- Pareizi, viņa pateicīgi pamāja un, pievērusi acis, sāka klusām murmināt pie sevis kaut ko, ko sākumā uztvēru kā dzejoli.
- Ko tu skaiti? uzdrošinājos pajautāt.
- Es lūdzu aizsardzību no ceturtdienas pavēlnieka, ercenģeļa Zahiela, Vika neatverot acis, paskaidroja. Tagad, lūdzu, paklusē. Aizver acis un domā par šamani.
- Ko tieši?
- Jebko. Kas ienāk prātā. Vikas balsi jautās aizkaitinājums. Paklausīgi aizvēru acis un, lai nomierinātu satraukto prātu, dziļi ieelpoju un izpūtu gaisu. Pamazām miers iezagās domās un iztrenkāja trauksmi. Gluži kā plaša, zaļa pļava mans prāts pavērās, ienirstot spožā, siltā saules gaismā. Atkal ieelpoju un ar troksni izpūtu gaisu. Tas iekutināja rīkles galu, liekot iekrekšķēties. Skaņa turpināja savādi vibrēt mēles pamatnē. Pārbraucu ar mēli pāri zobiem, cenšoties atbrīvoties no tirpoņas. Tomēr tā tikai pieņēmās spēkā, un jau pēc mirkļa šķita, ka viss galvaskauss vibrē un zum. Piespiedu plaukstas pie vaigu kauliem veltā cerībā, ka spiediens liks neparastajām sajūtām izzust.
- Viņa ir klāt, Vika ierunājās. Vari atvērt acis.
Es nolaidu rokas un lēnām, vilcinoties pacēlu skatienu. Virtuvē bija satumsis vēl vairāk, un tagad sveču mazās liesmiņas caurvēja pavadībā dejoja kā aizrautīgas kabarē meitenes. Tajā pašā laikā gaiss likās smagnējs un sastindzis gaidās. Virtuvē maigi smaržoja pēc piparmētras un lavandas, bet tajā jautās ari kāds svešāds, neiederigs aromāts. Tas atgādināja ziepes, talka sauso smaržu.
Galvaskauss joprojām zumēja un traucēja koncentrēties. Lai ko arī sajuta Viktorija, es pagaidām to vēl neredzēju.
- Tur, viņa pastiepa slaido roku, zelta aprocei trokšņaini pavadot līgano kustību. Ar skatienu sekoju izstieptajam pirkstam un ieraudzīju tumšu stāvu otrpus galdam.
- Tā ir viņa? mana balss bija čerkstoša un nedroša. Zumoņa pieņēmās spēkā, un es gandrīz vai nedzirdēju pati sevi.
Vika tikai apstiprinoši pamāja, nenovēršot sapņaino skatienu no gaidītās viešņas.
- Laimas kundze, mēs gribējām ar jums aprunāties, negaidītas iedvesmas spārnota, drosmīgi iesāku. Stāvs notrīsēja un pievirzījās tuvāk. Tas jau gandrīz bija sveču mestajā gaismas aplī.
- Par Uldi, es turpināju, nezinot, ko sagaidīt. Par to, ko jums izdevās noskaidrot.
Ēna atkal saviļņojās un ienāca gaismā. Tur viņa stāvēja piloša, sārta un… kaila kā no mātes miesām nākusi. Vecišķais, ļumīgais augums mikli spīdēja, atstarojot sveču gaismu. Pilnīgās krūtis smagnēji dusēja uz apaļā vēdera, bet zemāk vīdēja sirms matu kušķis.
- Sasodīts, nepatīkami pārsteigta, izgrūdu caur zobiem.
- Vairāk cieņas, Viktorija brīdinoši novilka. Viņi nāk tādā paskatā, kā aizgājuši.
- Tad mums nav cerību aprunāties ar apģērbto versiju?
- Leonīda, koncentrējies, Vika mani nepacietīgi apsauca.
Kailā šamane atkal notrīsēja un sāka pamazām atkāpties tumsā.
- Nē, pagaidiet! Laimas kundze! steidzīgi ierunājos. Piedodiet! Negribēju jūs aizvainot.
- Uzdod jautājumu, Vika jau dusmīgi nošņāca caur lūpu kaktiņu.
- Laimas kundze, kā Uldis nomira? Vai viņu kāds nogalināja? Ko jums izdevās noskaidrot?
Mirusī šamane pievērsa man savu neredzošo skatienu un smagi nopūtās. Šī skaņa izskrēja man caur kauliem kā strāvas sitiens, un zumoņa galvaskausā atsākās ar jaunu sparu.
- Undīne nav sieviete, viņa bēdīgi ierunājās. Šamanes balsi jautās pārpasaulīgas skumjas un atsvešinātība, it kā viņa apzinātos, ka savu likteni vairs mainīt nevarēs.
- Laimas kundze, kas ir Undīne? es neatlaidos, lai gan mirušās skumjas pamazām sāka rast mājvietu manī.
