Pabarojusi nepacietīgi ņaudošo kaķu baru, Viktorija ielēja senlaicīgā tējkannā ūdeni, uzlika to uz gāzes plīts vārīties un izvilka no skapīša divas porcelāna krūzes, tik lielas, kā abas manas dūres, kopā liktas. Tās bija senlaicīgas un laika zoba paskrubinātas sārtās peonijas vietumis bija ieplaisājušas, un apdzeltējušās osiņas bija pieredzējušas daudzus pieskārienus.
- Tev viss kārtībā? Vika pieliecās un bažīgi palūkojās man sejā.
Neuzticoties savām trīsošajām balss saitēm, apliecinoši pamāju ar galvu.
- Es iziešu pēc svaigas piparmētras. Mans mēmais žests viņu nebija pārliecinājis, bet acīmredzot Vika nolēma nepievērst tam uzmanību un tā vietā dot man laiku atgūties.
Es atkal pamāju ar galvu kā spēļu sunītis uz autobusa šofera paneļa. Noķeksējusi no pakaramā lietusmēteli un kājas ieāvusi gumijas krokšos, Vika pazuda aiz durvīm, kas no virtuves veda dārzā, atstājot mani vienatnē ar klusu šņākuļojošo tējkannu.
- Kas tu esi? klusa balstiņa lika man izbailēs salēkties. Pirmā doma bija, ka tagad jau varu dzirdēt runājam kaķus, jo biju cieši pārliecināta, ka mājā esmu vien es un strīpainā trijotne. Bet kļūdījos smalkās balss īpašniece stāvēja durvīs uz ēdamistabu un ar nopietnu skatienu mani uzmanīgi nopētīja. Tā bija desmit vienpadsmit gadus veca meitene ar tikpat zilu un caururbjošu skatienu kā mātei. Blondie mati bija sapīti bizē un apvija galvu kā vainags. Uzraksts uz zilā T krekla angliski vēstīja, ka viņa mīl dzīvniekus, bet ne kā ēdienreizes sastāvdaļu. Garie, puķainie svārki sniedzās līdz pat zemei, bet no to apakšas rēgojās divas rozigas, kailas pēdiņas.
- Sveika, pēc iespējas draudzigāk uzsmaidīju bērnam.
- Es esmu Leo, strādāju kopā ar tavu mammu.
- Kas tu esi? meitene piešķieba galvu un atkārtoja jautājumu jau drošākā balstiņā, acīs iemirdzoties ziņkārībai.
- Es jau teicu strādāju… neveikli iesāku, nezinot, kā iziet no situācijas. Man nekad nav padevušās sarunas ar bērniem. Nezinu, kā ar viņiem komunicēt kā ar pieaugušiem? Vai tomēr runāt vienkāršākos teikumos?
- To jau dzirdēju, viņa pārtrauca mani pusvārdā un, pienākusi pie galda, atvilka krēslu un apsēdās man līdzās, pievelkot ceļus pie zoda un apsedzot tos ar garo svārku malu. Viņa atgādināja mazu, trauslu putnēnu ziņkāru un bailīgu vienlaikus.
- Es tikai nesaprotu, kas tu esi, tu nespīdi kā cilvēks. Meitene pastiepa man pretī roku un atglauda matus no pieres. Viņas pirksti bija vēsi un nedaudz mikli. Es aizturēju elpu, bet neatrāvos. Sastingusi ļāvu bērnam sakārtot man matus.
- Tomka! durvis noklaudzēja, un Vikas izsauciens izgaisināja mirkļa savādumu. Neuzmācies tantei! Tev cita nekā nav ko darīt?
Skuķēns atrāva roku un aizvainoti uzmeta lūpu par mātes skarbo aizrādījumu.
- Es jau izlasīju to grāmatu, ko iedevi. Tagad tikai atstāstījums jāuzraksta, mazā Tamāra aizstāvoties noburkšķēja.
- Man dzert gribas.
- Paņem sulu no ledusskapja, un marš atpakaļ uz savu istabu! iespiedusi rokas sānos, Viktorija slējās virs meitas, savilkusi seju dusmīgā grimasē. Tomēr skatiens viņu nodeva tik daudz mīlestības un maiguma es tajā vēl nebiju redzējusi. Uzspiedusi ātru skūpstu Tamārai uz pieres, Vika aiz rokas piecēla meitu no krēsla un pastūma prom no galda. Tā paklausīgi, bet negribīgi paņēma glāzi no skapja, ielēja sev sulu un, metot aizdomīgus skatienus manā virzienā, nozuda aiz durvīm.
- Ak, šie bērni, Viktorija nopūtās. Gan svētība, gan posts.
