Blakus poligonam atradās vēl viena tukša pavalsts daļa - papago indiāņu rezervāts. Mēģinājums ierīkot ganības tā ziemeļos bija cietis neveiksmi. TUvējos ciematos - Hikivanā un Vaiahinā - māla kleķa būdas ar velēnu jumtiem stāvēja tukšas jau vairākus gadus. Tas Aleksam bija palicis prātā no instruktāžas, kas notika, pirms viņi pa nopietnam ķērās pie valodas mācīšanās. Bija palicis prātā, bet neko daudz neizteica.
Tālumā viņš ievēroja robainas kalnu galotnes, tās šķita nebabiloniskas. Ja tālāk dienvidrietumos pie Adžo joprojām pilnā sparā degtu ugunis vara kausētavās, viņš nemaz nespētu saskatīt šos kalnus, jo debesis aizklātu dzelteni kā sērs dūmi.
Adžo vara raktuvju karjeri, kas savulaik piederēja Fīlpsa Dodža korporācijai, ASV Gaisa spēki, papago indiāņi - tas viss neko īpašu vairs nenozīmēja. Tā bija daļa no Amerikas, nevis no Bābeles, un Amerika bija palikusi ceļotājiem aiz muguras.
Viņu amfībija virzījās virs betona lentes, - šis ceļš kādreiz veda uz būvlaukumu. Tagad pa to vairs nevarēja braukt ar mašīnām vai autobusiem, tas bija slēgts. Viņi lidoja dažu collu augstumā. Amfībiju balstošā gaisa plūsma un aizmugures rotoru saceltais vējš noslaucīja no betona visu granti. Zemes virsmai ceļinieki nepieskārās. Viņi bija atšķirti no tās - gluži tāpat kā no Amerikas. Smadzenēs murmulējošās balsis traucēja viņiem orientēties. Bet, kā jau bija solīts, balsis sāka pieklust, tās nogrima aiz apziņas apvāršņa.
- Aleks…
Debora viņam kaut ko teica grieķiski, sengrieķu valodā ar paplašinātu vārdu krājumu - daudzus vārdus lingvisti bija izdirājuši no mūsdienu grieķu valodas.
Viņš pamāja ar galvu, tomēr nepievērsa īpašu uzmanību viņas sacītajam. Jebkas no tā, ko viņi varētu pateikt, šobrīd nenozīmēja itin neko. Viņi joprojām atradās pārejā.
Viņš bija vēlējies, lai starp viņu un Deboru uzplauktu attiecības. Viņiem pirmoreiz tiekoties, izšķīlās dzirkstele, izveidojās saskaņa, tika uzbūvēts trausls tilts. Alekss apzinājās šīs dzirksteles, šī tilta esību - kamēr viņš pats un Debora vēl nebija apdullināti ar narkotikām un hipnozi. Viņš vēlējās, lai viņi varētu kļūt par draugiem un mīlniekiem. Viņš bija pārliecināts, ka arī Debora to vēlas. Te nu viņi bija un sēdēja viens otram blakus, augumiem gandrīz vai saskaroties. Viņš sēdēja ļoti rāmi. Lai ko viņi arī justu viens pret otru, šīs jūtas jau bija izķēmojis tas, kam vēl tikai vajadzēja notikt. Viņi nekad nevarēs sastapties kā tie cilvēki, kas bijuši agrāk; sastapšanās iespējama tikai tiem cilvēkiem, par kādiem viņi kļūs.
Vai tas bija pēdējais saguāro pirms Bābeles? Hir slejās salauzīts kaktusa stumbrs, rādīdams savu kokaino karkasu; to bija saplosījis vai nu zibens, vai lielgabala šāviņš.
Amfībijas rūkoņas izbiedēts, prom aizdrāzās vientuļš zaķis. Lai apmulsinātu ienaidnieku, zvēriņš meta cilpas pa labi un kreisi, zibinādams savus raibos sānus - zaķa kažokā sarkanbrūnas spalvas mijās ar baltām. Bet ienaidnieks nepievērsa zaķim nekādu uzmanību. Zvēriņš pēkšņi apstajas un pagriezās pret ziemeļiem, cenzdamies izpurināt no milzīgajām ausīm amfībijas lidojuma sakarsēto gaisu.
