- Tomka vakar to lasīja, Taņa pasteidzās atbildēt.
- Nesiet šurp un pašas pēc tam pazūdiet! Nav ko bāzt degunus pieaugušo sarunās. Viktorija izstūma meitenes no virtuves.
- Pie durvīm sēdēja, noklausījās, viņa paskaidroja, man pat neko nejautājot. Tik ziņkārīgas kā divas žurkas.
- Tamāra teica, ka jau zinājusi, kas es esmu, vaicājoši palūkojos Viktorijā. Šis moments nebija paslīdējis garām nepamanīts.
Vika paraustīja plecus:
- Kā jau teicu ведунья[15].
- Tev radās kaut kāda ideja? Par Undīni? mainīju sarunas tēmu uz aktuālo.
-Jā, tūlīt paskaidrošu. Meitenes atnesis grāmatu…
Grāmata izrādījās gigantisks, senlaicīgs sējums apbružātos ādas vākos. Virs apsūbējušajiem zelta burtiem kāds jau bija paspējis uzlīmēt uzlīmi ar rozā kleitā tērptu princesi, kas sniedza skūpstu vardei. Kāds izpelnījās dusmīgu skatienu no mātes un, vainīgi sarkdams, kopā ar vecāko māsu bez liekām runām pazuda no virtuves. Starp grāmatas nodzeltējušajām lapām slēpās košas atzīmes un grāmatzīmes, norādot uz pēdējā lasītāja interesēm. Viktorija ar klusu būkšķi novietoja grāmatu uz galda, pabīdot malā mūsu pusizdzertās krūzes. Ziņkāri paliecos uz priekšu, lai iemestu skatu maģiskajā informācijas glabātājā. Tā izrādījās enciklopēdija alfabētisks mītisko būtņu uzskaitījums ar nelieliem grafiskiem attēliem līdzās. Raksts bija kirilicā, tomēr vārdi nešķita pazīstami.
- Tā ir senkrievu valoda, Vika paskaidroja, pamanījusi manu izbrīnu. Tu tādu neesi redzējusi, ne?
- Godīgi atzīšos nē. Vecmāmiņa tava vai vīra mamma?
- Manējā. Borisa māte meitenes pat nav redzējusi. Viņa neatbalstīja dēlu, kad tas precējās ar raganu. Vika nosmējās ar vāji slēptu rūgtumu. Tēlo no sevis svēto, bet dzīvē īsta чертиха[16].
- Nu, un tava mamma? Viņa arī…?
- Protams! Es taču teicu esmu ragana jau piektajā paaudzē! Meitām būs grūtāk viņas ir sestās, karma smaga.
Tas skanēja kā kods, bet man bija slinkums prašņāt tālāk. Viktorija par to runāja ar tādu vieglumu un nepiespiestību, ka pamatoti nospriedu šādu sarunu mums vēl būs daudz.
Kamēr grimu pārdomās par dzīves slēptajiem aspektiem un personību daudzšķautņainību, Vika lapoja biezo sējumu, pie sevis klusu murminādama un ar pirkstu vilkdama pa lapām.
- Aha! Atradu, viņa negaidīti skaļi iesaucās un sastinga kā medību suns, kas uzodis pēdas. Nelasīšu tev visu paragrāfu, vien īsu kopsavilkumu. Tātad…
Vika nokrekšķējās un pieliecās tuvāk grāmatai, savilkusi pieri domīgās grumbās.
- Tātad nāras, ūdens gari, jaunas, skaistas meitenes, kas dzīvo jūrā, sēž uz krasta akmeņiem un, dziedot skaistas dziesmas, vilina jūras ceļotājus. Bieži vien nāras ir apveltītas ar asti, tomēr tas vairāk ir uzskatāms par izņēmumu un attiecas uz nāru populāciju, kas mīt Atlantijas okeāna salu tuvumā.
- Kāds sakars…
Vika mani pārtrauca pusvārdā ar stopzīmē paceltu plaukstu, liekot ieklausīties.
- Senie grieķi uzskatīja, ka jūras gari ir nereīdas, bet upju garus tie sauca par najādām. Prūši un normandieši saldūdens garus dēvēja par undīnēm…
- Undīnes… satriekta nočukstēju. Undīne nav sieviete! Un kā tu teici, kā grieķi sauca upju garus?
- Najādas. Vika konsultējoties iemeta skatienu grāmatā.
- Nav jādara… Uldis neteica nav jādara! Viņš teica najāda! iebelzu ar plaukstu sev pa pieri, it kā cenšoties to sodīt par kļūdaino informāciju.
- Izklausās loģiski. Viktorija piekrītoši pamāja. Saldūdens gars viņa varēja iekļūt baseinā, vannā pie šamanes un dušā pie tevis.
