņem vērā divi apstākļi, kas viens otru līdzsvaroja: Uldis bija lielisks peldētājs un vienlaikus kungs cienījamā vecumā.
Fakts numur divi: Laimas kundze bija noslīkusi vannā. Jau atkal sīkāka informācija par apstākļiem nebija pieejama, bet arī šeit ir jāņem vērā dažas īpatnības ko šamane darīja vannā, zinot par manu drīzo apciemojumu? Un tā nebija vienīgā informācija, kas vecajai kundzei bija pieejama nāves mirklī. Nedrīkst aizmirst pēdējo telefona sarunu viņa minēja, ka ir kaut ko noskaidrojusi. Varbūt tas bija Ulda slepkavas vārds.
Fakts numur trīs: mani vakar gandrīz nosmacēja ūdens receklis, un es paglābos no nāves, tikai pateicoties savai jauniegūtajai kārtības mīlestībai nagu šķērītes beidzot atradās tām paredzētajā vietā.
Secinājumi: visiem trim uzbrukumiem bija kas kopējs: saistība ar vilkačiem un tie norisinājās ūdenī vai tā tuvumā.
Izanalizējot pieejamo informāciju, kļuva arī skaidrs, ka man ir nepieciešama palīdzība. Pie iesaistītās puses vērsties nevarēju vilkačiem bija pašiem savas intereses, kas, visticamāk, nesakrita ar manējām. Harijs bija jauks, bet kurš zina vai drīkstu viņam uzticēties?
Draudzenes iesaistīt šinī visā jezgā nešķita prāta darbs Mārdžai ir laimīga ģimenes dzīve, bet Elīna pārņemta ar kāzu plānošanu un laulības līgumu sastādīšanu (galu galā divu juristu svētā savienība!).
Mani pārņēma vientulības un pamestības sajūta. Noslaucījusi ar plaukstas virspusi miklo degungalu, nolēmu sevi pabarot un tad turpināt drūmās pārdomas vientuļā varoņa stilā.
Ledusskapis mani iepriecināja ar tunča konserviem, pāris tomātiem un pienu. Sienas skapītī atradās kriksītis maizes, un es uzskatīju, ka kopsummā tas veidoja karaliskas pusdienas.
Pēc maltītes patiesi sajutos labāk, un dzīve sāka rādīties ja ne gluži rozā, tad vismaz gaišākās krāsās. Ja sēdēšu mājās, nebāzīšu degunu laukā uz ielas (un ari ne savās darīšanās), tad situācija atrisināsies pati no sevis un, visticamāk, dažu dienu laikā.
Mans skatiens aizķērās aiz mobilā telefona, kas rātni čučēja uz virtuves letes. Pabakstījusi to ar pirkstu, atgriezu ierīcē dzīvessparu un konstatēju, ka vakar esmu iemanījusies atslēgt tam skaņu, līdz ar to displejā mirgoja astoņi neatbildēti zvani un divas īsziņas. Viena no Elīnas viņa par vedējiem bija izvēlējusies Mārdžu un viņas vīru. Otra no Mārdžas viņa ar vīru bija piekrituši būt par Elīnas un Sašas vedējiem. Starp neatbildētajiem zvaniem, protams, bija pārītis no draudzenēm, tad viens svešs numurs, divi no darba un viens no Viktorijas. Pēdējais vārds sarakstā man lika aizdomāties. Nebiju pārliecināta, vai viņa spētu man kaut jel kādi palīdzēt, bet man gribējās vismaz izkratīt sirdi, lai kāds pažēlotu un galviņu paglaudītu. Un, ņemot vērā Vikas neparasto informētību par divdabju sabiedrībā notiekošo, pieļāvu, ka priekšniece neapvainosies, ja izvēlēšos viņu par uzticības personu.