- Sirēna un signalizācija, viņš teica. Ja mēs to pārgriezīsim, pienāks zvans Securitas apsardzes birojā un policijā. Mums ir jāatslēdz telefons.
Viņš pārlaida ar pirkstiem pār paneli ar pogām pa kreisi no durvīm.
- Elektriskā vienkanāla atslēga. Tas nozīmē, ka mūķīzerpistole nederēs. Un ka signalizācija nosedz visas durvis.
Viņš pasniedza Kasperam melnu āmuriņu, no tiem, ko ārsti lieto, lai pārbaudītu refleksus delirium tremens gadījumā.
- Pārbaudīsim tavu dzirdi!
Viņš norādīja uz mūra sienu, Kaspers piesardzīgi pieklauvēja.
- Mēs meklējam paneļa kontakta elementu. Tas savieno signalizāciju ar apakšstacijas tīkla spriegumu. Un ar akumulatoru, strāvas pārrāvuma gadījumā. Ja tu vari noteikt tā atrašanās vietu, es varu iziet cauri sienai.
Kaspers piesardzīgi pieklauvēja.
- Vai tur iekšā var būt kaut kas grabošs? viņš jautāja.
Francs Fībers papurināja galvu.
- Tu būsi trāpījis pa atslēgu skapīti.
Kaspers turpināja otrpus durvīm. Visi ar acīm sekoja viņam.
Viņš kaut ko izdzirdēja.
- Elektronika? viņš vaicāja.
- Shēmas plate.
- Kas vēl?
- Baterija. Neliels signalizācijas skaļrunis.
- Atsperītes?
- Varētu būt. Durvis droši vien ir ar atsperes mehānismu. Ja tās atver, iedarbojas sabotāžas signalizācija.
Francs Fībers ielika urbjmašīnā garu mūra urbi. Urba. Ievadīja caurumā zobārsta spogulīti un divas sīkas, pie stieņa piestiprinātas knaibles. Knieba. Mazai, ar akumulatoru darbināmai leņķa slīpmašīnai uzlika dimanta asmeni. Pielika to pie durvju eņģēm. Slīpripa izgāja rūdītajam tēraudam cauri kā sviestam. Afrikāniete uzņēma smagās durvis, kad rās izslīdēja no gropes.
Telpa aiz durvīm bija pagalam niecīga. Kaspers dzirdēja augstsprieguma strāvas bīstamos čukstus. Stīne un Francs Fībers darbojās ap sadales paneļiem.
- Vilcienam jādarbojas, viņa teica. Sūkņu stacijām. Liftam uz augšpusi. Visu pārējo atslēdzam!
Viņa turēja asknaibles, tām bija tik bieza izolācija kā ziemas dūraiņiem. Viņa pārknieba vadu, pār viņiem nolija dzirksteļu kaskāde.
- Pārējais ir uz svirslēdžiem, Francs Fībers sacīja. Galvenais četrsimt kilovoltu kabelis apgādā Kopenhāgenu. Zem tā ir simt divdesmit kilovoltu tīkls. Zem tā trīsdesmit un desmit kilovoltu. Uzraudzības dienesti ņem strāvu pa taisno no simt divdesmit kilovoltu tīkla, lai mazinātu iespējamību, ka tas atslēdzas.
Viņš nolaida svirslēdžus pa vienam vien, reizē runādams.
- Tagad mēs atvadāmies no Kopenhāgenas pilsētas kanalizācijas dienesta.
Viņš izslēdza kādu svirslēdzi.
- No Telekomunikāciju dienesta Elektronodaļas.
Viņš izslēdza slēdzi.
- E2 Remontu nodaļas.
Viņš izslēdza slēdzi.
- No NATO galvenā biroja. Kas veic Kopenhāgenas pazemes kopējo digitālo novērošanu.
Francs Fībers pievienoja divus vada galus pie svirslēdža un ieslēdza to. Tunelis tika spoži izgaismots.
Viņiem apkārt nebija vis grota. Tā bija ļoti liela zāle. Vairāk nekā piecdesmit reiz simt piecdesmit metru plaša. Griestus veidoja mūrētas velves. Kanalizācijas caurules bija izvilktas caur telpu pāris metru augstumā virs grīdas. Zem tām atradās mūrējuma paliekas, kā saglabājušās no mazām kabīnītēm.
Stīne sekoja viņa skatienam.
- Kapi, viņa sacīja. Vairāk nekā pieci tūkstoši. Šie ir pagrabi zem viena no pašiem pirmajiem katoļu mūķeņu klosteriem.
Viņiem pie kājām stiepās divas šauras dzelzs sliedes. Viņiem priekšā stāvēja neliels vagoniņš, kas izskatījās pēc Tivoli parka amerikāņu kalniņa vagoniņa.
- Šaursliežu dzelzceļš, Stīne teica. To ierīkoja, kad raka kravas pārvadājumu dzelzceļa tranšeju. Rakšanās notika cauri vecajām izgāztuvēm. Bija jātiek vaļā no divpadsmit miljoniem tonnu 3. kategorijas zemes. Tā nu ierīkoja šaursliežu dzelzceļu. Un aizveda zemi uz Nordhavnas ostu. Uzbūvēja uz tās Linetena fortu. Aizbēra jūras baseinu iepretim Tipenas parkam.
