- Baznīctēviem bija tāds sauklis, Kaspers teica, credenti et oranti, es nezinu, cik labi tu proti latīņu valodu, tas nozīmē "lai tava lūgsna rāda tev ceļu". Pavadījis šo nakti nomodā, lūgšanās, es atskārtu, ka patiesībā vilciens nekad neaiziet. Patiesībā mums — tā vai citādi — sanāk visu mūžu pavadīt uz perona kopā ar tiem, ko mīlam. Ko tu par to teiksi?
- Man ir piecpadsmit gadi, puisis atbildēja. Es ar pateicību uzsūcu sevī dzīves gudrības. Bet tas nenozīmē, ka es nenovērtētu piecas kronas dzeramnaudā. Kad tu veiksi mums bankas pārskaitījumu.
- Tur būs vairāk nekā piecas kronas, Kaspers sacīja. Ja tu vēl izsauksi taksi. Un aizliksi naudu par to.
Puisis ievadīja telefonā pasūtinājumu.
- Viņi grib zināt, uz kurieni būs jābrauc.
Kaspers gaidīja, ka dzirdēs sevi sakām: "Pa Strandvejenu prom no pilsētas".
Pār lūpām izvēlās pilnīgi kas cits.
Uz pilsētu, viņš teica. Uz pašu drūmāko Nerrebro.
Stīnes dzīvoklis atradās Zēlandsgādē, devītajā, pašā augšējā stāvā. Viņš lūdza taksometru uzgaidīt. Uz ielas bija pa kādam Ziemassvētku plostotājam, tie apcerīgi nopētīja viņa peldčības un peld mēteli.
Lifta nebija, pēdējos stāvus viņš kāpa lēnām, viņas skaņa bija viscaur. Līdz dibenam viņš bija izmērījis tikai izmisīgi niecīgu viņas būtības daļu.
Viņš palika stāvam ārpusē pie durvīm un ieklausījās aizmigušajā namā, viņa pirksti uztaustīja atslēgu virs durvīm, iekšpusē viņš atkal palika stāvam, gaismu neieslēdzis.
Tā bija kvadrātveida telpa, plus neliela virtuve, plus neliela tualete, slīpas baltas sienas, augsts erkera logs, pagalam nedaudz mēbeļu. Iekārtojums bija ne tikai spartisks, bet pat cietuma kameras cienīgs. Tik un tā telpa bija dzīva.
Sava tiesa noslēpuma bija tajā, ka tās nedaudzās mantas, kas dzīvokli bija, bija pareizi novietotas, kā akmeņi smilšu dārzā. Viņš bija līdz pēdējam nostrādinājis vairāk scenogrāfu un rekvizitoru, nekā spēja atcerēties, tikai retajam bija tāds ķēriens kā Stīnei. Un tie daži, tāpat kā viņa, bija izmantojuši pavisam nedaudzas mēbeles, nedaudzas lampas, nedaudzus rekvizītus.
Viņš dzirdēja atbalsojamies viņas baso pēdu soļus pa grīdas dēļiem, viņš manīja dažu labu viņas smaržu. Taču citos līmeņos dzīvoklis nesniedza gandrīz nekādu informāciju. Nebeicēta ozola galds. 30. gadu bronzēta Poula Henningsena lampa. Krēsls. Liela divguļamā gulta. Kumode ar arhitektu un grafiķu lielajām, plakanajām kvadrātveida atvilktnēm, pēc tām viņš bija noņēmis mēru dzīvojamā vagoniņa atvilktnei. Uz galda stāvēja rakstāmpiederumi. Divi datori. Uz zema galdiņa divi printeri. Pie sienas liels ziņojumu dēlis ar kartēm un līknēm. Visapkārt bija izlikti krastā izskaloti koka gabali, kas bija kļuvuši melni, kļuvuši pelēki, sudraboti. Jūrmalas akmeņi. Gliemežnīcas. Ziedi, orhidejas, ne tās, kas dabūjamas puķu veikalos, klusinātas, retas botāniskās sugas, kuras viņš pirmoreiz bija redzējis te. Zems plaukts ar profesionālo literatūru. Pie vienas sienas plānas melnas vilnas sega ar sarežģītu, ieaustu ģeometrisko rakstu. Pie sienām nekādu bilžu. Nekādu fotogrāfiju.
Par savu pagātni viņa nebija stāstījusi praktiski neko. Un viņš nebija prašņājis. Viņi bija dejojuši viens otram apkārt saskaņā ar noklusētu vienošanos izvairīties no vietām, kur bija arhivēta pagātne. Un kur tika plānota nākotne.
Deja bija bijusi skaista, saviļņojoša, respektējoša. Respekta otrā puse ir nevajadzīgā distance. Viņš noslidinājās no erkera palodzes un atvēra vienu no plakanajām atvilktnēm, tā bija pilna ar vēstulēm.
