Viņi stāvēja pie sarkanās gaismas krustojumā ar Orhūsgādi.
- Kas tā par ēku, kas uzbūvēta Tipenā? Kaspers vaicāja.
- Tāda kā banka. Uz turieni arī brauca ārste. Esmu viņu vedis. Uz turieni. Divas reizes.
- Varbūt rev tikai tā likās.
Mugura Kasperam priekšā iztaisnojās, kā piemineklī cirstajam Drosmīgajam karavīram.
Kaspers palūkojās uz automašīnas pulksteni.
- Vai mēs varam pa pusstundu pagūt apskatīt jūru?
No Oslo laukuma uz viņu pusi gāzās automašīnu paisuma vilnis. Vilnim pa priekšu, tieši pirms tam, kad tas pārlūza, jaguārs aizcirtās pie sarkanās gaismas.
14
Viņi pabrauca garām piebraucamajam ceļam, kas veda uz Frīhavnas ostu. Pensiju tondu ēkām, Paustiana interjera namu. Kaspera bērnībā pāris mazajiem cirkiem ziemas mītne bija Nordhavnas un Sīdhavnas ostā. Tolaik pār šo apkaimi gūla neeļļotu vinču, ogļu ceļamkrānu, koka zoles zābaku, divtaktu dīzeļmotoru, tvaika svilpju skaņa. Tagad viņš dzirdēja ātrus liftus. Klusinātas ventilācijas sistēmas. Kosmisko čukstu, ko dveš tūkstoš tonnu IT.
Viņi nogriezās uz austrumiem. Otrpus Kalkbrenderihavnas ostai slējās Svānemelles spēkstacija, kā elektriska katedrāle. Jaguārs nobrauca malā.
Laipni lūgti mājās! Francs Fībers sacīja. Kur nauda mīt.
Tolaik Tipenā bija stāvējuši daži sarūsējuši kuteri zālienā, kas veda lejup uz pludmali. Tagad te bija pārbūvēts.
Iela, kurā viņi piestāja, bija svaigi ierīkota un taisna kā stīga. Asfaltam piemita dziļš spīdums, kā matēti melnai pērlei. Uz ziemeļiem, ar skatu uz Ēresundu, bija uzbūvētas biroju ēkas. Dārgas, pārlaicīgas, stiklā un granītā, kā septiņstāvīgi kapakmeņi. Pa kreisi bija veikali un restorāni, nesen atvērti, daži vēl nebija iznomāti. Jaguārs stāvēja pie piecus reiz astoņus metrus lielas bezspraišļu rūts, vienlaidu spoguļstikla gabala, aiz kura uz tumšas pamatnes karājās viena kaklasaite, vientuļa un prožektora izgaismota. Kaimiņos bija šokolādes veikals. Četrās logu ailēs tumši zilā vitrīnā gulēja metru reiz sešdesmit pieci lielas, pildītas Lieldienu olas uz pusapaļām misiņa pamatnēm, iekārtotām cēlkoka kastēs.
Kaspers ieklausījās mūzikā sev priekšā. Kas nāca no restorāniem. No cilvēkiem. Pēc dažām stundām tā izslēgsies. Bet šobrīd tā bija sasniegusi optimumu.
- Jēzus, Francs Fībers ierunājās, izdzina augļotājus no tempļa.
- Viņam bija nelāga diena, Kaspers atteica. Viņš droši vien bija notērējis savu kabatas naudu.
Viņš deva zīmi, jaguārs lēnītēm paripoja uz priekšu. Kaspers nopētīja informatīvās plāksnes. Ēkās mājoja reklāmas biroji, revīzijas firmas, lielie advokātu biroji. IT uzņēmumi.
Mašīna apstājās.
- Tur, Francs Fībers norādīja.
Tā bija apbūve, kuru Kaspers bija redzējis no dzelzceļa pārvada. Melnu un tumšpelēku ēku komplekss, vairākas no tām celtas uz piepildītā ostas baseina. Teritoriju ieskāva mūra siena. Pietiekami zema, lai nešķistu agresīva. Bet pietiekami augsta, lai aizturētu kārtslēcēju. Un lai aizsegtu lielāko daļu skata. Ūdens malā atradās tornis, tik augsts kā Svānemelles spēkstacijas skursteņi, cokolu turēts, augšuptiecīgs, it kā grasītos pacelties gaisā. Tas varētu būt noderējis par dekorācijām Grāla pilij "Parsifalā".
- Konon, Francs Fībers sacīja. Tada kā banka. Viņi strādā cauru diennakti. Mums te ir liela braukāšana.
- Man patīk nosaukums, Kaspers teica, tam ir sakars ar veselumu. Kā zināms mums, kuri brīvi protam latīņu valodu.
Viņiem garām lēni pabrauca patruļas mašīna, samazināja ātrumu, taču turpināja ceļu, taksometra plafona nomierināta. Viņiem garām aizslīdēja preču auto, kaut ko meklēdams. Uz tā bija uzraksts jonex. Kaspers novērtēja ēkas. Divas trešdaļas fasādes laukuma aizņēma stikls.