Sliedes iznāca no melna tuneļa pa kreisi no viņiem.
- Tas ved uz Tingbjergu, Stīne turpināja. Uz Kopenhāgenas Ūdensapgādes uzņēmuma galveno kompleksu.To izmanto, lai veiktu ūdensvadu un kanalizācijas tīkla apkopi. Kopenhāgenas kanalizācijas vadi drīz būs nolietoti. Dienestiem ir ātri jākustas. Tāpēc vien, lai novilcinātu sabrukumu.
Viņa atvēra vagoniņa durvis. Viņi sasēdās iekšā. Francs Fībers ieņēma vadītāja vietu. Kaut kur atdzīvojās liels elektromotors. Vagoniņš sāka kustēties.
Paātrinājums bija milzīgs, kā reaktīvajā lidmašīnā. Priekšā bija izslēdzies tuneļa avārijas apgaismojums. Vagoniņš ielidoja tumsā. Tunelis meta līkumus.
Tumsa bija absolūta, ja neskaita vadības instrumentu gaismas blāvu atspulgu uz Franča Fībera sejas. Kaspera dzirde piefiksēja tuneļa izplešanos, sašaurināšanos, piefiksēja, ka tā sānu apdares materiāls nomainās no mūrējuma uz cementu. Vai arī tas, ko viņš dzirdēja, bija rikai apdares materiāls, kas klāja viņa paša nervu sistēmas iekšpusi.
Viņš pieliecās pie Stines.
- Tu zināji par mani jau iepriekš. Pirms tās reizes jūrmalā. Tu nebiji aizmaldījusies no laivas. Es biju tikai skrūvīte.
Iestājās apgaismots posms, viņš redzēja viņas seju.
- Vai cirkā lieto dopingu? viņa jautāja.
Viņam nebija ne jausmas, uz ko viņa tēmē.
- Tikai spēka disciplīnās. Anaboliķus. Vairs nav tādu starptautisko panākumu spēka sporta veidos, kur nebūtu iesaistīti anaboliķi.
- Māsa Glorija parādīja mums sarakstu. No ārstu nedēļraksta. Par atkarību visvairāk raisošajām vielām pasaulē. Tās ir izgatavotas laboratorijā. Tie daži cilvēki, kas tās lietojuši — izgudrotājs un pāris laborantu — atlikušo mūžu pavada naudas meklējumos. Viena deva maksā no simt tūkstošiem uz augšu. Iedarbība ilgst no vienas līdz desmit minūtēm. Un tiek raksturota kā ekstremāli pacilāta apskaidrības un mīlestības sajūta.
Tunelis ap viņiem atvērās. Šoreiz uz griestiem, kas bija apaļi kā angāram. Nespodrajā gaismā Kaspers redzēja pēdas no kaut kā altārim līdzīga.
- Pārpalikumi, Stīne sacīja, no pirmo ebreju sinagogu pamatiem. Kas uzbūvētas uz pagānu upurvietas.
Viņa norādīja uz kaut ko, kas izskatījās pēc nogāztu koku stumbriem.
- Vecs ūdensvads. No izdobta koka.
Kaspers juta, kā mainās viņa pilsētas izjūta. Viņam bija šķitis, ka tā balstās uz kaļķa un māla. Tā nebija. Tā balstījās uz atkritumiem un savas reliģiskās pagātnes irstošajiem elementiem.
Viņš piekoriģēja lūgšanu. Vienīgo, kurai varēja uzticēties. Līdztekus mīlestībai. Un pat tai rikai varbūt.
- Pieci tūkstoši cilvēku.
Tā bija Stīne, viņa čukstēja viņam ausī. Viņš vienmēr bija mīlējis viņas elpu, tā mainījās līdzi viņas noskaņojumam, vai arī līdzi viņējam? Patlaban tajā bija kripatiņa petrolejas.
- Tādas bija Mātes Marijas aplēses. Kad Glorija stāstīja par atkarības vielām. Pieci tūkstoši cilvēku pasaulē. Kuri ir tās izmēģinājuši. Ne jau ķīmiskās. Bet tie, kuri ir piedzīvojuši kaut ko radniecīgu. Kuri ir atklājuši, ka realitāte ir putna krātiņš. Un kas meklē režģu durtiņas, pa kurām tikt laukā.
Viņš pagriezās un ieskatījās viņai acīs. Viņa un Zilā dāma, un Klāra Marija — viņas būtu varējušas nodibināt uzņēmumu. Un iznomāt savu bezmēra urbjošo skatienu kādai ēku nojaukšanas firmai.
- Mēs redzējām tevi televīzijā, viņa sacīja. Mēs ar māsām. Pirms divpadsmit gadiem. Kādā starplaikā. Kad bija klusums. Un Māte Marija teica: "Viņš ir viens no tiem, kas ir izmēģinājis tās vielas. Viņš ir meklētājs." Un paskatījās uz mani. Un teica: "Tu varētu uzņemt kontaktu." Un es teicu: "Kāpēc es?" Un viņa teica: "Lai palīdzētu viņam meklēt. Un tāpēc, ka viņš prot kaut ko ar bērniem." Tāpēc es atnācu. Sev raksturīgā veidā.