Notika pilnīgi kas cits. Viņa ieslēdza gaismu, atpogāja kreklu un parādīja viņam savu roku.
Zilumi bija kļuvuši dzelteni.
- Ir pagājusi nedēļa, viņa sacīja.
Viņš neatbildēja. Ko gan lai saka?!
- Tas pieaug spēkā, viņa teica. Tu aizvien vairāk pietuvojies tam, lai man iesistu. Vai tam ir kāds skaidrojums?
Viņas balss bija neskanīga. Tuvu bezcerīgai. Viņš vēl nekad nebija dzirdējis Stīni tādu.
- Es biju domājis, ka mīlestība ir forma, viņš sacīja. Ka tās ir jūtas, kas aplīp ap noteiktu ķermeni. Noteiktu sirdi. Seju. Skaņu. Ar tevi ir citādi. Tā ir kaut kas tāds, kas taisās vaļā. Durvis. Atvērtība. Kaut kas tāds, kam es krītu cauri. Tā visu laiku mainās. Tu visu laiku skani citādi. Tā ir kā dopings. Es netieku vaļā. Man ir bail to pazaudēt.
- Es nespēju paciest vardarbību, viņa atteica. Kā rotaļa tā vēl iet cauri. Bet šī te nav rotaļa. Arī citas reizes ne.
Viņi klusēja. Viņš juta, ka atrodas brīvajā kritienā.
- Es esmu kaut ko pieredzējusi, viņa sacīja. Kādreiz es tev to pastāstīšu. Bet es nespēju paciest vardarbību.
Viņš piecēlās no krēsla. Viņa bija gandrīz tikpat gara kā viņš. Viņš sakopoja visas savas būtības daļas, kas viņam bija pieejamas. Tajā brīdī viņš juta, ka tās bija pilnīgi visas.
- Tas vairs nekad nenotiks, viņš teica.
Vēlāk tai naktī viņš bija dejojis.
Visaptveroša laime pamazām pletās pār Rungstedi un apkaimi. Daba spēlēja "Kvartetu Do mažorā", kulmināciju, ko Mocarts sasniedza savā darbā ar stīgu kvartetiem, rakstītu kā atbildi Haidnam. Tieši to arī Kaspers bija uzlicis uz gramofona, viņš manīja, ka ir spiests dejot. Pirmītējās bēdas bija pagaisušas, viņš bija atdzimis.
Stīne bija pieslējusies gultā sēdus. Viņš bija aizbīdījis mēbeles pie sienas un sācis izģērbties. Gausi, vilcinoties, neskatoties uz sievieti, drīz viņš bija pilnīgi kails.
Viņš sāka iesildīties, plijē, elpošanas vingrinājumi. Viņš dzirdēja, kā viņas elpa kļūst straujāka. Viņš dzirdēja, kā viņa sāk izģērbties, viņš uz viņas pusi ij nepaskatījās. Viņa izkāpa no gultas un nostājās viņa priekšā, viņš vērās viņai taisni cauri. Viņš dzirdēja skaņu, skaļāku par visām citām. Viņas mīlestību, viņas pirmatnību. Kāda viņas būtības daļa gribēja mesties viņam virsū un ar zobiem noplēst jēlas gaļas gabalus tieši no viņa skeleta. Viņš bija priecīgs, ka klāt nebija Cirka artistu apdrošināšanas pārstāvju, tie būtu pārtraukuši viņa polises darbību.
Lēnām viņš griezās pats ap savu asi, it kā viņa neeksistētu. Viņa ļāva rokām slīdēt pār savu ķermeni, viņa glāstīja pati sevi.
Viņš pietupās, uzvilka savas izrādes kurpes. Viņa nostājās viņa priekšā, ar pirkstiem atdarīja savu dzimumatveri viņa sejas priekša, ar pirkstiem paņēma drusku šķidrā medus un kaut ko uzrakstīja uz saviem iekšstilbiem, viņš zināja, ka tas ir vārds "Tagad!"
Viņš atvirzījās no viņas, apgāja otrpus gultai, istabas vidū, viņš uzlika savu klauna degunu, tas bija labs kostīms — klauna deguns, klauna kurpes un stīvais. Taču iespējams, ka būtu jāapdomājas, iekams to ieviestu Benneweis cirkā. Stīgu kvartets pārlaidās uz savu ātro daļu, triumfējošu, daudzšķautņainu, Mocarts vienīgais zināja, kur te rīts, kur vakars.
Stīne pārslidinājās pāri gultai, kā leopards, viņa viņam bija kā gaiss, visu laiku viņš dzirdēja mīlestību, kā ūdens spoguli, un vienlaikus iekāri, kas aiz niknuma būtu varējusi gaudot.
Viņš uzlika klauna degunu uz sava ereģējušā locekļa. Ieskatījās viņai acīs. Viņš apsēdās uz gultas, viņas tuvumā. Pūloties provocēt sievišķo instinktīvismu, ir svarīgi nepārspīlēt.
