Viņš bija zinājis, ka atradīs tās. Tieši to viņš bija dzirdējis viņas balsī, toreiz dušā. Tas bija šo vēstuļu skanējums.
Klāt bija pielikta vēl trešā. Arī ar roku rakstīta. Tā bija viņa toreiz saņemtās atbildes fotokopija. Atbildes rokraksts nebija gluži taisns, tas bija itin viegli viļņains. Kā savulaik Mocarta pierakstītās notis. Spēlējot Mocartu, bija absolūti nepieciešams faksimils. Viņa nošu raksta viļņi bija pilni informācijas, tieši tāpat bija ar Kasperam priekšā esošo rokrakstu.
Tagad viņam būtu bijis jāpieliek punkts. Bet viņš turpināja. Viņa pirksti uztaustīja biezāku saišķi. Tas bija plāns papīrs. Ar kaut ko līdzīgu pirkstu nospiedumiem, ar violetu tinti, pieci pirksti, bet platāki par parasto pirksta platumu. Nospiedumus aizsargāja pašlīmējošā lente, uz lapas bija atzīme "Valsts policija, CIB". Turpat apakšā atradās vēl viena nodrukāta lapa, uz tās bija skaitļu un burtu kombinācijas, ar atzīmi "Kriminālistikas nodaļa", adrese bija Slotsherrensvejā.
Viņš izvilka pēdējo kārri. Tā bija kvīts par "dažādām mantām", ar atzīmi "Tieslietu ministrija, VPDB".
Viņš palūkojās uz savu pulksteni. Bija svētdiena. Pulkstenis vēl nebija septiņi. Viņš piezvanīja uz Sonjas mobilo telefonu.
Pagāja ilgs laiks, iekams viņa to pacēla. Lai kur arī viņa būtu, bet ne pašas mājās, akustika bija cita, mazāk skaņu slāpējošo virsmu. Viņa atradās gultā, viņš dzirdēja audumu berzi. Viņai blakus bija vīrietis. Viņai balsī bija alkohols, silts alkohols, droši vien karstvīns, tik tuvu Ziemassvētkiem.
Viņš iedomājās, kā ir būt par Sonjas vīru un sēdēt mājās ar bērniem. Kamēr viņa strādā virsstundas līdz vēlai svētdienas priekšpusdienai.
Viņš iedomājās par sīkajiem, saplīsušajiem kapilāriem uz viņas vaiga kauliem. Pirmajām vārajām pazīmēm, ka pat visa kā laba var būt par daudz. Par daudz vīriešu, par daudz naudas, par daudz izdošanās. Par daudz Brunello.
Viņš nekad agrāk nebija šādi lietojis viņas mobilo numuru, viņa neko nejautāja, uzreiz sajuzdama nopietnību.
- Man ir pieci pirkstu nospiedumi, viņš sacīja. Pārsteidzoši plati. Ar atzīmi "Valsts policija, C1B". Man ir vairāki skaitļi un burti no Kriminālistikas nodaļas. Un Tieslietu ministrijas kvīts ar atzīmi VPDB un "Horsensa". Uz ko es eju?
- Man vajag drusku laika, vai varu tev piezvanīt?
Kaspers iedeva viņai Stīnes tālruņa numuru.
Sonja sastādīja turneju plānus lielajiem cirkiem un lielajiem rokkoncertiem. Vasaras sezonā katrs cirks viesojās caurmērā astoņdesmit pilsētās, saskaņā ar loģistiku, kas bija dziļi iesakņota tradīcijās un balstījās uz uzticēšanos un personisko pazīšanos. Valstī nebija neviena policijas iecirkņa priekšnieka, kuru viņa nepazītu labi un personiski.
