- Tā, nu beidzot kļūst interesanti, Vikas skatiens iemirdzējās, un viņa nemierīgi sadīdījās uz ķebļa. Vecā vilka dvēsele atnāca pie tevis ar lūgumu? Kādu?
- Viņš teica, ka kaut kas nav jādara, un nosauca sievietes vārdu Undīne.
- Kas nav jādara?
- Nezinu! Nav ne mazākās nojausmas. Tik sīki Uldis nepaskaidroja. Viņš teica nav jādara. Un pēc pauzes Undīne. Un tas ir arī viss.
- Skaidrs, Vika jau atkal šķita iegrimusi domās un izklaidīgi iemeta mutē kārtējo šokolādes gabaliņu. Un ko tu gribēji no tās Laimas?
- Es viņai nākamajā dienā, tas ir vakar, piezvanīju un šo visu izstāstīju. Viņa teica, ka paskatīsies tuvāk laikam taisījās likt kārtis vai kaut ko tamlīdzīgu. Pēc stundas es Laimas kundzei pārzvanīju viņa izklausījās uztraukta… teica, ka esot kaut ko sapratusi un ka mums noteikti ir jāaprunājas. Tā kā tad vēl joprojām lija, es piedāvāju, ka aizbraukšu pie viņas uz mājām, lai vecajam cilvēkam nebūtu ar trolejbusiem jāvizinās…
- Par spīti tam, ka puse no vilkaču apvienības tevi medī? Vika asi pārtrauca mani pusvārdā.
- Ko, lūdzu? mans žoklis noslīdēja un atsitās pret leti.
- Nedari tā. Tu izskaties stulba. Viktorija pasniedzās un ar karotīti pabikstīja manu zodu, liekot aizvērt muti. It kā tu to nebūtu zinājusi.
- Protams, es zināju… mani brīdināja… bet nedomāju, ka tas ir tik nopietni.
- Tu šinīs aprindās esi jauniņā, laikam būs tev šoreiz jāpiedod. Vika paraustīja plecus. Labi, stāsti tālāk. Tātad tu nolēmi, ka vari doties mazā pastaigā pa pilsētu?
- Jā. Atguvusies no sākotnējā pārsteiguma, centos atgriezties tagadnē. Tas ir nē! Nekādas pastaigas pa taisno pie Laimas kundzes…
- Kura tobrīd jau bija mirusi?
- Tieši tā!
- Tātad tu nezini, ko viņai izdevās noskaidrot?
- Nē, pa telefonu viņa negribēja stāstīt, bet, kad atbraucu, jau bija par vēlu.
- Kāds tevi apsteidza. Vika ar smagu nopūtu nolika krūzi uz apakštasītes un pavērās pa logu, aiz kura ņirbēja pelēkie ūdens aizkari. Divas noslīkšanas un uzbrukums dušā. Tā nav sagadīšanās. Kāds mēģina slēpt pēdas.
- Jā! Es domāju tāpat! atviegloti iesaucos, no sirds priecādamās par vienīgo patiesi prātīgo lēmumu savā dzīvē uzticēties Viktorijai. Bet ko man tagad darīt? Zvanīt Harijam?
- Vilkacim? priekšniece pavērās manī ar asu, jautājošu skatienu. Labāk ne. Vismaz pagaidām ne. Kamēr nebūsim noskaidrojušas, kurš gribēja tevi замочить[8]…
Skāņi pasmaidīju par Viktorijas vārdu spēli.
- Bet ko tad? Ko lai dara?
- Cik es pazīstu vilkačus, tie ir diezgan skarbi ļaudis lepni, ietiepīgi, neiecietīgi. Ja viņi ir ieņēmuši galvā, ka tu esi līdzvainīga viņu barveža nāvē… labāk acīs nerādīties, iekams nebūsim pierādījušas pretējo.
- Bet Harijs…
- Kā tu zini, ka viņš pats veco не грохнул"?
- Nē, Harijs teica, ka Uldis viņam esot bijis kā tēvs. Bet par to otru, par Rego, par to gan es neesmu tik pārliecināta…
- Jebkurā gadījumā kamēr nezināsim kas ir kas, tu labāk daudz apkārt nerēgojies. Ņem vērā, ka Ulda gars bija izvēlējies tevi kā savu ziņnesi. Усопшие[9] dzīvos par niekiem netrenkā. Tas ir svarīgi!
- Laimas kundze teica to pašu, drūmi piekritu un pacienājos ar strauji rūkošo šokolādi. Ja vien zinātu, ko viņa uzraka…
- Mēs varam pajautāt, Viktorija mierīgi iebilda, it kā piedāvātu piezvanīt uz uzziņu biroju. Izsauksim viņas garu un pajautāsim.
- Tu zini, kā to darīt?
-Девочка[10]. vika atsperīgi nolēca no ķebļa. Aizmirsi, kas es esmu?
