Sieviete lika Kasperam atvērt muti. Viņš sajuta uz savas mēles zobārsta spoguļa vēsumu. Viņa izslējās.
- Viņš jāved uz intensīvo, sieviete paziņoja. Tūdaļ pat. Viņam ir šauta brūce vēderā. Lauzts galvaskauss. Lauzta kreisās plaukstas locītava. Varbūt divas ribas. Varbūt deguns. Trīs zobi izsisti kustas. Viņš ir jāšuj, viņš ir zaudējis lērumu asiņu. Viņam jāveic asins pārliešana. Un jāizmeklē, vai nav iekšējās asiņošanas.
Viņš pazina viņas balsi arī no cita konteksta, viņš bija dzirdējis to dziedam, izsmalcinātā altā. Pirmītējā kompaktdiskā. Viņa bija kantātes ierakstā.
- Man viņš vajadzīgs vēl divdesmit minūtes, Mērks sacīja.
- Ja ir skarts kāds orgāns. Ja ir plīsušas aknas, tad pēc divdesmit minūtēm viņš būs miris.
- Viņš nemirs. Viņš ir taisīts no savādāka materiāla nekā citi cilvēki. Varbūt no sava veida plastmasas.
- Es iesniegšu ziņojumu par šo, viņa teica.
- Tu viņam izdarīsi injekciju, Mērks attrauca. Uz manu atbildību.
Sieviete pazuda. Mērks noskatījās viņai nopakaļ.
- Viņi mani ienīst, viņš sacīja. Es atņēmu izmeklēšanu Lingbijas policijai un pārcēlu to uz šejieni, parādes zāli. Mēs izveidojām štābu. Te es sēžu viņiem uz dvēseles jau divus mēnešus. Formāli mēs esam tikai novērotāji. Bet viņiem ir bail, viņiem ir bail no publicitātes. Un no politiķiem. Un tagad bērni ir pazuduši. Tik un tā viņi gaida izdevību atkratīties no mums.
- Kas ir ar pārējiem bērniem? Kaspers iejautājās. Tiem, kuri bija pazuduši ārzemēs?
Ministrijas ierēdņa apstulbumu nebūtu iespējams reģistrēt ar oscilogrāfu, nepakustējās ne muskulītis. Bet Kaspers to dzirdēja.
Parastos apstākļos Mērks nebūtu atbildējis, ir tādi ļaudis, kas neko nelaiž cauri, kas peld pa virsu. Bet pagalam tuvu lielajam laimestam ir tikpat kā neiespējami palikt hermētiski noslēgtam.
- Bija pieci, par kuriem bija iesniegums par bezvēsts pazušanu. Visi iesniegumi ir atsaukti.
- Atskaitot par mirušo meiteni.
Ministrijas ierēdnim cauri izgāja sāpes, vienu brīdi tās aptumšoja kopējo skanējumu.
- Sākumā es gribēju kļūt par tiesnesi, viņš sacīja. Es vienmēr esmu ilgojies pēc taisnīguma. Dažbrīd šīs ilgas šķiet kā slāpes, vai vari to iedomāties? Kāpēc es tev to visu stāstu?
- Es nepārprotami iedvešu uzticību, Kaspers atteica. Pēc piecām minūtēm cilvēki man parasti jau stāsta savu dzīvesstāstu. Sievietes. Bērni. Taksometra šoferi. Tiesu izpildītāji.
Sieviete bija atgriezusies. Kaut kur tālumā, kā kaut ko tādu, kas neattiecas uz viņu pašu, Kaspers manīja injekciju adatu.
- Prednizons, sieviete paskaidroja.
Viņam bija nevilšus jāpasmaida. Arī Maksimiliāns bija piedzīts pilns ar prednizonu. Biedējoša un fascinējoša ir bērnu un vecāku likteņu sakritība, līdz pat sekcijai.
Viņš sajuta no iekšienes nākam ķīmisku atvieglojumu. Kaut kas tika aprīts viņam ap galvu, tā bija marles saite, tinēja bija sieviete. Mērks pietupās viņa priekšā.
- Mēs esam dabūjuši pieprasījumu par tavu izdošanu, viņš paziņoja. No Spānijas. Dānijā soda atvieglošana nav oficiāla krimināltiesiska parādība. Tāpat arī nauda aploksnē. Tās pāris reizes, kad policija ir uzpirkusi kādu rokeri par pāris tūkstošiem kronu, lieta ir pabijusi uz policijas priekšnieka galda. Tā ka policija tavā labā nevar izdarīt ne sūda. Bet mēs varam. Mēs varam nodot Spānijas pieprasījumu izskatīšanai tiesā. Panākt, ka to noraida. Pasteidzināt procesu, lai tava pilsonības lieta nonāk Folketingā. Reku, Veidebīls var aprunāties ar Iekšlietu ministriju. Mēs panāksim vienošanos ar Ieņēmumu dienestu. Pēc pusgada tu varēsi atgriezties. Uz lielajām skatuvēm. Vai tu saproti mani?
