Viņš redzēja, ka Stīnes acis nu ir pelēkas. Kaut citkārt tās bija bijušas savādākas. Tirkīza krāsā, zaļganas. Vēl citreiz plankumainas.
- Kad cilvēks patiesi klausās, visas skaņas sāk izkārtoties pa tēmām. Tās nav nejaušas. Mēs nedzīvojam haosā. Ir kāds, kurš cenšas kaut ko nospēlēt. Cenšas izdabūt cauri kādu skaņdarbu. Mūsu TēvsMāmiņa. Tā es Viņu nosaucu. Tādu vārdu es devu komponistam. Tam, kurš sacer mūziku. Es nogulēju trīs mēnešus, tad atklājās, ka man kļūst labāk, un tad mani sāka vingrināt. Bet pati atlabšana man ir palikusi blāvā atmiņā. Prieks lielākoties bija pārējiem. Es biju aizrāvies ar to otru lietu. Vēl un vēlreiz, īslaicīgi, vienmēr īslaicīgi, vienmēr tikai uz mirkli, atrasties ķermenī un pasaulē, kurā skaņas netiek apslāpētas. Tas izvirza savu dienas kārtību. Kaut arī tev ir tikai divpadsmit gadu, kaut arī tev nav vārdu, kuros to izteikt, tu tomēr zini, ka tavs atlikušais mūžs būs veltīts tam, lai klausītos pa īstam. Lai piekļūtu dabiskam pasaules atspoguļojumam. Lai dzirdētu to tādu, kāda tā patiesībā ir. Un šīm ilgām līdzi nāk bailes, ka tas neizdosies. Tas bija pirms divdesmit gadiem. Puse mūža ir pagājusi. Un īpaši tuvāk neesmu ticis.
- Tad kas mums traucē dzirdēt? viņa vaicāja.
Pagāja labs brītiņš, iekams viņš atbildēja. Līdz šim rikai vienu reizi viņš bija par to runājis ar kādu citu cilvēku.
- Lai dzīvotu šajā pasaulē, mēs esam spiesti nemitīgi gādāt, lai spēlē kāds orķestris. Pašā priekšplānā. Neliels deju orķestris. Tas visu laiku spēlē tavējo melodiju. Evergrīnu "Kaspers Kronē". Kuram ir virkne piedziedājumu, kas turpina atgriezties. Vēl un vēlreiz spēlē mūsu konta numuru, mūsu bērnības atmiņas, PIN kodus, tēva un mātes balss skaņas. Gaišzaļos pantus, kuri, kā ceram, kļūs par nākotni. Tumšo troksni, kurš, kā mēs pamatoti lēšam, kļūs par mūsu faktisko realitāti. Tas spēlē bez mitas, tas spēlē kā sirdspuksti, manējais ir spēlējis pusi mūža. Bet tad, kad cauri sāk spiesties tā otra skaņa, tu atklāj, ka visu laiku esi stāvējis ar muguru pret isto koncertzāli. Mēs uzturamies tādā kā foajē. Kur varam nomanīt lielo orķestri. Un tā skaņa, kaut vai nomanījums par skaņu no īstās koncerttelpas, liek "Mesai si minorā" izgaist. Kā čukstam vējā. Ta ir skaņa, kas izdzēš jebkādu kara troksni. Noslīcina sfēru mūziku. Nosmacē visas realitātes skaņas. Un, to nomanīdams, tu reizē nomani biļetes cenu. Kad sāk vērties vaļā durvis uz šo zāli, tu atklāj, ka varbūt esi kļūdījies. Ka Kaspers Kronē pastāv tikai tāpēc, ka viņa ausis turpina izolēt to pašu mazo piedziedājumu no kopējās skaņas masas. Ka tādēļ, lai uzturētu Kasperu un Stīni, mēs esam nogriezuši citu kanālu raidīto uz pianissimo. Un nu tas pamazām mainās. Un tad tu to atskārsti. Ja gribēsi tikt iekšā, tā būs visdārgākā koncerta biļete, kādu cilvēks jebkad ir pircis. Tā tev maksās paša sistēmas skaņu.
Viņa viegli noglauda viņa roku. Kasperam tā ari nebija izdevies gūt priekšstatu par viņas ķermeni. Dažbrīd viņa šķita trausla kā putns, citreiz sīksta kā brīvā stila cīkstonis. Tomēr vienmēr, kad viņa pieskārās viņam, viņš dzirdēja zemi, zemi un jūru.
- Kur tajā visā esam mēs? viņa jautāja. Tu un es?