- Tad tu nopietni…? neticīgi pavēros priekšniecē.
-Jau piektajā paaudzē, viņa lepni atmeta blondās cirtas, skatienam uzliesmojot. Tagad ej ģērbties. Brauksim pie manis.
- Bet kā tad ar nerēgošanos…?
- Šis ir ЧП ārkārtas gadījums. Turklāt tu nebūsi viena. Un pie manis mājās ir viss nepieciešamais, lai sazinātos.
Viktorija mitinājās plašā savrupmājā Baltezera krastā. Izlīkumojušas pa ciemata šaurajām ieliņām, mēs beidzot nonācām tādā kā strupceļā. Jau mirkli šaubījos, vai tikai priekšniece nav pati aizmirsusi, kur dzīvo, kad ceļa galā pamanīju aiz kupla ceriņkrūma patvērušos bruģētu taciņu, kas veda tālāk pie baltas divstāvu ēkas ar plašu, iekoptu dārzu. Automātikas darbināti vārti ielaida mūs augsta žoga iejoztā pagalmā, un, tikko spērām kāju ārā no Vikas baltā Lexus auto, no tuvējā rožu krūma, priecīgi ņaudēdami, izmetās trīs strīpaini kaķi. Pagodinājuši mani vien ar garāmskrienošu skatienu, murrātāji sāka ekstāzē berzēt apaļās galvas pret Viktorijas balto bikšu starām. Gaidīju, ka spalvas kamoli tūlīt izpelnīsies kārtīgu spērienu, jo laiks vēl joprojām bija lietains (lai gan pēdējās desmit minūtes ūdens šaltis bija nedaudz apsīkušas un tagad ieskāva mūs vien pelēkā sīklāšu miglā), bet runčuki izskatījās krietni nobridušies pa pielijušo dārzu. Tā vietā mani gaidīja kārtējais pārsteigums. Vika, maigi dūdojot, apsveicinājās ar pūkaiņiem, katram veltot bagātīgu krievu mīļvārdiņu klāstu. Cik nu varēja nojaust, viņa stāstīja tiem, ka mammīte ir mājās un tas, kurš ir bijis labs puisītis, dabūs bundžiņu. Spriežot pēc eksaltētajiem ņaudieniem, šodien visi bija uzvedušies īpaši labi.
- Tev ari vajadzētu iegādāties kaķi, beigusi ņurcīt dzīvniekus un pamanījusi manu neticības pilno skatienu, Vika piebilda.
-Jā, lai pilnmēness laikā nebūtu tik vientuļi, nosmīkņāju, uzburot prātā ainiņas.
- Piedod, aizmirsu, Vika atmeta ar roku. Ejam iekšā, pirms lietus nav atkal sācies.
Mājas priekšnamā mani gaidīja jau n-tais pārsteigums. Kamēr es atbrīvojos no sandalēm, Viktorija ar nelielu lupatiņu apslaucīja kaķu dubļainās ķepiņas, bet tie savukārt, sastājušies rindiņā, pacietīgi ļāvās procedūrai. Man domāt, tas apliecināja Vikas raganīgo dabu. Nespēju iedomāties, kā bez maģijas iejaukšanās būtu iespējams panākt šādu paklausību.
Izvedusi cauri viesistabai un ēdamzālei, Vika ieaicināja mani virtuvē un nosēdināja pie gara koka galda. Priekšnieces māja nebija iekārtota gluži tā, kā biju iedomājusies. Spriežot pēc viņas kabineta, biju gaidījusi modernu, baltos toņos ieturētu dizainu ar stikla un marmora apdari, interesantiem gaismas elementiem un ultrastilīgām mēbelēm. Tā vietā māja atgādināja Šveices slēpošanas kūrorta un angļu muižas apvienību. Grīdas bija nelakotas, no baltiem priežkoka dēļiem, sienu krāsa variēja no siltas, gaišu smilšu krāsas virtuvē līdz ziloņkaulam viesistabā. Tās rotāja gleznas ar bagātīgām puķu vāzēm holandiešu vecmeistaru stilā. Mēbeles bija lielas, pamatīgas, ērtas un omulīgas baltie krēsli un dīvāni bija rotāti ar lielu ziedu rakstu.
Šeit nekas neatgādināja skarbo, aso Viktoriju, kas darbā valdīja ar dzelzs dūrainīšiem. Iekārtojums bija tik sievišķīgs un maigs, ka likās gluži vai slavas dziesma auglīgajam sievietes pirmsākumam. Apmulsusi no redzētā, es paklausīgi apsēdos pie ozolkoka galda, beidzot jūtoties mājās, drošībā. Tikai tagad apjautu, cik trausls un mānīgs bija mans ārējais miers. Sakodu zobus, lai neļautu emocijām ņemt virsroku un izmānīt asaras no sūrstošajām acīm.