Kaspers palocīja galvu. Pretī tupošā cilvēka skanējums bija neapmiglots. Viņi bija tikuši līdz tam, uz ko visu laiku bija virzījušies.
- Pēc maza brītiņa. Kad viņiem bērni būs rokā. Un mēs lūdzam Dievu, lai tā būtu. Visa šī operācija. Mēs esam ro iedarbinājuši, uzticēdamies tev. Un kad nu bērni būs pie mums, tu joprojām būsi mums vajadzīgs. Lai runātos ar viņiem. Man ir vairākas kriminālizmeklētājas no A noda|as tikumības biroja. Un no Glostrupas, kur policija ir specializējusies nopratināšanā incesta gadījumos. Taču šie bērni ir citādi. Tāpēc es gribu, lai papriekš ar viņiem aprunājamies tieši mēs ar tevi, un tikai tad visi citi. Ks gribu saprast, kādam nolūkam bija paredzēts viņus izmantot. Sarunāts?
Kaspers pamāja ar galvu.
Mērks pieslējās kājās.
- Vai tu pamazām mirsti? viņš jautāja.
Kaspers ieklausījās. Ne ķermenī, bet uz ārpusi un augšpusi, nāve nāk no ārienes.
Viņš papurināja galvu.
- Mūzika, viņš bilda.
Mērks domīgi palūkojās uz viņu.
- Tā ir tiesa, viņš noteica. Par to uzticības iedvešanu. Lai saprot, kas to spēj. Ja tu tagadiņ atdosi galus, tad Svētais Pēteris sāks tev klāstīt savas personiskās raizes.
- Viņi ir Kopenhāgenā, Kaspers sacīja. Pieci izdzīvojušie bērni. Kāds atgādāja viņus uz Kopenhāgenu. Un tas nebija Rābijas fonds. Arī abate ne. Kurš atgādāja viņus šurp?
Mērks nospieda pogu.
Atskanēja pēdējā kantātes daļa. Joprojām sērīga, tomēr vairāk Jaunās Derības noskaņā nekā pirmā. Lēnām policijas priekšnieces soprāns atklāja izeju — nāve ir durvis, otrā pusē kaut kas eksistē.
Kaspers dzirdēja, kā harmonē mūzika, ēka un viņam pretī esošie vīrieši. Zālē bija tāds pats atbalsošanās laiks un runas saklausāmība kā baznīcā. Viņš dzirdēja, cik reliģioza patiesībā ir policija. Viņš dzirdēja taisnības apziņu. Priekšstatu par kosmisku taisnīgumu. Mērks būtu varējis ieņemt jebkuru vadošu amatu Dānijas biznesa pasaulē. Tā vietā viņš stāvēja šeit. Pelēks aiz noguruma. Rosībā noturēts ar iekšējas oglekļa loka lāpas palīdzību. Kaspers dzirdēja, kā tā čukst. Tās čukstos iezīmējās kredo: ļaunums nav nepieciešamība, tas ir audzējs, ko var izoperēt.
Mērks bija cilvēku kopības galvenais ķirurgs. Galvenā policijas pārvalde — klostera slimnīca.
Tā bija skaista filozofija, Kaspers manīja to sevī. Ticība, ka tad, ja vien būs struktūra un enerģija, un drosme mēslus izmēzt, mums izdosies. Vienu mirkli viņš vēlējās, kaut pats spētu tam ticēt.
Iedūcās kāds mobilais telefons, tas piederēja Merkam. Viņš parunājās īsu brīdi. Pārtrauca sarunu. Palika stāvam, vērdamies ārā pa logu.
Viņš pievilka krēslu pretī Kasperam, apsēdās.
- Viņi ir visu izārdījuši, Mērks sacīja. Bērnu tur nav. Nekādu pēdu, ka viņi tur bijuši. Nekādu pēdu, ka tu būtu tur bijis. Mani cilvēki apgalvo, ka tur ir sargi, žogs ar infrasarkano barjeru, nav nevienas vietas, kur tu būtu varējis tikt iekšā. Viņi ir atraduši visus darbiniekus, vairākus garāmgājējus. Vienīgais cilvēks, kas tevi redzējis, ir jauna meitene šokolādes veikalā. Kura apgalvo, ka tu esot pircis šokolādes olu savai mīļotajai.
Kaspers paskatījās uz brendija glāzi, tā bija tukša.
- Es kļūdījos attiecībā uz tevi, Mērks teica. Tu mani piečakarēji. Vai tādēļ, lai iegūtu laiku?
- Tur būs bijusi kāda izeja, Kaspers atbildēja. Kuru jūs nenoslēdzāt.
Vienu mirkli Mērks zaudēja galvu. Viņa kreisā plauksta iekrampējās Kasperam skaustā. Sāpes izgāja ārpus tā, kas Kasperam bija šķitis iespējams. Sāpes nemūžam nav izsmeļamas, tās vienmēr augšpusē ir atvērtas. Viņš zaudēja samaņu.