- Bet tad rodas nākamais jautājums kāpēc? Līdz šim domāju, ka kāds no vilkačiem ir pielicis pirkstu, bet ja tā ir kāda nāra…
Atmiņas dzīlēs sarosījās nesenas sarunas fragmenti, kurās atslēgvārds bija nāra. Pievēru acis, lai izburtu no tumšajiem prāta kambariem kas, kur un ko man bija stāstījis par šiem ūdens gariem.
- Uldis salauza sirdi kādai nārai! Tas izsprāga no manis kā korķis no šampanieša pudeles. Harijs man stāstīja, ka kādreiz jaunībā Uldis bija salauzis sirdi vienai nārai. Toreiz nodomāju, ka tas tikai tāds izteiciens, nu gluži kā beibe, čiksa, dūdiņa. Bet ja nu Harijs to bija domājis tieši? Turklāt viņš teica, ka nāra aiz bēdām esot padarījusi sev galu.
- Interesanti. Vika domīgi atstūma grāmatu tālāk uz galda vidu un atlaidās pret krēsla atzveltni, raugoties kaut kur izplatījumā. Tas izklausās pēc motīva.
- Atriebība ir ēdiens, kas labāk garšo auksts, citēju itāļu mafiozu izteicienu.
- Tomēr kaut kas īsti nelīmējas kopā. Viktorija papurināja galvu un paslējās krēslā augstāk, acīmredzami neapmierināta ar mūsu rasto risinājumu. Es saprotu Uldi nogalina, piemēram, bijušās sirdspuķītes māsa, lai atriebtu tās nāvi. Bet kāpēc tad jānovāc šamane? Jāuzbrūk tev?
- Nu, Undīne domāja, ka Laimas kundze uzvedīs vilkačus viņai uz pēdām. Baidījās no to atriebības?
- Neizklausās ticami. Viņa varēja vienkārši paslēpties, un nedomāju, ka ūdens ļautiņi izdotu savējo vilkačiem. Nē, drīzāk domāju, ka viņa cenšas kādu aizsargāt.
Nesapratu Viktorijas domu gājienu.
- Ko tad?
- Domāju, ka viņai ir sabiedrotais vilkaču vidū. Kāds, kas mērķēja uz barveža amatu un negribēja gaidīt, līdz Uldis atkāpsies.
- Tad ir tikai viens kandidāts, domīgi pakasīju degunu. Rego Zvērs.
- Ulda labā roka?
- Tu viņu pazīsti?
- Esmu dzirdējusi. Vika paraustīja plecus. Gudrs, ambiciozs, spējīgs vadītājs. Viņa interesēs būtu vecā drīza atkāpšanās. Bet slepkavība…
Tas lika atcerēties vēl kādu sarunu, kurā biju nevilšs dalībnieks.
- Pilnmēness naktī, kad viesojos pie Ulda mājās, es dzirdēju, kā viņš strīdas ar kādu. Runa bija par vadības maiņu. Un man šķiet, tas otrs bija Rego. Katrā ziņā saruna bija augstos toņos un, cik varēja saprast, tas otrs negribēja vairs ilgāk gaidīt.
- Starp citu, kā Rego uztvēra tavu klātbūtni?
- Interesanti, ka tu tā jautā, pakratīju pirkstu Vikas virzienā. Ļoti negatīvi. Viņš lēca vai no ādas laukā par to, ka Harijs uzdrošinājies atvest svešo pie viņiem.
- Bet beigās tev atļāva palikt?
-Jā, Rego lika visiem mani apostīt, uzspēlētā riebumā noskurinājos. Harijs pēc tam apgalvoja, ka tas esot labi. Tādējādi viņš esot pieņēmis manu klātbūtni barā.
- Tam Harijam ir taisnība. Starp citu, kas tas par zvēru? Ari nestāv rindā uz Ulda vietu? Viktorija uzmanīgi pašķielēja uz mani.
- Nē, nemaz nedomā Uldis Harijam esot bijis tēva vietā. Neuzskatu, ka viņš būtu spējīgs uz ko tādu.
- Vēsture gan rāda…
- Man vienalga, asi pārtraucu Viku, nevēloties turpināt sarunu šinī virzienā. Harijs nespētu ko tādu nodarīt Uldim. Jā, tagad viņš pretendē uz barveža amatu. Bet tikai tāpēc, lai neļautu to ieņemt Rego. Turklāt viņam ir liels bara atbalsts.
- Kā teiksi. Viktorija pacēla smalkās plaukstas padošanās žestā. Grasījos vēl kaut ko piebilst, bet kabatā ievibrējās telefons. Displejā mirgoja Harija numurs. Ierakstu no telefona grāmatiņas biju izdzēsusi, bet ne no atmiņas. Ko padarīt, ja labi atceros ciparus!
- Klausos, noteicu klausulē, vainīgi palūkojoties uz Viku. Viņa jautājoši savilka uzacis, un es ar lūpām mēmi atveidoju Harija vārdu.