- Undīne nav sieviete, viņa atkārtoja, vienaldzīga pret jautājumu un atbildi. Vienaldzīga pret visu, izņemot mūžību, kas viņu gaidīja.
- Laimas kundze… nepārliecināti iesāku, bet tad aprāvos. Man bija vienalga jautājums bija zaudējis aktualitāti. Man bija žēl šamanes, mani māca nebeidzamas skumjas. Un vienaldzība.
Viņa atkal notrīsēja un sāka atkāpties tumsā.
- Laimas kundze… nočukstēju viņai pakaļ bez patiesas vēlmes aizkavēt. Viņas vieta tagad bija tajā pusē.
Zumoņa iesita man pa kreiso ausi un izlidoja ārā pa labo, liekot man sāpēs sarauties. Spēcīgs vējš atrāva virtuves logu un nopūta sveces, iegremdējot mūs zaļi pelēkā puskrēslā.
- Viņa ir prom, Vika noteica un, smagnēji atbīdījusi krēslu, piecēlās no galda, lai ieslēgtu sienas lampu. Tās dzintaraini maigais mirdzums izgaisināja drūmo, vientulīgo sajūtu, atstājot vēsu tukšumu sirdī.
Rimtā klusumā Viktorija pagatavoja jaunu tēju. Šoreiz piparmētras svaigumam cauri jautās ari buldurjāņa mierinošais pieskāriens. Nolikusi krūzi man priekšā uz galda, viņa novāca raganisko atribūtiku un noglabāja skapja drošībā.
- Man vajadzēja pajautāt ko vairāk, pirmā pārtraucu ieilgušo mirkli. Viktorija noliedzoši papurināja galvu un ar plaukstu aizsedza žāvas.
- Nē, tu visu izdarīji pareizi.
- Tās skumjas… vientulība… paberzēju pieri, kas vēl joprojām šķita nedaudz nejūtīga.
- Mirušie sēro par dzīvajiem. Ar laiku pieradīsi.
- Ar Uldi man nebija šādas sajūtas.
- Tāpēc, ka Uldis pats tevi uzmeklēja. Viņš labprātīgi kontaktējās un nodeva ziņu, kas viņam bija svarīga. Šamani mēs izsaucām, iztraucējām viņu ceļā uz to pusi. Tāpēc ari tādas skumjas.
- Bet neko jaunu nenoskaidrojām, bēdīgi iepūtu tējas krūzē, aromāta vilnim iekurinot degunu. Nekas nekļuva skaidrāks. Ko viņa gribēja ar to teikt Undīne nav sieviete? Kas tad? Vīrietis? Vilkacis? Spoks?
Viktorija strauji pacēla skatienu no savas krūzes un samiegtām acīm paraudzījās manī. Tikpat labi viņai virs galvas varēja iedegties spuldzīte ideja bija dzimusi.
- Tev taisnība, ja jau Undīne nav sieviete, tad viņa ir kaut kas cits… Pagaidi! -
Priekšniece piecēlās no galda un, atslēgusi virtuves durvis, pabāza galvu aiz tām.
- Taņa, Tomka nāciet šurp! viņa stingri noteica, un, man par izbrīnu, meitenes kā uz burvja mājienu uzradās durvju ailē. Tatjana bija nedaudz garāka par māsu, bet tikpat slaida un blonda. Viņa bija Tamāras kopija un, skatoties uz vecāko māsu, viegli varēja pateikt, kā pēc pāris gadiem izskatīsies jaunākā.
- Tā ir tā tante, mazākā meitene iebakstīja lielajai sānos asu dunku, pamājot ar zodu manā virzienā. Viņa nav cilvēks.
Taņa uzmeta man ziņkāru skatienu, cenšoties īsajā mirklī ietvert pēc iespējas vairāk mana izskata detaļu.
- Tomka! Viktorija bargi apsauca meitu. Ja tante gribēs, viņa pati par sevi pastāstīs.
- Viss kārtībā, uzdrošinājos iejaukties. Jutu, ka nepieciešami paskaidrojumi. Tev taisnība, es neesmu cilvēks. Esmu divdabis.
- Vilkacis? Taņa sajūsmā iesaucās, skatienam priecīgi iemirdzoties.
- Nē, kaķis, nosmaidīju par tik negaidītu reakciju.
- Kaķis? tagad bija Tamāras kārta neslēptai sajūsmai. Tāds kā mūsējie?
Pieminētie strīpaini centās paspraukties garām meiteņu tievajām kājiņām, kas aizsprostoja ieeju virtuvē.
- Jā, tāds kā jūsējie, knapi valdot smieklus, apstiprināju.
- Es taču teicu! Tamāra atkal iebakstīja māsai dunku sānos.
- Pietiek! Vika atsauca meitas tagadnē ar cietu skatienu. Kur ir tā grāmata par mītiskajām būtnēm, ko jums babuļa uzdāvināja uz Valpurģiem?