Viņa uzslīdēja viņam virsū. Viņš dzirdēja jūru. Viņi pamazām ļāvās aizmirstībai. Sievietes labāk prot ļauties aizmirstībai nekā vīrieši. Abu ķermeņi mazpamazām izgaisa, atlikusi bija tikai sirds, viņa loceklis bija arī viņa sirds, savu sirdi viņš turēja viņas vagīnā, pukstošu. Viņš dzirdēja viņu abu bailes pazaudēt otru. Dzirdēja pats sevi lūdzamies: "Mūsu TevsMāmiņ, ļauj man palikt šādi, neizjūtot baiļu."
Viņa bija apstājusies.
- Viens otram klāt nevar piekļūt nekad.
Viņš neticēja pats savām ausīm. Viņš joprojām dzirdēja viņas alkas pēc viņa, viņas mīlestību, bet nu tai bija pieslēdzies jauns akords, pilnīgi negaidīts.
- Lai vai cik tuvu pienāktu klāt, viņa sacīja, viens otram nevar piekļūt nekad. Pat tagad, šajā re, ir kāda vieta, kur tu esi viens.
Viņam nebija ne jausmas, par ko viņa runā. Sievišķais ir jūra, kaut arī tev ir gan korķa josta, gan peldriņķis, risks noslīkt ir milzonīgs, viņš gribēja tikt prom no viņas. Bet tas nebija viegli, viņa ereģējusī sirds joprojām atradās sievietē iekšā, un viņa nelaidās vaļā.
- Vai zini, kādas ir prasības pret ķīmiskajām analīzēm? viņa vaicāja. Tām ir jābūt izsmeļošām, bez pretrunām un pēc iespējas vienkāršākām. Tas ir skaisti, es to mīlu. Diemžēl tas nav iespējams. Pat matemātikā ne.
Viņš atrāvās no viņas un atstūmās pret sienu. Viņa sekoja viņam pakaļ.
- Kad var sajust otra cilvēka smaržu, viņa teica, rodas sajūta, ka esi tuvu. Darbīgās vielas — esteri un taukskābes — izšķīst ādas taukvielās, atraisās, izgarojot sviedriem, no jauna kondensējas mutes un deguna vaļējā gļotādā. Mēs pamanām to, šo mirkli. Tai brīdī, kad esam šķidrumi un smaržas, mēs esam ļoti tuvu saplūšanai. Tai brīdī mums rodas sajūta, ka tas būs iespējams. Ka pēdējai plēvītei, kas atdala cilvēkus, vajadzētu pārplīst. Ret tas nenotiek. Nekad. Vai saproti mani?
Viņai tas bija svarīgi, izšķirīgi, balsij gandrīz nebija gaisa, tā bija klusa un satumējusi.
- Es saprotu pilnībā, viņš atbildēja. Ir būtiski atrast partneri, kurš ir bez pretrunām un izsmeļošs. Un tad nu nogaidot tu iztiec ar mani.
Viņš pierāpās pie viņas. Satvēra viņu aiz augšdelmiem. Viņas skanējums izmainījās, tas kļuva dzīvībai bīstams.
- Kaut kādā ziņā tu esi vardarbis, viņa sacīja. Tiec ar to galā! Vai arī tu nekad vairs mani neredzēsi.
Viņš piecēlās un izgāja priekšnamā. Tā bija vienīgā iespēja tikt no viņas prom, šajos divdesmit kvadrātmetros. Ja nesēdās ledusskapī. Daba bija atmetusi ar roku Mocartam. Vējš priežu skujās izklausījās pēc glāzē sabērtiem dimantiem.
Viņš bija ieslodzīts viņas skanējumā, ieslodzīts viņas smaržās, kā kauliņš firziķī.
Viņa stāvēja durvīs.
- Vientulība, viņa teica. Kāpēc lai tā nedrīkstētu būt arī te?
Viņš nesaprata, ko viņa ar to domā. Viņš nesaprata šo pārmaiņu. Jūra atkal bija i/mainījusi izskatu. Vienlaikus viņš saklausīja visas pirmītējās noskaņas. Mīlestību, bēdas, iekāri, vilšanos.
Viņš bija uzvilcis mugurā peldmēteli. Un peldčības. Un izgājis ārā.
Viņš bija turpinājis iet vairākus kilometrus pa Strandvejenu uz pilsētas pusi, tad sametās par aukstu, viņš iegāja Rungstedes viesnīcā. Puisis aiz letes bija solīds un stalts kā Mazais taurētājs. Nebija nomanāms, ka viņš kaut pamestu šķību aci uz peldčībām vai peldmēteli.
- Sev aiz muguras naktī, Kaspers bilda, esmu atstājis sievieti, kuras vilciens ir aizgājis. Esmu iznācis bez kredītkartes. Vai varu dabūt numuriņu ar skatu uz jūru?
- Tava seja, puisis sacīja, būs tikpat kā skaidra nauda.
Tonakt viņš negulēja, viņš sēdēja un lūkojās uz jūru. Kad pienāca rīts, kā skaņa, vēl ne kā gaisma, viņš nokāpa lejā uz viesnīcas reģistrāciju. Puisis stāvēja tur, kur Kaspers bija to atstājis.