Viņi bija bijuši kopā dušā, te, dzīvoklī, viņa pirmā izgāja ārā. Viņa aizvēra ūdeni. No sienām un dušas aizkara lāsojošie pilieni spēlēja Šopēna "Prelūdiju La mažorā", gaišu, skābekļa piesātinātu sirds asiņu pilieni, kas krīt uz melna marmora. Viņa paņēma ziepes delnās, atšķaidīja tās ar ūdeni un uzpūta ziepju burbuli pa taisno no saujām, prāvu kā kokosriekstu.
Viņa uztriepa ziepes uz viena apakšdelma, piespieda to pie pašas miesas zem kreisās krūts, pie sirds. Viņa sāka pūst, viņš nekad neko tādu nebija redzējis, burbulis bija tik liels un zeltains kā jūras lauvas bumba cirkā, trīsdesmit centimetru diametrā.
Tas nepaguva noslēgties. Viņa to noķēra ar otru roku, patlaban tas izveidoja cauruli, šķērsām pār viņas ķermeni. Viņa izstiepa cauruli, tās sāni ieliecās uz iekšu, itin kā tā gribētu reizē izplesties un noslēgties.
Dirihlē nosacījums, viņa skaidroja. Par minimālām plaknēm. Ļoti skaists pierādījums. Kad mēs palielinām kādu plakni, padodamās tā vienlaikus cenšas izstiepties iespējami mazākā laukumā.
Viņa panācās uz Kaspera pusi. Ar ieliekto, iegareno, zaigojošo burbuli rokā.
- Viss dzivais, viņa sacīja. Un viss beigtais. Cenšas reizē izplesties un neļauties. Arī mīlestība. Tā ir mīkla. Kā lai krīt brīvajā kritienā? Un reizē patur roku uz avārijas bremzes?
Viņa bija pienākusi viņam pavisam klāt. Šķita, it kā viņas ādu klātu neredzama dzidras eļļas kārtiņa. Ūdens nespēja noturēties uz tās, ūdens plēvīte savilkās un sašķīda lāsēs, kā uz delfīna.
- Vai ir kāds risinājums? viņš jautāja.
- Pat ja būtu. Tu tikpat to negribētu.
Burbulis pieskārās viņam.
- Un nekad arī neesi gribējis. Pat ne tad, kad biji tam pagalam tuvu.
Burbulis pārsprāga.
Tī bija bijusi tikai neliela kļūme. Bet ar to pietika. Vienu mirkli viņas skanējums bija bijis citāds. Zinošs. Tai mirklī viņš bija manījis, ka viņa zina kaut ko par viņu. Ka viņa acīmredzot pabijusi kādā viņa sistēmas kambarī, kuram pieeju viņš nebija viņai devis. Un ka viņa acīmredzot kaut ko paņēmusi no turienes līdzi. Tieši šo atmiņu bija aktivizējusi šī nakts.
Tas, kuram bijusi laba audzināšana, nelasa citu cilvēku vēstules, Kaspers nebija lasījis pat Baha rakstītās, ko publicējis Cirovs. Un Kirkegora vēstules tikai akadēmiskos nolūkos. Bet tad, ja jāpiekļūst sievišķajam, lietā jāliek ikviena sprauga.
Izcēlis vēstules laukā pa kaudzēm, viņš pāršķirstīja tās. Tas, kurš veselu garu mūžu ir jaucis un dalījis kārtis ar veiksminieka roku, ir iemācījies ātri orientēties papīru žūksnī.
Pirmās kaudzes bija tehniskās vēstules: Seismiskā nodaļa, Lundas universitāte, Britu ģeoloģiskās izpētes institūts Edinburgā.
Vēstuļu kaudzes no Eiropas-Vidusjūras Seismoloģijas centra, I.MSC, Brijērlešatēlā. No UCI.A Ģeofizikas institūta. Uz lēta kopējamā papīra. Viņš bija ticis līdz privātajām, kuru bija nedaudz. Vai nu viņa tās glabāja citviet. Vai arī viņa tās neglabāja. Plāns žūksnītis rokrakstu uz nebalināta, profilēta, augsta blīvuma papīra. Uz tiem bija paraksts "mamma" vai "Tava mamma". Nekādas aploksnes vai nosūtītāja, bet blakus datumam bija pierakstīts vietvārds "Holte". Viņš atrada aploksni ar sūtītāja adresi, iebāza to kabatā.
Viņš turpināja. Skanējums istabā pārvērtās. Viņš zināja, ka tuvojas meklētajam. Ieklausījās vairākās kaudzītēs, saņemtās ar saspraudi. Tās bija agrāku mīļāko vēstules, viņš steigšus noslēdza dzirdi, vai tas visdziļākā būtībā nav absolūti nepieņemami, ka jel vienai sievietei ir bijis vēl kāds cits mīlnieks, izņemot mūs?
Divas papīra lapas aizskāra viņa pirkstus un dzirdi, kā ērkšķis. Tās bija saskavotas, viņu durstīja skavas. Viņš atdalīja lapas. Tas bija fotokopijas. Viņš pazina rokrakstu. Savējo. Kaligrāfiskā izpildījumā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Ko veicis cilvēks, kas tādā vai citādā ziņā būs bijis viņš.