Pārdevējs pārliecās uz viņa pusi. Viņam kabatā bija vēl viena naudaszīme. Vajadzētu nopirkt kokakolu un sviestmaizi, bet viņš zināja, ka nevarēs ieēst, patlaban ne. Tā vietā viņš nopirka Dānijas Loto astotdaļas biļeti.
Mūki iznāca uz ietves. Viņi skrēja, bet vēl aizvien stingu ķermeni, apjukuši no notikumu attīstības. Viņi pārlūkoja ielu uz vienu un uz otru pusi. Vecākais runājās pa mobilo telefonu, varbūt ar māmiņu. Tad viņi iesēdās lielā reno un prom bija.
Kaspers nogaidīja, kamēr pie dzelzceļa tuneļa apstājas autobuss. Tad viņš devās pāri Fārimagsgādei.
Autobuss bija gandrīz pilns, bet viņš atrada brīvu vietu pakaļējā sēdeklī un ieslīga stūrī.
Viņš apzinājās, ka viņam nav reāla handikapa. Viņam pietrūka mūzikas, kaut kā galīga. Viņš sāka dungot. Blakus sēdošā sieviete atvirzījās nostāk. Nevarēja jau viņai neko pārmest. Tā bija driskainā melodija, kas ievadīja "Re minora tokātu". Nevis dorisko, bet gan jaunības dienu skaņdarbu. Kaspers ņurcīja rokā loterijas biļeti. Dānijas Loto bija sarežģīta būšana. Laimesti bija lieli. Laimestu biežums viens pret pieci. Izmaksas procents — sešdesmit pieci. Viena no labākajām loterijām pasaulē. Loterijas biļete bija mierinājums. Neliels, blīvs iespēju lauciņš. Neliels izaicinājums Visumam. Ar šo biļeti viņš meta izaicinājumu Mūsu TevsMāmiņai. Lai atklātu, vai Viņa eksistē. Manifestēdama to ar laimestu. Pašā aprīļa drūmajā, statistiskajā neiespējamībā.
3
Parastajai dzirdei un apziņai Kopenhāgena un tās priekšpilsētas atrodas horizontālā izpletumā no centra. Kasperam šī pilsēta vienādiņ bija atradusies piltuves iekšpusē.
Augšā pie malas, kur ir gaisma un gaiss, un jūras brīze, kas čabina koku lapotnes, atradās Klampenborga un Sellereda, un, aiz matiem pievelkot, arī Holte un Vīruma. Jau pie Bagsvērdas un Gladsakses sākās lejupslīde, un pavisam tālu apakšā atradās Glostrupa. Pār sīkstulīgu gruntsgabalu tuksnešiem klīda klaustrofobiska atbalss, Glostrupa un Hvidovre apsteidza Amageru, gluži kā dziedot tieši iekšā kanalizācijas caurulē.
Dižā poļu mūķene Faustina Kovaļska reiz sacījusi — ja vien cilvēka lūgšanas ir dziļas diezgan, viņš var ērti iekārtoties ellē. Kasperam agrāk vienmēr bija licies, viņa tā teikusi tāpēc, ka nekad nebija bijusi Glostrupā. Nu viņš bija te nodzīvojis sešus mēnešus. Un bija to iemīlējis.
Viņš mīlēja grila bārus. Līnijdeju skolas. Hells Angels atbalstītāju grupas. Zārcinieku darbnīcas. Kupātus gaļas veikalos. Nocenoto preču veikalus. īpašo gaismu virs savrupmāju dārziem. Eksistenciālo izsalkumu sejās, ko viņš satika uz ielas, izsalkumu pēc dzīves jēgas, viņam pašam tāds bija zināms. Un lāgiem šī atpazīšana padarīja viņu pretdabiski laimīgu. Arī tagad, bezdibeņa malā. Viņš izkāpa Glostrupas centrālajā ielā, aplam laimīgs, bet ļoti izsalcis. Tas tā nevarēja turpināties. Pat Buda un Jēzus bija gavējuši tikai trīsdesmit četrdesmit dienas. Un pēc tam paziņojuši, ka nu vairs nav nekāda prieka. Viņš apstājās pie ķīniešu restorāna Siestavejas stūrī un diskrēti palūkojās iekšā. Šodien strādāja vecākā meita. Viņš iegāja restorānā.
- Esmu atnācis atvadīties, viņš bilda, man pienācis izsaukums. No Betijas. Carre cirks. Varietē Seebriigge. Pēc tam amerikāņu televīzija.
Viņš pārliecās pāri bāra letei.
- Nākamajā pavasarī es atbraukšu tev pakaļ. Nopirkšu salu. Riukiu arhipelāgā. Uzbūvēšu tev tempļa paviljonu. Pie burzguļojoša avota. Sūnām apaugušas klintis. Vairs nekādas stāvēšanas pie eļļas katliem. Kamēr mēs skatīsimies uz saulrietu virs jūras, es improvizēšu.
Viņš pieliecās viņai klāt un klusi dziedāja:
Aprīļmēness apspīd rasas pilienus viņas kleita mikla ko tā nemana ilgi spēlē viņa sudraba lautu viņa bīstās nakts vienai istabā.