Debora Teita: vidēja auguma un neapšaubāmi gracioza, lai gan ne gluži parastā veidā. Viņas pleci bija uzkrītoši slīpi. Vispirms Alekss ievēroja tieši šo Deboras fizisko īpatnību: šo plecu līnijas dīvaino, gandrīz kā citai pasaules daļai piederīgo, straujo tiekšanos lejup no gara, vāzei līdzīga kakla. Debora izskatījās pēc kādas Āfrikas cilts sievietes, kurai misiņa kaklarotu gredzeni izstiepuši kaklu un nospieduši plecus. Protams, šīs afrikāņu skaistules gan nevar pašas - bez kaklarotu atbalsta - noturēt savas galvas virs izstaipītā mugurkaula, viņām nepieciešami izturīgie metāla cilindri ap kaklu. Bet Deboras balto ādu neaizsedza metāls. Savā ziņā viņa izskatījās pēc citas - ne cilvēku - rases pārstāves, kā sieviete no citas galaktikas, ar kaklu un pleciem kā nevainojami veidotai skulptūrai. Tā kā neviens cits par Deboras ārieni nebrīnījās, Alekss bija secinājis, ka viņas kakls un pleci atbilst kādam ideāla modelim viņa paša priekšstatos, kādai personiska emocionāla vienādojuma ģeometrijai.
Viņas acis bija tumšas un vizuļojošas; īsi apgrieztie, biezie kraukļa melnuma mati ieskāva galvu kā ķivere un šūpojās pār skaustu kā melna, sargājoša mēle. Viņa bija ģērbusies garā balta linaudekla tunikā ar platu balta lin- audekla apmetni, un no tunikas apakšmalas vīdēja ādas sandalēs ieauto kāju pirksti. Viņas rokas bija kailas, ar vara rokassprādzēm ap plaukstas locītavām.
Savā grieķietes tērpā viņa izskatījās šķīsta. Bet viņa jau bija ieminējusies, ka drīz pēc ierašanās Bābelē dosies uz
Mīlas templi un sēdēs tur, gaidot, kad atnāks kāds svešinieks un iemetīs viņai klēpī monētu. Vienalga, vai viņš būs vecis vai jauneklis, skaistulis vai neglītenis, kaulains vai resns, tīri nomazgājies vai smirdošs, Deborai vajadzēs iet viņam līdzi un gulēt ar viņu. Katrai Bābeles sievietei bija pienākums tā rīkoties vairākas reizes - līdz brīdim, kad viņa būs sasniegusi trīsdesmit gadu vecumu; tiesa, ja sieviete bija neglīta, ar šo paražu vien nepietika, varēja gadīties, ka sievietei jāsēž un jāgaida nedēļām ilgi. Iespējams, ka tad viens no priesteriem uzpirka kādu ubagu, lai tas iemet monētu.
Šķita, ka šīs izredzes Deboru savaldzinājušas.
Bet varbūt viņa bija to pastāstījusi tikai Aleksam - toreiz universitātē - un vairāk nevienam citam? Varbūt viņa cerēja, ka šis svešinieks būs viņš? Lai varētu vispirms izjust satraukuma un gaidu trīsas, bet pēc tam tomēr izvairīties no nepieciešamības būt kopā ar pilnīgi svešu vīrieti?
Alekss jau zināja, ka viņš nebūs tas, kurš iemetīs Deborai klēpī monētu ar valdnieka Aleksandra galvu. Viņš ne; šoreiz vēl ne. Ja viņš to izdarītu, tas nebūtu godīgi pret Bābeli. Viņš cerēja, ka Debora to sapratīs.
Varbūt vēlāk - pieņemot, ka viņi abi kļūs par Bābeles pilsoņiem - varbūt tad viņš piedalīsies vairāksolīšanā par Deboru Bābeles laulību tirgū. (Šo paradumu ievēroja gadījumos, kad sievietei nebija pūra.) Varbūt.
Alekss nešaubījās, ka būs kļuvis par Bābeles pilsoni jau līdz pirmā pārbaudes mēneša beigām. Viņš ieies Bābeles tornī, lai iemācītos babiloniešu valodu, lai narkotiku un hipnozes izraisītā miegā gulētu akmens kamerā torņa dziļumos. Pēc tam viņš iznāks no torņa, ataudzēs garus matus, valkās turbānu, smaržosies ar parfīmiem un pastaigājoties moži vicinās spieķīti.
Viņš nevēlējās būt vienkāršs, grieķiski runājošs tūrists, kurš jau pēc mēneša - vai nu labi izklaidējies, vai riebuma pārņemts - dodas projām, lai universitātes profesori varētu viņu iztaujāt. Bābelei joprojām vajadzēja pilsoņus - vairākus desmitus tūkstošu.
Pilsēta bija pabeigta tikai pirms pieciem gadiem. Alekss kļūs par vienu no šiem pilsoņiem, viņš tur iederēsies.
- Man ausīs rīb bungas, - Debora maigā balsī teica grieķiski.
Alekss vieglītēm pieskārās viņas rokai, tikai pavisam vieglītēm un žigli.
- Gan tās apklusīs, tas pāries.
\forbūt tā nebija pareizā atbilde? Varbūt viņa runāja par savu uztraukumu tāpēc, ka gribēja tajā dalīties ar Alekšu?