Viņš apsēdās uz erkera palodzes. Te viņi ar Stīni bija sēdējuši viens otram pretī, bez nekā mugurā. Logs bija apa|š, viņš lūkojās pār ārējo Esterbro un pār Ēresundu. Šī bija vienīgā Nerrebro vieta, no kuras bija redzama jūra. Viņš zināja, ka tas noteikti bija iemesls, kāpēc viņa bija izvēlējusies šo dzīvokli. Viņš sadzirdēja taksometra tauri no ielas.
Iezvanījās telefons.
- CIB, Sonja sacīja, ir Centrālais identifikācijas birojs, tas bāzējas Valsts policijas pārvaldē. Pirkstu nospiedumu platums skaidrojams ar to, ka tie ir, tā sakot, "norullēti". Policijas darbinieks ir pielicis cilvēka pirkstu pie tintes spilventiņa un pavalstījis to uz papīra. Identificējot cilvēku, balstoties uz pirkstu nospiedumiem, CIB izmanto deviņus punktus uz roku, tas esot tikpat precīzi kā ar DNS. Un DNS profils, visticamāk ir tas, kas tev ir no Kriminālistikas nodaļas. Šos abus papīrus mēdz izsniegt, kad cilvēku, piemēram, pēc soda izciešanas izņem no Sodāmības reģistra, Valsts policijas centrālās datu bāzes, no kuras izsniedz izziņu par sodāmību. Kvīti izdevis Valsts probācijas dienests brīvībā, tās ir trīsdesmit divas iestādes, sava veida ļoti atvērti cietumi. Ja neskaitām rokeru sekcijas, Horsensā ir vienīgais no pieciem slēgtajiem valsts cietumiem, kur ieslodzījums norit augstas drošības režīmā. Tāpēc, lai uz ko tu ietu, ceļš veci uz cilvēku, kurš ir izcietis ilglaicīgu sodu, pēdējo soda daļu pavadījis atklāta tipa cietumā, labas uzvedības dēļ, un kuram vēlāk, saskaņā ar policijas noteikumiem, ir atsūtīti viņa pirkstu nospiedumi kā pierādījums tam, ka viņš vairs nav Sodāmības reģistra uzskaitē.
Kaspers ieklausījās dzīvoklī. Tas bija ieguvis jaunu skanējumu. Varbūt arī Sonja to dzirdēja.
- Tā ir tā sieviete, viņa sacīja. Tu esi atklājis, ka viņa ir sodīta.
Viņš neatbildēja.
- Tas var būt bijis kas salīdzinoši nevainīgs, Sonja turpināja. Tu un es, lielākā daļa cilvēku, ja atvērtu savas kārtis varas iestādēm, nonāktu ieslodzījumā.
Viņai vienmēr bija pieticis enerģijas, lai mierinātu — Kasperu, jebkuru, arī tad, kad viņi bija pavisam jauni. Šoreiz tas cieta neveiksmi.
- Vai tas ir karstvīns? viņš jautāja.
- Sakē.
- Sargi sevi! viņš sacīja. Tad nolika klausuli.
3
Taksometrs bija izsēdinājis viņu Strandvejenā, viņš bija klusītēm ienācis vagoniņā. Stīne gulēja aizmigusi, viņš bija apsēdies krēslā un klausījies viņas miegā. Viņa gulēja atslābinājusies, viņš nedzirdēja viņas sapņus.
Viņš tā sēdēja kādu stundas ceturksni. Tad viņa piecēlās gultā sēdus. Viņa modās kā kaķis, vienā mirklī dziļa nemaņa, nākamajā absolūta klātbūtne.
Man ir kaut kas, ko gribu tev izstāstīt, viņš sacīja, un tev pajautāt, tas aizņems labu laiciņu.
Viņa pasniedzās pēc telefona un paziņoja, ka nebūs darbā. Bez jebkāda veikla aizbildinājuma, kas būtu atvieglojis dzīvi cilvēkam otrā galā, tikai lakonisks paziņojums, un viņa nolika klausuli.