Divi tālbraucēji šoferi bija pārtraukuši ēst. Meitene veltīja Kasperam nopietnu skatienu, viņpus maigām, izliektām, ogļmelnām skropstām.
- Un kas man par to jādara? viņa vaicāja.
Viņš nolaida galvu tā, ka viņa lūpas gandrīz skāra viņas ausi. Baltu ausi. Kā krīta kranti. Izliektu kā Gili Travanganā atrastu gliemežvāku.
- Porciju ceptu dārzeņu, viņš čukstēja. Ar rīsiem un tamari mērci. Un manu pastu.
Viņa nolika ēdienu uz galda, aizpeldēja prom, kā Džakartas galma tempļa dejotāja. Atgriezās ar papīra nazi, nolika viņam līdzās aplokšņu kaudzi.
Nebija nevienas privātas vēstules. Viņš neatplēsa aizlīmētās aploksnes. Tomēr brīdi palika sēžam, paturēdams rokā ikvienu vēstuli, pirms ļāva tai nokrist. Viņš ieklausījās, cik tā brīva, kustīga, izceļojusies.
Kaudzē bija atklāta pastkarte ar ielūgumu uz izstādi, lai aplūkotu modernās itāļu mēbeles, kurās sēdēšana ir tik neērta, ka to nevarētu noslēpt pat dzirkstošais vīns un būtu vajadzīgs hiropraktiķis, kas pavadītu uz mājām. Tur bija šaubīga izskata aploksnes no parādu piedziņas firmām ar nosūtītāja adresi Kopenhāgenas ziemeļrietumos. Tur bija biļetes uz pirmizrādi jaunajā Operā. Amerikāņu aviokompāniju atlaižu piedāvājums. Vēstule no kādas angļu enciklopēdijas par Great Personalities In 20th Century Comedy. Viņš ļāva tam visam nokrist uz galda.
Iezvanījās kāds telefons. Parādījās meitene, ar telefonu uz zeltīti lakotas paplātes.
Viņi abi ar Kasperu saskatījās. Viņa pasta adrese bija kāds pastkastītes uzņēmums Gasverksvejā. Vēstules un pakas no turienes viņam piegādāja šurp, uz restorānu, divreiz nedēļā. Viņa deklarētā dzīvesvietas adrese bija cirkā Blaff Grendālsparkvejā. Uz turieni viņš reizi divās nedēļās aizgāja pēc vēstulēm no oficiālām iestādēm. Pastkastītes uzņēmumam bija pienākums ievērot konfidencialitāti. Grendālsparkvejas Soņja viņa dēļ ļautos sadedzināties uz sārta. Nevienam nevajadzētu varēt viņu atrast. Pat Ieņēmumu dienests bija spiests atmest tam ar roku. Nupat kāds tomēr bija viņu sasniedzis. Viņš pacēla klausuli.
- Kā būtu, ja mēs piebrauktu pēc piecpadsmit minūtēm?
Tā bija gaišmatainā sieviete.
- Būtu pašā laikā, viņš atbildēja.
Sieviete nolika klausuli. Viņš palika sēžam ar dūcošo telefonu rokā.
Viņš caur uzziņām piezvanīja uz Bispebjergas slimnīcu. Viņu pāradresēja uz Bērnu psihiatrijas nodaļu. Tā — kopā ar Skolu psiholoģijas pārvaldi — izsniedza tikpat kā visus norīkojumus pie speciālista Kopenhāgenas reģiona bērniem.
Uzņemšanā viņu pāradresēja tālāk pie fon Hesenas.
Viņa bija bērnu psihiatrijas profesore, Kaspers bija sadarbojies ar viņu dažu grūto bērnu ārstēšanā. Bērniem šis process bija bijis atveseļojošs. Viņai tas bija bijis komplicēts.
- Te Kaspers. Pie manis ieradās vīrietis, sieviete un bērns. Desmitgadīga meitene, sauc Klāra Marija. Viņi saka, viņiem esot tavs norīkojums.
Ārste bija pārāk pārsteigta, lai jebko jautātu.
- Pie mums nav bijis bērns ar šādu vārdu. Vismaz manā laikā ne. Un mēs nekad nedotu norīkojumu. Ja nebūtu līguma.
Viņa sāka atvedināt atmiņā. Sāpīgas pagātnes druskas.
- Pie tevis, viņa sacīja, mēs jebkurā gadījumā izvairītos dot norīkojumu. Pat tad, ja mums būtu līgums.
Kaut kur viņai aiz muguras skanēja Šūberta "Klavieru trio Mi bemol mažorā". Priekšplānā dūca dators.
- Elizabeti viņš sacīja. Vai tu raksti iepazīšanās sludinājumu?
Viņas elpa aprāvās.
- Sludinājumi ir pārāk šaurs kanāls, Kaspers turpināja. Mīlestībai vajadzīgs, lai cilvēks atveras. Saskarsmes virsmai ir jābūt lielākai par internetu. Tev noderētu ķermeņa terapija. Un kaut kas ai balsi saistīts. Es varētu tev pasniegt dziedāšanu.