Jau ienākot mums tika pavēlēts atbrīvoties no apaviem, jo to smailie papēži varētu sabojāt parketa grīdu. Mēs pakļāvāmies bez ierunām, gluži kā interjera un tā saimnieces personības noburtas. Lai gan šoreiz Laima bija tērpta daudz pieticlgāk gaišās kargo biksēs un baltā, platā austrumnieciskā kreklā -, viņas galvasrota pārspēja visu iepriekš redzēto. Tas bija tāds kā spalvu kronis, uzsēdināts uz vaļīga, nedaudz izspūruša matu mezgla pašā galvvidū. Dažas sarkanīgas sprogas spraucās no smagās rotas apakšas, izceļot īpašnieces gaišo ādu, tumšās acis un garo, nedaudz iellko degunu.
- Ejiet istabā, apsēdieties un neko neaiztieciet. Es tūlīt nākšu, šamane pavēlēja un nozuda aiz vienām no daudzajām durvīm.
- Paskaties, es iespurdzos un norādīju Mārdžai uz kādu koka dieviņa attēlu ar milzonīgu failu, kas izmēros gandrīz pārsniedza savu saimnieku. Draudzene izklaidīgi pamāja ar galvu, iegrimusi pārdomās, paklausīgi apsēdās uz sēžammaisa un sakrustoja kājas. Uz mirkli apsvēru iespēju pievienoties viņai uz līdzās esošā sēžamā, tomēr savāds nemiers un ziņkāre lika pirms tam kārtīgi izpētīt šamanes pieņemšanas telpu. Manu uzmanību piesaistīja savāds, izšūts spilventiņš, kas rātni stāvēja, atsliets uz neliela statīva. Uz tā bija attēloti divi kaķīši ar skaistām kuplām lentēm, sasietām zem pūkainajiem zodiņiem. Es apgriezu spilventiņu otrādi, lai atklātu, ka reversā to klāja izšūti kucēni. Šis priekšmets izskatījās naivi un neatbilstoši līdzās varenajam auglības dieva failam.
- Noliec to! šamanes asais uzsauciens mani izbiedēja, un es gandrīz izmetu no rokām spilventiņu. Teicu, lai neko neaiztiekat. Sēdies!
Viņa ar zodu norādīja uz brīvo sēžammaisu līdzās Mārdžai. Man par vilšanos, Laima bija atbrīvojusies no savas spalvu rotas un tagad izskatījās pēc pavisam parastas pusmūža mājsaimnieces.
Es apsēdos uz maisa, bet pēc īsa pārdomu brīža pārvilku to nedaudz tālāk uz vietu, ko apspīdēja no loga krītošie vakara saules stari. Pēc ārā valdošā karstuma dzīvoklis likās pārlieku vēss. Šamanes dzēlīgais skatiens ne uz mirkli neatstāja mani.
- Tātad kāpēc esat atnākušas? Laima pievērsās manai draudzenei, kad beidzot biju iekārtojusies.
- Tā biju es, kas jums zvanija, Margarita paskaidroja. Bet šī ir mana draudzene Leonīda, viņa vienkārši atnāca līdzi, jo, nu, viņa nekad nav redzējusi šamani…
- Tu viņai palūdzi, jo viena baidījies nākt, ZvaigznesKlints kundze pārtrauca manu draudzeni pusvārdā. Labi, lai sēž un skatās, ja jau tev tā drošāk. Tikai bez ķiķināšanas.
Piekrītošā bezrūpībā paraustīju plecus un iekārtojos ērtāk. Saule patīkami sildīja, un mani plakstiņi aizvien vairāk izjuta zemes pievilkšanas spēku.
- Ko tu gribi uzzināt?
- Es gribu iemācīties šamanisko meditāciju, Margarita lepni izslēja zodu. Acīmredzot pēdējie divi vārdi apzīmēja ko ļoti svarīgu un smalku.
- Kāpēc? Laimai ar to nepietika.
- Gribu atrast savu spēka dzīvnieku.
Nevilšus iespurdzos un izpelnījos nosodījuma pilnus skatienus no abām sarunā iesaistītajām pusēm.
- Klusēju, pacēlu rokas padošanās zīmē. Jau klusēju.
Laima pārmetoši savilka uzacis un piedraudēja man ar pirkstu. Atkal iespurdzos un ar šausmām sapratu, ka labi nebūs. Dziļi iekšienē burbuļoja smieklu straume, kas draudēja izlauzties uz ārpusi. Centos nedomāt, kāds varētu būt Margaritas spēka dzīvnieks un kur tas varētu viņā mitināties. Tomēr, par spīti pūliņiem, acu priekšā pavīdēja vāveres tēls darbīgs, ašs, lunkans un ar kuplu asti. Nu gluži kā Mārdža! īsta vāvere! Iekodos lūpā, cenšoties apvaldīt smieklus. Tomēr nepamatotā jautrība negrasījās pierimt. Smējiens kāpa augšup un pa ceļam sāka purināt augumu.
