«Astoņām! Kas?»
«Mmm, Tolivers, Enriko Šulcs, Džonsons, Osvalds Progants, Rasmusens…»
«Rasmusens!»
«Vai tu viņu pazīsti?»
«Es valkāju viņa fesku kādas desmit minūtes; nekad neesmu viņu redzējis.»
«Nešķiedīsim laiku šīm apsūdzībām slepkavībās. Viss, ko tās izsaka — kāds tevi meklē, gan Lunasitijā, gan Zelta Likumā. Tas nav nekāds pārsteigums, ja tev dzenas pakaļ trīs laika ceļotāju grupas. Tu gribi, lai viņi pazūd, no viņiem var atbrīvoties vēlāk, ja nepieciešams. Ja vien tu vienkārši negribi doties uz Tertiusu un aizmirst par viņiem. O, jā, tās kodu grupas. Tie nav ziņojumi, tikai butaforija, lai liktu tev atvērt durvis. Bet tu neļāvi sevi pieveikt klusiņām, kā tas bija paredzēts. Dikij, tu esi rūpju bērns.»
«Ak Dievs, es atvainojos.»
«Vai tev ir vēl kādi jautājumi?»
«Ej, atpūties.»
«Vēl ne. Džabel! Tagad?»
«Protams.» Dr. Heršovs piecēlās un aizgāja.
«Dikij!»
«Jā, tēvoci.»
«Viņa tevi mil, puika, viņa patiešām tevi mil. Dievs vien zina, kāpēc. Bet tas nenozīmē, ka viņa tev teiks patiesību vai vienmēr aizstāvēs tavas intereses. Es tevi brīdinu.»
«Tēvoci Džok, nav nekādas jēgas brīdināt cilvēku par viņa sievu. Vai tu uzklausītu manu padomu par Sisiju?»
«Protams, nē. Bet es esmu vecāks par tevi un vairāk pieredzējis.»
«Atbildi man.»
«Labāk runāsim par kaut ko citu. Tev nepatīk Lācars Longs.»
Es pasmīnēju. «Tēvoci, vienīgais, kas mani pārliecina par to, ka viņš varētu būt tik vecs, kā stāsta, ir fakts, ka vajag ilgāku laiku nekā vienu cilvēka mūžu, lai kļūtu par tik kašķīgu un neciešamu vīru kā viņš. Viņš mani vienmēr glauda pret spalvu. Un viņš — bastards — visu vēl vairāk sarežģī, uzliekot man pienākumus pret viņu. Šī kāja — no viņa klonētās kopijas — vai tu par to zināji? Un tas juceklis, par ko tu šorīt dzirdēji. Lācars nošāva to puisi, kā viņu tur sauca, kurš mēģināja nogalināt mani. Bet kapteinis Sterlings un komandieris Smits arī šāva, varbūt pat ātrāk. Vai varbūt nē. Katrā gadījumā man jāpateicas viņiem visiem. Sasodīts, es gribētu izglābt viņa dzīvību kaut vai vienreiz, lai rēķini tiktu izlīdzināti. Bastards.»
«Tā nu gan nerunā, Dikij. Abija tevi iekaustītu.»
«Tas gan. Es atvainojos.»
«Bez tam — tavi vecāki nav bijuši precēts pāris.»
«Tā man ir bieži stāstīts. Krāšņi.»
«Es domāju to burtiskā nozīmē. Tava māte bija mana vismīļākā māsa. Daudz jaunāka par mani. Jauks bērniņš. Es mācīju viņai staigāt. Spēlējos ar viņu, kamēr viņa auga, samaitāju viņu, kā vien pratu. Tā, dabiski, kad viņa bija nonākusi tā saucamajās «nepatikšanās», viņa atnāca pie sava lielā brāļa. Un pie tavas tantes Abijas. Dikij, nebija tā, ka tava tēva nebūtu tuvumā; tavam vectēvam viņš nepatika, nepatika tikpat intensīvi, kā tev nepatīk Lācars Longs.
Es nerunāju par misteru Eimsu. Tev ir viņa uzvārds, bet viņš satika Vendiju un apprecējās ar viņu pēc tavas dzimšanas. Mēs tevi pieņēmām un uzaudzinājām. Tava māte gribēja braukt tev pakaļ, pēc gada — viņa teica, ka Eimss ir tik daudz pelnījis — bet viņa tik ilgi nenodzīvoja. Tā Abija bija gandrīz vai tava māte, izņemot bioloģisko faktoru.»
«Tēvoci, tante Abija bija vislabākā māte, kādu vien zēns var vēlēties. Paklau, tās rīkstes nāca man tikai par labu. Es zinu.»
«Man patīkami to dzirdēt. Dikij, es mīlu visas tavas tantes… bet otras Abijas vairs nekad nebūs. Heizela man atgādina viņu. Dikij, vai tu esi izlēmis?»
