- Ģipsi! afrikāniete sacīja. Šinas rokai. Cirkulāro potītei. Mēs to iegriezīsim, šis lūzums vēl arvien ir pietūkšanas procesā. Pulss turpina kristies. Vai mums ir EKG?
Viņš bija sniedzis konsultācijas Olborgas universitātes Skaņas kvalitātes izpētes centram, psihoakustikas nodaļai, par operāciju zāļu iekārtojumu, viņš bija ieteicis atrast skaņu, kurā klostera pacietā atbalsošanās būtu kombinēta ar dzīvojamās istabas intimitāti. Lai radītu slimniekiem sajūtu, kurā savienotos mājīgums un reliģiskā autoritāte. Tieši šāda skaņa patlaban valdīja viņam apkārt.
Operāciju zāles skaņas tika pagrieztas klusāk. Izvadītas skaņu attēla perifērijā. Viņš karājās gaisā. Rēnā vējā. Viņš pats bija tikai skaņas struktūra, tikai skanisks apziņas nesējs. Un mīlestības nesējs. Viņš dzirdēja afrikānieti, viņa runāja ar Zilo dāmu. Viņas bija tālu prom, aiz aizvērtām durvīm, lai viņš nesaklausītu. Tāpat kā toreiz, kad viņš salauza muguru. Viņš smējās, laimīgs, viņam bija noslēpums, viņa dzirdei bija nedaudzi ierobežojumi, vai pat neviena.
- Viņš slīd prom no mums, afrikāniete sacīja. Tā ir kopējā slodze uz viņa sistēmu. Šautā brūce. Piekaušana. Kaulu lūzumi. Galvaskausa lūzums. Asins zudumi. Psiholoģiskā slodze. Neko tur vairs nevar darīt.
Viņš pa pusei gāja, pa pusei lidinājās pa jūras krastu. Viņš dzirdēja pulsu, ļoti varenu, mierīgu, varbūt tas bija Mūsu TevsMāmiņas pulss, varbūt viņa paša. Durvis uz lielo koncertzāli pamazām vērās vaļā. Viņš stāvēja, turēdams rokā galīgo biļeti.
Viņš pamanīja, ka līdzās iet Zilā dāma.
Tas bija reāli. Viņam nerādījās halucinācijas. Kaut kur fiziskajā pasaulē viņa sarunājās ar māsu Gloriju. Un tikpat viņa gāja te, viņam blakus.
Viņas signāls bija ļoti apjomīgs. Un vienlaikus ārkārtīgi diskrēts. Reizē visur klātesošs un anonīms. Viņš nekad neko tamlīdzīgu nebija dzirdējis. Tas aptvēra liedagu, jūru un viņu pašu. Tas aptvēra sadzirdamo universu. Ar absolūtu respektu.
- Es dodos prom, viņš teica. Dodos iekšā lielajā brīvībā.
Viņa palocīja galvu.
- Brīvs no kontraktiem, viņš turpināja. Brīvs no uzstāšanās. Brīvs no revidentiem. No Ieņēmumu dienesta. No prātīgas apiešanās ar naudu. Brīvs no grima noņemšanas. No iešanas uz ateju. No skūšanās. Brīvs no sieviešu valdzinājuma un ņemšanās ar viņām. Brīvs no ģērbšanās. No rēķinu apmaksas. Brīvs no skaņas piesārņojuma, no pasaules trokšņa. Brīvs no mūzikas. Atskaitot varbūt Baha mūziku, varbūt Bahs paliek cauri nāvei.
Viņa klausījās. Tikai ļoti retos gadījumos kāds bija viņā tā klausījies, tas bija noticis reizi gadā. Un tad vienmēr tā bija bijusi kāda sieviete vai bērns. Tos vakarus viņš bija spēlējis krietni labāk nekā caurmērā.
- Tik un tā, viņš sacīja, šķiet, kaut kā trūkst.
Viņi stāvēja ūdens malā. Pa lielu gabalu, tālu krastā, viņš redzēja savu ķermeni. Pievienotu pie aparātiem, kas mērīja elektrisku signālu, kurš pamazām izdzisa.
- Varbūt trūkst Klāras Marijas, Zilā dāma noteica.
- Varbūt.
Viņš ļāva savai dzirdei izplesties kā lodei, viņš saklausīja kluso meiteni. Arī otru bērnu. Viņš nespēja noteikt vietu, no kurienes nāca skaņa, visas koordinātas bija izšķīdušas. Tomēr pēc elpošanas viņš dzirdēja, ka viņi guļ. Viņš būtu varējis palikt stāvam un klausāmies ilgi, varbūt mūžu mūžos. Viņa dzīvē bija bijis pārāk maz iespēju klausīties aizmigušos bērnos.
Viņš dzirdēja, ka pēc brītiņa kāds viņus uzmodinās un izdzīs ārā. Savā ziņā tas nebija pēc brītiņa, tas bija tagad. Viņš nedzirdēja laika secībā, viņš dzirdēja vienlaicīgumā.