Acīs sariesās asaras. Nodūru skatienu un klusu iekunkstējos, nesekmīgi mēģinot nomierināties un savākties. Man bija bail pacelt acis, jo zināju, ka no Mārdžas un šamanes plūstošais pārmetuma vilnis tikai veicinās jautrības lēkmi. Pārmetumu pilna spēka vāvere.
- Man šķiet, labāk būs, ja tu tagad iesi prom, šamanes vēsā balss izlauzās cauri apvaldīto smieklu karstumam. Klusējot piekrītoši palocīju galvu, neuzdrošinoties pavērt muti, lai vārdu vietā no tās neizspruktu spurdziens.
Neveikli uzstīvējos kājās no ērtā sēžammaisa un, pamājusi draudzenei ar roku, devos uz durvju pusi, pa ceļam paķerot savas sandales.
Šamane panāca mani pie pašām ārdurvīm. Viņas mīkstā, bet stingrā plauksta satvēra manu elkoni un apstādināja, pirms biju izskrējusi kāpņu telpā.
- Šeit ir mans telefona numurs, viņa iespieda man rokā vizītkarti. Pēc divām dienām sākas pilnmēness. Noteikti piezvani man!
Grasījos iebilst, izteikt savu izbrīnu, bet tā vietā atkal muļķīgi ieķiķinājos. Uzjautrinājuma asaras tecēja pāri vaigiem, bet smiekli raustīja vēderu konvulsijās.
- Nekas, viss ir kārtībā, Laima domīgi saraukusi degunu, vēsi un nopietni palūkojās, un es gluži kā uz burvja mājienu nomierinājos.
- Tagad ej, viņa izstūma mani caur atvērtajām durvīm kāpnēs. Un neaizmirsti piezvanīt!
Mārdža tā ari nepiezvanīja, lai izstāstītu, vai viņai izdevās atrast savu spēka vāveri. Visticamāk tas bija ilgstošs process, par kura norisi man nebija ne mazākās nojausmas, nedz arī vēlmes tanī iedziļināties.
Toties zvanīja Elīna, lai kopā ar mani paķiķinātu par draudzenes trakajām iedomām. Būdama labi apmaksāta, augsti izglītota un superracionāla juriste, Elīna Kalēja ne uz mirkli nešauboties ieskaitīja šādus šamaņus, dziedniekus un ekstrasensus krāpnieku rindās. Es pati nebiju tik pārliecināta, tomēr ari neatbalstīju Mārdžas pārlieku lielo aizraušanos ar ezoteriku un okultismu.
Bet salīdzinājumā ar draudzeni manas pašas dzīvē vienīgā aizraušanās tagad bija tikai darbs. Filips nedeva par sevi ziņu, un es negrasījos pirmā pārkāpt klusēšanas slieksni. No šī pavērsiena ieguvēja viennozīmīgi bija mana priekšniece. Beidzot sāku ierasties darbā daudzmaz laikus, mans pusdienu pārtraukums bija sarucis līdz nieka stundai, un es pat piedalījos kārtējā iknedēļas sapulcē, kas bija paredzēta darbinieku lietderības koeficienta paaugstināšanai. Vismaz es to tā saucu.
Viktorija Zimina Pētera meita jau desmito gadu vadīja reklāmas aģentūru VZ GURU ar dzelžainu tvērienu. No šiem desmit gadiem piecus mēs bijām pavadījušas, plecu pie pleca cīnoties par labākiem pasūtījumiem, svarīgākiem klientiem un izcilākiem rezultātiem. Tomēr krīzes gadi bija pamatīgi iedragājuši aģentūras finansiālo neatkarību, un nu jau gadu mēs darbojāmies kā tīkla aģentūra, iekļaujoties lielas, starptautiskas firmas draudzīgajā kolektīvā. Protams, ikdienas dzīvē tas neko daudz nemainīja pāris papildu atskaišu, ziņojumi, izpētes… īsāk sakot papīra darbs.
VZ GURU nebija no lielajām aģentūrām kopumā mēs bijām sešpadsmit uzcītīgi mērkaķīši, kas pētīja klientu tirgus, sagatavoja mediju plānus, sastādīja līgumus, iepirka reklāmas laikus un vietas, izgatavoja maketus un centās to idejas pārdot prasīgajiem un piekasīgajiem klientiem.
Es biju projektu vadītāja mērkaķītis, kura pienākumos ietilpa visu šo procesu uzraudzīšana un manipulēšana. Bet, tā kā biju īpaši uzcītīga, tad lielāko daļu no šiem darbiem paveicu pati atšķirībā no diviem maniem amata (sugas) brāļiem, kuru reliģiju sauca DELEĢĒŠANA. Protams, manām darba spējām bija arī zināmas robežas, tāpēc dažreiz šis tas tika iekavēts. Piemēram, kā šoreiz mans klients bija suņu un kaķu barības ražotājs no Latvijas, kas ļoti vēlējās iekarot šo pietiekami blīvo tirgu, un nu jau otro nedēļu no vietas mēs (es un firmas pārstāvis) mocījāmies ap vienu sausās barības iesaiņojumu. Viņam nepatika manis piedāvātais krāsu salikums, bet mani māca šaubas par klienta iedzimto daltonismu.