Viņi brauca uz dienvidiem, viņš nogriezās pie Bellevue pludmales, nolika automašīnu pie stacijas, viņi apmeta Bakenas atrakciju parkam loku no ziemeļiem, nepārmīdami ne vārda, devās caur Ulvedalenes ieleju, pār Ermitāžas līdzenumu uz 1 Ijortekēras dīķa pusi, garām pilij un apsēdās uz sola kraujas galā.
Šim līdzenumam nepiemita dabai ierastais sausais skanējums, varbūt koku dēļ, varbūt Ēresunda gludās plaknes dēļ, rāma ūdens virsma ir cieta kā akmens, akustika bija kā koncertzālē, visas plaknes cietas un atstarojošas.
Martinuss kaut kur bija sacījis vai rakstījis, ka Ermitāžas līdzenums ir labākas pasaules garīgā fakta laicīgs atspulgs.
Patlaban Kaspers viņu izprata, tieši šajā vietā, kur viņi tagad sēdēja, bija iespējams sadzīvot ar skaņu, kas nāca no Šarlotenlundas un Hellerupas, un lielpilsētas aiz tām.
- Kad man bija divpadsmit gadu, es salauzu muguru, viņš iesāka. Es piedalījos klasiskā numurā ar mucām. Ar sasietām kājām un aizsietām acīm tu lec augšup pa deviņdesmitcentimetrīgu mucu krāvumu līdz apmēram astoņu metru augstumam, saņem aplausus, apgriezies, lec atkal lejā, noslēgumā apmet kūleni uz priekšu ar pilnu skrūvi. Sešu metru augstumā es lēcienā nokļūdījos, aizķēru mucu, atdūros pret nākamo, krāvums sagāzās, uzkrita man virsū. Tas bija trīsdesmikilogramīgas Carlsberg alus vātis, es salauzu muguru un gūžas kaulu. Valsts slimnīcā paziņoja, ka es vairs nekad nevarēšot staigāt, ka mani būs jābaro ar karoti visu atlikušo mūžu, un tas atlikušais varētu būt gaužām īss. Viņi aizvēra divas durvis, iekams to sacīja, es vienalga to dzirdēju.
Viņš saklausīja viņas līdzjūtību.
- Nekā ļauna tur nebija, viņš sacīja, sajūta bija, kā laižoties kritienā, man bija atņemts svars, tas svars, ko nozīmē būt parastam divpadsmitgadīgam zēnam septiņdesmito gadu vidū. Bija iestājusies pauze, šajā pauzē es pirmo reizi dzirdēju. Es dzirdēju slimnīcu, braucienu mājup, mašīnu, ziemas mītni tā, kā nekad agrāk nebiju dzirdējis. Ne tikai fiziskās skaņas, bet arī to sakarības. Parasti mēs nekad nedzirdam pasauli tādu, kāda tā ir. Mēs dzirdam rediģētu izstrādājumu. Skaņas, kas mums patīk, mēs izceļam priekšplānā. Šķindoņu pie biļešu lodziņa, kad tiek skaitīta kase. Fanfaras, kas piesaka mazo cirka princesīti, kurā esam iemīlējušies. Mutuļojošo skaņu, ko saceļ astoņi simti cilvēku pilnā teltī. Savukārt tās skaņas, kas mums nepatīk, mēs atbīdām prom. Skaņu, kas nāk no irstošā brezenta ādas pastiprinājumiem. Skaņu, ko rada nobijušies zirgi. Skaņu, kas atlido no tualetēm. No augusta vēja brāzmām, kuras vēsta, ka vasara tūdaļ būs cauri. Un pārējās skaņas ir vienaldzīgas, tās mēs noklusinām, satiksmi, pilsētu, vispārību. Tā mēs klausāmies. Tāpēc ka mums ir projekti, tāpēc ka mēs uz kaut ko ejam, arī divpadsmitgadīgs zēns. Bet man pēkšņi vairs nebija nekādu projektu, man tie bija atņemti. Un pirmo reizi es kādu tiesu pasaules saklausīju dzīvajā, nefiltrētu, bez surdīnes.