Viņš saprata, kā trūkst. Lai viņa dzīve būru vesela dzīve, pabeigta izrāde, pēc kuras var atstāt manēžu un justies tā, ka esi izpildījis savas saistības. Viņam pietrūka tā, lai viņš būtu iznesis bērnus naktī un ienesis drošībā.
Viņš nolēma dzīvot.
Sāka virzīties atpakaļ uz savu ķermeni. Zilā dāma gāja līdzās.
Viņš nesaklausīja viņas smaidu. Bet šķita sadzirdam kaut ko no gandarījuma. Itin kā tieši to viņa dziļi sirdī būtu vēlējusies. Tas viņu aizkaitināja. Provocēja nepatiku pret to, ka sievišķais manipulē ar viņu. Tas, kurš atgriežas savā ķermenī, diemžēl atgriežas arī pie fundamentālām savas personības šķautnēm.
- Tā ir zināma lieta, viņš teica, ka tas, kurš tuvojas garīgai atklāsmei, dabū iet caur intensīvu fizisko sāpju posmiem.
- Ta ir zināma lieta, viņa attrauca, ka augstus kokus aizķer visi vēji.
- Es nevaru pamest savu publiku, viņš sacīja. Es paguvu uzstāties vienā amerikāņu sarunšovā, CBS televīzijā, pirms iekļūšanas melnajā sarakstā. Tam bija divdesmit miljonu skatītāju. Es joprojām dzirdu viņus raudam. Un ilgojos pēc da capo. Starp citu, vai to pašu tu nestāstīji par svētajiem? Ka viņi atgriežoties, lai iepriecinātu meklētājus.
- Viņiem bija, ar ko tos iepriecināt. Un tev?
Vienu mirkli viņš bija satriekts. Tā runāt! Ar skaņas dvēseli, kas atstājusi savu mirstošo un daudz cietušo ķermeni.
- Iesākumā, viņš teica, es iepriecināšu viņus ar savu pieticību.
Tas tomēr lika viņai apstāties. Viņš sajuta gandarījumu. Ja tu vari — kaut tikai uz mirkli — aizbāzt muti apgaismotām klostera priekšniecēm viņu nefiziskajā manifestācijā. Tad pilnīgi miris tu nevari būt.
3
Viņš atgriezās sāpju karaļvalsti.
Tās bija viscaur. Reizē paralizētas un nejūtīgas sāpes vēderā un lejasdaļā. Smadzeņu satricinājuma konstantās, pulsējošās, reizē trulās un ķirurģiskās sāpes. Karstais dūrējs pietūkumos ap kaulu lūzumiem. Organisma nepieradums pie svešajām asinīm. Sāpes, zobārstei ieliekot vietā izsistos zobus. So sāpju padziļināšanās, kad tie sāka iestiprināties žoklī.
Tikai īsiem laika sprīžiem viņš spēja noturēties pie samaņas. Šajos sprīžos viņš lūdzās. Vārdiem spēka nepietika, viņš tikai izliecās cauri viņa ķermeni aptverošajai gādībai pretim lielajai gādībai ārpusē, pretim Mūsu TēvsMāmiņai.
Palaikam viņš atvēra acis. Dažbrīd viņš redzēja afrikānieti. Lāgiem Zilo dāmu. Pēc tam viņš atkal devās laukā, uz jūras pusi. Bet ik reizi atgriezās.
Kāds iedeva viņam padzerties, viņa rīkle svila. Viņš redzēja, kā ap viņu pazūd baltie gaiteņi. Atvērās kādas durvis, smagas, skaņas necaurlaidīgas durvis, ar gumijas uzmalām. Kasperu ieveda kādā telpā.
Viņš nevarēja pagrozīt galvu. Bet gulta bija paceļama, afrikāniete maķenīt pieslēja viņa ķermeņa augšdaļu. Viņš atradās klostera cellē.
Sajūta bija, kā pārnākot mājās. Laukā, īstajā dzīvē, ļaudis mēdza klāt galdu divpadsmit personām ar zili apgleznotu porcelānu. Viņiem bija savrupmāja, ādas dīvāns, divas stereo iekārtas, trīs televizori, astoņi simti grāmatu, ko viņi nekad nepārlasīs, četrdesmit astoņas pudeles sarkanvīna, kas noglabātas viņu dimanta vainaga kāzām. Un tik daudz pagrabā nobāztas drazas, ka viņi izmisīgi lūkojās pēc lielākas mājas. Kurpretī ikviens cirks un deviņdesmit deviņi artisti no simta gribēja izvairīties no jebkā, kas nebija sakravājams un pārvedams vienā pēcpusdienā. Un telpa ap viņu bija tieši tāda. Viņa gulta, galds, izlietne, durvis, kuras veda uz nelielu balkonu ar skatu uz ezeru. Vairāk nekā.
Ja neskaita elektroniku. Uz galda stāvēja monitori, pieslēgti pie elektrodiem viņam uz krūtīm. Viņš juta vairākus elektrodus, kas bija piestiprināti pie deniņiem.
- Klāra Marija? viņš ierunājās.