- Ar tevi, viņš sacīja, pazūd jebkāda saikne ar skaļuma pogu. Un man gribas ņemt kājas pār pleciem.
Viņa sēdēja klusa. Mežs bija kluss. Vējš bija noklusis. Mūsu TevsMāmiņai nav svešs jēdziens "mākslinieciskā pauze".
- Man arī ir diezgan bail, viņa teica. Vai mēs nevaram kopā ņemt kājas pār pleciem?
Viņš gaidīja. Viņai bija dota pirmā iespēja būt vaļsirdīgai, te iespēja bija, te tā aizgāja secen.
- Būt divpadsmit vai sešpadsmit, vai deviņpadsmit gadus vecam, viņš sacīja, un būt guvušam pieredzi, ka mēs dzīvojam ilūzijā, ka pasauli patiesībā veido nevis matērija, bet skaņa — las nav viegli. Pie kā lai tu, cilvēks, dotos? Septiņdesmito gadu vidū. Kad esi pieredzējis kaut ko tādu, par ko neviens cits trīs tūkstoš kilometru rādiusā nav dzirdējis. Tas liek tev justies vienam. Piešķir vientulību kombinācijā ar lielummāniju. Bija skaidrs, ka neviens tevi nesapratis. Ne ģimene. Ne draugi artistu vidū. Ne mācītāji. Ne ārsti. Ne gudrie. Neviens. Tik un tā tu nododies meklējumiem.
Viņa bija kļuvusi pavisam klusa. Varbūt viņa manīja to tuvojamies. Pienāca viņas otrā iespēja, viņš to dzirdēja, viņa palaida vējā arī to. Te mirklis bija atvērts, te jau atkal bija ciet.
Cirka artisti ir ticīgi, viņš stāstīja. Dziļi reliģiozi, kā čigāni un jūrnieki. Varbūt tāpēc, ka ir pietuvināti nāvei. Varbūt tāpēc, ka ceļo. Varbūt tāpēc, ka strādā ar ilūzijām. Ik vakaru atritina vaļā realitāti, mūzikas pavadībā, un izrāda to manēžā, un atkal saloka un iznes laukā. Tā izdarījis piectūkstoš reižu, tu sāc apjaust, ka šī pasaule ir mirāža. Ka neatkarīgi no tā, cik ļoti mīli otru cilvēku, sievieti, bērnu, šo cilvēku agrāk vai vēlāk iznesīs laukā no manēžas un viņš satrūdēs. Un, ja būsim pilnīgi godīgi, jau tagad var manīt, ka mēs visi, jau šobrīd, maķenīt smirdam. Tad nu tu pievērsies tādam vai citam Dievam. Ikviena artista sirdī ir ilgas, tukšums, pēc formas pielīdzināms Mūsu TēvsMāmiņai. Un Dānijas valsts baznīca īsti nederēja, reliģisko pieredzi par pilnu ņēma vienīgi Iekšzemes misijā, bet viņiem nepatika cirks. Tāpēc daļa artistu attīstīja paši savu reliģiju, kā mans tēvs, viņš ir ticīgs ateists un lepojas ar to. Citi izmantoja vienu no divām bodītēm — katoļu baznīcu Bredgādē vai Austrumu Baznīcu. Mana māte paņēma mani līdzi uz Ņevska baznīcu. Mēs runājāmies ar kādu sievieti. Sieviete bija ordeņa tērpā. Māte izstāstīja viņai, ka tēvs ir pametis cirku un vēlas, lai viņa pamestu darbu, ko lai viņa iesāk? Man nebija vairāk par astoņiem gadiem, tik un tā es zināju, kas sievietei būtu bijis jāatbild, viņa to nedarīja.
Tikai pateica vienu teikumu: "Man pašai ļoti patīk cirks." Mēs tur nosēdējām vēl savas desmit minūtes, pilnīgā klusumā. Tad devāmies prom. Kad man bija deviņpadsmit gadu un neklājās labi, es uzrakstīju viņai vēstuli.
Viņš klusēja, klusēšana bija Stīnes pēdējā iespēja. Pasakās un šajā tā saucamajā realitātē vienmēr ir trīs iespējas. Te tas mirklis bija, te tas bija garām.
Viņš izvilka salocīto vēstuli un nolika uz sola.
- Viņu sauca Māte Rābija, viņš sacīja. Es apjautājos un izdibināju, ka viņa ir diakone un klostera priekšniece. Es aizrakstīju viņai. Vēstulē es pirmo reizi kādam cilvēkam izstāstīju to, ko šodien pastāstīju tev. Lūdzu, izlasi to skaļi!