- Nav jau tik traki, nezināju, ko uz to atbildēt. Klau, viņa man prasīja, kas es esmu…
-Jā, Tomka man ir tāda īpaša. Viktorija iemeta sagatavotajās krūzēs saplūkto piparmētru un aplēja ar verdošo ūdeni. Ragana no viņas никудышная[11]. bet ведунья[12] tīri laba. auras redz jau no mazotnes. Var arī zīlēt, bet pagaidām es viņai neļauju pārāk daudz nekontrolējamu elementu tanī visā.
Piekrītoši māju, it kā mēs pārspriestu mūsdienu izglītības sistēmas robus un jaunievedumus.
- Tev ir divas meitas, vai ne? centos sarunu atgriezt seklākā gultnē.
-Jā, Tomkai šovasar paliks vienpadsmit, bet Taņai jau ir trīspadsmit. Viņa gan ir… Vika uz mirkli apklusa un palūkojās sānis, cenšoties piemeklēt atbilstošāko vārdu. Вот Taņa ir ворожея[13]. gluži kā vecmāmiņa! Izaugs un vēl mums visiem velnu parādīs!
Priekšniece nosmējās lepnās māmiņas klusos smieklus, un jau atkal man nebija ko piebilst.
- Un tu pati? Kas tu esi? uzdrošinājos pajautāt.
- Ragana, viņa paraustīja plecus un uzmanīgi nodzēra malku tējas. Nevarētu teikt, ka no tām vājākajām, bet ari neesmu desmitniekā.
- Jums ir savs reitings? šodien bija Neparasto atklājumu diena. Bet ar šo jautājumu laikam biju pāršāvusi pār strīpu, jo izpelnījos no Vikas negantu skatienu.
- Nu ko padzer tēju, un tad sāksim gatavoties? maigais, mātišķais tonis pazuda, tā vietā atgriezās ierastais vēsi lietišķais.
- Tēja pagaidīs, apņēmīgi noliku krūzi uz galda. Сделал дела, гуляй смела![14]
Patiesībā gan jāsaka, ka nemaz tik pārliecināta nejutos. Tomēr tas bija līdzīgi kā ar iešanu pie zobārsta jo drīzāk aiziesi, jo drīzāk beigsi par to baidīties. Nekad nebiju piedalījusies garu izsaukšanas seansos (ja neskaita šķīvīša dancināšanu bērnībā sirdsdraudzenes istabas pustumsā). Mārdža gan vairākkārt bija centusies mani pierunāt, bet šādi šaubīgi pasākumi līdz šim mani izraisīja vien skeptisku smīniņu. Tā bija trako un mēnessērdzīgo padarīšana, un, tā kā neietilpu nevienā no minētajām kategorijām, tad uzskatīju zem sava goda ko tādu uzsākt. Un te nu es biju gatavojos izsaukt mirušas šamanes garu, lai apvaicātos, ko viņai izdevās noskaidrot par vilkača nāves apstākļiem. Ja pateiktu to skaļi, mani iespundētu Tvaika ielā uz neatgriešanos.
Viktorija no sienas skapīša izķeksēja tumši violetu galdautu ar zeltītu izšuvumu. Tā bija piecstaru zvaigzne aplīti gluži kā grāmatā par vikānismu, ko Laimas kundze man bija tik laipni aizdevusi. Izklājusi galdautu, Vika novietoja uz tā trīs traukus ar ūdeni, zemi un kaut ko, kas pēc skata atgādināja rupjo sāli. Kompozīciju papildināja ar četrām, baltām, garām svecēm augstos sudraba svečturos. Piektajā svečturi tika iesprausta tumši violeta svece, un to Vika novietoja pentagrammas vidū.
- Nu, ko gatava? viņa stingri manī paraudzījās. Man nebija ne mazākās nojausmas, kas sekos, tāpēc bija grūti spriest, bet drošības labad piekrītoši pamāju.
Aizslēgusi virtuves durvis, Viktorija atgriezās pie galda.
- Lai meitenes netraucē, viņa paskaidroja. Tātad mums šodien bija divas izvēles: vai nu klasiskā šķīvīša dancināšana…
Aizdomīgi pavēros priekšniecē, baidīdamās, ka viņa grasās mani izjokot.
- Un tiešais kontakts, viņa turpināja, izlikdamās nemanām manu šaubīgo sejas izteiksmi. Tā kā tu viņus redzi, tad izvēlējos tiešo kontaktu, jo tas, protams, ir daudz ērtāk, ātrāk un vienkāršāk. Tā burtiņdeja man nekad nav īsti patikusi.
Viktorija bija pati nopietnība, tāpēc neko neiebildu. Es šinī ziņā biju iesācēja, un man nekas cits neatlika kā vien paļauties uz jomas profesionāli.
- Kas šodien par dienu? saraukusi pieri, Vika izklaidīgi noprasīja, žiletes asuma skatienam pamazām kļūstot sapņainākam.
- Ceturtdiena…? nepārliecināti minēju. Pēdējo dienu trauksmainie notikumi bija izsituši mani no ierastā ritma, un tikai ar grūtībām es spēju izsekot dienu secībai.