Tu zvanīji, teicu klausulē, kad Viktorija atbildēja. Man telefonam skaņa bija izslēgta.
- Ar tevi viss kārtībā? priekšniece lietišķi noprasīja, tomēr viņas balsī saklausīju trauslu atvieglojumu.
- Vairāk vai mazāk. Kas jums jauns?
- Viss pa vecam.
Saruna nevedās, un es nezināju, kā ieminēties par sev aktuālo tēmu. Un vispār Viktorija bija meklējusi mani, nevis otrādi! Tad lai arī runā!
- Tu esi pārliecināta, ka viss okei? Vika uzstājīgi pārjautāja, un šeit es saskatīju iespēju.
-Ja godīgi… pakasīju aiz auss, prātojot, ko teikt tālāk. Man ir problēma. Saistīta ar divdabjiem.
- Khm?
- Atceries, tu vaicāji, kas ir mana pavadone? Tad lūk, Laimas kundze vakar nomira…
- Kas ar viņu notika?
- Noslīka vannā.
- Noslīka…?
- Mhm… apstiprinoši noņurdēju, dodot Vikai laiku izdarit pašai savus secinājumus. Noslīka gan. Mums bija sarunāts vakarā tikties, bet, kad es ierados Alberta ielā, pie mājas jau stāvēja ātrā palīdzība.
- Tu izgāji no dzīvokļa?
- Man nebija izvēles. Bija jāsatiek Laimas kundze.
- Tu kaut ko noklusē, Viktorija aizdomīgi piebilda.
-Jā, tā nav saruna pa telefonu.
- Gribi, lai atbraucu? priekšniece pazina lūgumu pēc palīdzības.
- Būtu jauki, pieklājīgi noteicu. Vai vari pie reizes ieiet veikalā un paņemt rupjmaizi, siļķi ar bietēm majonēzes mērcē un kādu desas luņķi?
Laikam biju pāršāvusi pār strīpu, jo klausulē iestājās klusums.
Pierakstīju maize, siļķe un desa, Vika beidzot ierunājās, nolasot manu iepirkumu sarakstu. Būšu pēc pusdienām.
Līdz ar to man bija četras stundas brīva laika un tikai dažas iespējas, kā to aizpildīt, pārskatīt darba e-pastu, palasīt kādu žurnālu, izmazgāt matus vai iet nosnausties. Lietus joprojām nebija mitējies un tagad ar sīkstu neatlaidību klauvēja pie loga rūts. Tas uzreiz padarīja divas pirmās aktivitātes neiespējamas, jo lidz ar pustumsu istabā ari manas smadzenes darbojās uz pusapgriezienu. Matus mazgāt likās pārāk bīstams un riskants pasākums, tāpēc nekas cits neatlika kā realizēt dzīvē ceturto ieceri. Saritinājusies uz dīvāna un apsegusies ar plānu, rūtainu pledu, es sākotnēji pat necerēju iemigt un plānoju vien bezdomu šņākuļošanu un acu atpūtināšanu. Tā vietā iegrimu dziļā bezsapņu miegā, no kura mani izrāva tikai zvans pie durvīm. Četras stundas, iepriekš likušās vesela mūžība, bija paskrējušas vienā krācienā. Atvērusi acis, no sākuma nevarēju saprast, cik ir pulkstenis, kāpēc guļu uz dīvāna, ja istabā ir tik tumšs, un kurš ir tas psihopāts, kas tik neatlaidīgi spiež zvana pogu. Atbildes uz šiem jautājumiem radās, bet ne visas uzreiz.
Pirmkārt, es pieklumburēju pie ārdurvīm un palūrēju pa actiņu kāpņu telpā. Pustumsā vidēja kaut kas balts un nikns. Viktorija!
Ar vainīgu kunkstu atslēdzu durvis, lai ielaistu savu ēdiena piegādātāju, kas nepacietīgi mīņājās uz sliekšņa un uz šo brīdi jau bija paspējusi pieminēt visus manus radiniekus ar labiem vārdiem.
- Es domāju, ka tu kātus esi atstiepusi, Viktorija dusmīgi uzzibināja zilos skatu zibšņus un, nesagaidījusi uzaicinājumu ienākt, pasoļoja man garām.
- Paldies, ka atbrauci, nolēmu ignorēt laipno apsveicināšanos.
- Tu izskaties drausmīgi, viņa mani uzmanīgi nopētīja no galvas līdz kājām. Pametu skatu gaiteņa lielajā spogulī. Salīdzinājumā ar rīta cēlienu pampums un apsārtums bija mazinājies, bet es vienalga attāli atgādināju babuīna lejasdaļu.