- Paskatīsimies, kur tā mašīna brauks iekšā, viņš bilda.
Jaguārs paripoja simt metru uz priekšu. Preču auto nogriezās ap stūri, viņi lēnām brauca uz priekšu, iela bija magnoliju aleja, kas stiepās līdz pašai jūrai. Piecdesmit metru tālāk gabaliņš mūra sienas pasitās atpakaļ, preču auto iebrauca iekšā. Kaspers paguva nomanīt divviru režģu vārtus, novērošanas kameras un vīriešus zaļos formastērpos. Un pašā dziļumā, tumsā, kaut ko, kas varētu būt bijusi mersedesa kupeja.
- Kad es biju mazs, viņš sacīja, cirka mākslinieku bērni strādāja gadījuma darbus. Pirms bija sasnieguši tādu vecumu, ka varēja uzstāties. Man bija talants uz kāpšanu. Tāpēc es mazgāju logus. Arī toreiz aprīkojumu piegādāja Jonex A/S no Vesterbro. Tikai tavai paaudzei un turpmākajām viss ir nokritis no gaisa.
Jaguārs apgriezās. Mūra siena nebija pasitusies atpakaļ. Pa vārtiem izbrauca vispirms viens un pēc tam otrs kravas mikroautobuss, melni un kopti, kā katafalki. Uz melna ar zeltu bija rakstīts "Leisemēra ēdināšanas pakalpojumi".
Kaspers nolaida logu un ieklausījās, kamēr jaguārs brauca garām ēkai. Viņš dzirdēja jaudīgu elektromotoru. Gumiju pret stiklu. Viņam bija vajadzīgs kāds brītiņš, lai noteiktu skaņas avotu. Tas bija logu tīrītāja vaļējais lifts. Šis nebija nekāds patīkamais darbalaiks. Taču tas bija nepieciešams. Pēc rupjām aplēsēm fasādēs bija vismaz seši tūkstoši kvadrātmetru stikla. Un nakts maltīte bija brīnišķīga.
- Es esmu strādājis kopš divpadsmit gadu vecuma, Francs Fībers noteica. Līdz šim brīdim. Bez apstājas.
Viņi nogriezās uz Berlingske nama pusi. Francs Fībers padeva uz aizmuguri ugunsdzēsības paklāju. Kaspers apgūlās mašīnā uz grīdas un pārvilka paklāju sev pāri. Jaguārs apstājās, ārpusē risinājās klusināta saruna, auto atkal tika iedarbināts, lēnītēm pabrauca, apstājās, pabrauca, apstājās, motors tika izslēgts. Kaspers pietrausās sēdus. Viņi bija piestājuši nelielā, neapgaismotā stāvvietā, ko apjoza saplākšņa nožogojums. Zeme vibrēja, tricināšanos pavadīja viņam nenosakāma skaņa. Viņš paskatījās uz pulksteni panelī. Bija atlikušas desmit minūtes.
Francs Fībers pasniedza uz aizmuguri plakanu pudeli, Kaspers apošņājis iedzēra, tas bija armanjaks. Kā Gurdžijevam. Ne tik daudz virstoņu kā konjakam. Toties ar divkāršās, nepārtrauktās destilācijas lauciniecisko, maigo basu. Francs Fībers no termosa ielēja dzērienu kartona krūzē, Kaspers iemalkoja. Tas bija pagalam karsts espreso, brutālāks par armanjaku.
- Kas ir dzirdams, kad ieklausās pilsētā?
Ļoti nedaudziem cilvēkiem bija pietiekami zināšanu, lai uzdotu viņam šādu jautājumu, šim zēniņam nevajadzētu būt starp tiem.
- Prieks un jautrība.
- Un aiz tiem?
Bezkaunīgā gaisma bija apdzisusi, Jautājums nāca dziļi no iekšienes. Kad cilvēki uzdod jautājumu no liela dziļuma, ir jāatbild.
- Bailes, Kaspers sacīja. Tās pašas bailes, kas mīt ikkatrā cilvēkā. Tikai pareizinātas ar pusotru miljonu.
- Un aiz bailēm?
- Kurš apgalvo, ka aiz bailēm vēl kas ir? Varbūt bailes ir pats pēdējais.
Kaspers izkāpa no mašīnas.
- Mēs nosūtījām tev kartīti, Francs Fībers teica. Pēc izrādes. Visus piecus vakarus. Mēs būtu gribējuši paspiest tev roku.
Durvis atsprāga vaļā. Frans Fībers atbrīvojās no pedāļiem, uzlika protēzes, izbīdīja kruķus un nostājās uz kājām. To visu vienā plūdenā kustībā.
- Tās netika nosūtītas tālāk, Kaspers atbildēja.
- Pirmoreiz es redzēju tevi 1999. gadā. Kopenhāgenas Cirka manēžā. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es pievērsos varietē. Ne tikai naudas dēļ. Manēžā bija divi tūkstoši cilvēku. Tu dzirdēji ikvienu no mums.
Kaspers atmuguriski kāpās atpakaļ.