«Tēvoci, es pretošos. Kā gan es varu ļaut savai sievai riskēt, ja iespēja izkļūt dzīvai ir piecdesmit pret piecdesmit? it īpaši, ja neviens nav pat centies pierādīt, kāpēc mani varianti nav labāki?»
«Es tikai pajautāju. Matemātiķi pārbauda vēl vienu komandu — tā kā tu izturies tik noraidoši. Redzēsim. Tavs tēvs bija stūrgalvīgs, un tavs vectēvs bija stūrgalvīgs; nav nekāds brīnums, ka arī tu esi stūrgalvīgs. Tavs vectēvs — mans tēvs — atklāti teica, ka viņš labāk pieņems ģimenē bastardu nekā Lācaru Longu. Tā viņš arī darīja. Tu tas biji. Un Lācars aizgāja un nekad neuzzināja par tevi.
Nav pārsteidzoši, ka tu nēsatiec ar savu tēvu; jūs esat pārāk līdzīgi. Un tagad viņš ieņems tavu vietu uzdevuma «Ādams Selens» grupā.»
XXX nodaļa
«Mūsu dzīres nu ir galā.»
Viljams Šekspīrs (1564—1616)
Nomirt nav grūti. Pat kaķēns to var.
Es sēžu atspiedies ar muguru pret sienu vecajā kompjūteru istabā Mēness Valdības kompleksā. Piksels ir pie manas kreisās rokas. Heizela guļ uz grīdas. Es neesmu pārliecināts, vai Piksels ir miris. Viņš varbūt ir aizmidzis. Bet es netraucēšu viņu, lai par to pārliecinātos; labākajā gadījumā viņš ir smagi ievainots mazulis.
Es zinu, ka Heizela vēl ir dziva, jo es uzmanu viņas elpošanu. Bet viņa nav labā formā. Kaut viņi pasteigtos.
Es nevaru neko daudz palīdzēt nevienam no viņiem, jo man nav ar ko, un es nevaru pakustēties. Man nav vienas kājas, un nav protēzes. Jā, tā pati labā kāja — Lācara kāja — sadega apmēram lidz transplantācijas līnijai. Man laikam nevajadzētu sūdzēties — apdegums īpaši neasiņo. Vēl nav sākušās sāpes. Ne jau tās spēcīgās, uzliesmojošās sāpes. Tās sāksies vēlāk.
Es iedomājos — vai Lācars zina, ka ir mans tēvs? Vai tēvocis viņam to ir teicis?
Ei, tas nozīmē, ka Mauriņa, brīnišķīgā, skaistā sieviete ir mana vecmāmiņa!
Un — varbūt man labāk atkāpties.
Man mazliet reibst galva.
Es pat neesmu pārliecināts, vai notiekošais tiek reģistrēts. Man ir kaujas reģistrētājs, bet man nepazīstams, mazs Tertiusa modelis. Vai nu tas bija ieslēgts, un es to izslēdzu, vai arī tas bija izslēgts un es to ieslēdzu. Es neesmu pārliecināts, vai Piksels ir miris. Vai es jau to teicu? Varbūt man labāk atkāpties.
* * *
Komanda bija laba, vislabaka; ieroču pietika, lai es justu, ka mūsu izredzes bija labas.
Heizela komandēja, protams…
Majore Sedija Lipšica, kaujas komandas vadītāja.
Kapteinis Ričards Kempbels.
Kornete Grieta Hendersone.
Seržants Ezra Deividsons.
Kaprālis Teds Bronsons jeb V. V. Smits, jeb Lācars Longs, jeb Lafajets Huberts, medicīnas doktors — papildspēks, medicīnas virsnieks.
Manuels Deiviss, civilais speciālists.
Lācars uzstāja, lai viņu sauc par Tedu Bronsonu, kad viņš tika nozīmēts par kaprali šī uzdevuma izpildei. Tas bija savējo joks; es netiku iepazīstināts ar to.
Kornete Hendersone bija atgriezusies dienestā vairākus menešus pēc dzemdībām — piedzima puika. Viņa bija slaida, iedegusi un skaista, un kaujas lentes uz viņas skaistajām krūtīm izskatījās kā radītas šai vietai. Seržants Ezra vienmēr izskatījās kā karavīrs, kopš viņam bija kājas, un to pierādīja ari zīmotnes. Laba komanda.
Kāpēc es tiku paaugstināts par kapteini? Es uzdevu šo jautājumu uzreiz pēc tam, kad biju nodevis Heizelai Korpusa zvērestu — un saņēmu muļķigu vai prātīgu atbildi, tas atkarīgs no jūsu ievirzes. Tāpēc (teica Heizela), ka katrā vēstures grāmatā, kur tika pieminēts šis notikums, es biju otrais atbildīgais. Vēstures grāmatas neminēja pārējo vārdus, bet neteica arī, ka mēs darbojāmies divatā, tā kā viņa izlēma, ka vairāk būs labāk un sastādīja savu komandu. (Viņa pieņēma lēmumus. Viņa izvēlējās. Nevis Lācars. Nevis kāds LGP smadzeņu centrs. Tas man patika.)