- Jūtos vēl labāk, atiezu zobus šķībā smaidā un paņēmu no priekšnieces iepirkumu maisu. Tēju vai kafiju?
- Tev zāļu tējas ir?
- Tikai nomierinošā, atcerējos par savu buldurjāņu mikstūru.
- Tad labāk kafiju.
Paraustīju plecus un devos uz virtuvi uzlikt ūdeni vārīties. Man atgriežot krānu, dažas piles uzšļakstījās uz augšdelma, liekot man nevilšus notrīcēt. Notraukusi tās, ieslēdzu gāzes plīti un uzliku uz zilajām liesmiņām trumuli.
Kad pagriezos atpakaļ pret priekšnieci, uztvēru viņas aizdomu pilno skatienu. Viktorija bija iekārtojusies pie virtuves letes uz augstā ķebļa un atspiedusi zodu trauslajā, zelta gredzeniem rotātajā plaukstā.
Es izlikos skatienu nemanām. Miegs vēl vandījās pa manām smadzenēm, un, pirms jutos spējīga kaut ko paskaidrot, man bija jāuzpildās ar kofeīnu. Skapītī atradu pašas dārgākās un skaistākās krūzes, izgreznotas ar sārtiem rožu ziediem, tik trauslas un plānas, ka likās gandrīz vai caurspīdīgas. Kādā no jubilejām tās man bija uzdāvinājusi mamma, un krūzes tika taupītas īpašiem gadījumiem. Šoreiz gadījums varbūt nebija īpašs, bet ciemiņš pavisam noteikti tāds bija.
Priekšniece klusējot uzmanīgi vēroja mani rosāmies, un, tikai kad noliku viņas priekšā karsti smaržojošu kafijas krūzi, viņa beidzot ierunājās:
- Kas ar tevi ir noticis?
- Uh. Jautājums izsita mani no līdzsvara, liekot ar plaukstām atbalstīties pret leti, lai apkopotu ne tikai spēkus, bet ari domas. Nezinu pat, ar ko lai sāk…
Viktorija nogaidoši izlieca uzaci augstā lokā un iedzēra nelielu malku kafijas, atzinīgi pašūpojot galvu.
- Man vakar uzbruka… dušā.
-Kas?
- Nezinu, kaut kāds receklis. Atglaudu matus no pieres un, atsvabinājusi savas krēpes no gumijas žņaugiem, no jauna saņēmu tās vēl ciešākā mezglā. Atgriezos mājās pārsalusi un slapja līdz ādai, nolēmu sasildīties dušā. Viss bija labi, un te piepeši… tas ūdens bija gluži kā tāda milzu medūza! Es nezinu, kas tas bija! Bet ar nagiem pārplēst to nevarēju. Labi, ka šķēres bija pa rokai, ar tām izdevās to draņķību pārdurt.
- Un pēc tam? Manam emocionālajam vēstījumam neizdevās satricināt Vikas leduslaikmeta mieru.
- Pēc tam nekas. Tas pazuda, izšķīda. Bet es aizgāju gulēt.
- Skaidrs, priekšniece domīgi novilka. Tev šokolāde
ir?
Nezinu, kas viņai bija skaidrs un kāda tam bija saistība ar šokolādi, bet mīļā miera labad pakļāvos un izvilku no atvilktnes tāfelīti rūgta, melna kakao izstrādājuma, un pasniedzu to Vikai. Viņa neizpratnē pavērās manī:
- Salauz taču!
Noliku uz letes stikla trauciņu un salauzu tajā šokolādi.
- Priekš kam tas? nedroši pajautāju.
- Veicina domāšanu, viņas skatiens pauda vāji slēptu nicinājumu par tik dumju jautājumu. Labi, tātad tev uzbruka dušā pēc tam, kad atgriezies no savas pavadones. Kā viņu sauca?
- Laima Zvaigzne-Klints.
- Nūjā. Un viņa noslīka vannā?
-Jā, piekrītoši pamāju un iedzēru lielu malku kafijas. Rūgtais dzēriens pamazām izgaiņāja miglu manā prātā.
- Kāpēc tu brauci pie viņas?
- Jo es pastāstīju Laimas kundzei, ka tanī vakarā, kad gāja bojā Uldis… Palūkojos Vikā, lai pārliecinātos, ka viņa zina, par ko ir runa, un, saņēmusi apstiprinošu "mhm", turpināju: Tanī vakarā viņa gars ieradās pie manis ar lūgumu.