Geja Krāpniece arī ietilpa pirmajā komandā. Vēl — Hilda, komandiere; Dītija, navigatore; Zebs Kārters, galvenais pilots; Džeiks Barouzs, otrais pilots — un Geja pati, apzinīga, domājoša un spējīga vadīt sevi pati… kas neattiecās ne uz vienu citu laika mašīnu, izņemot Doru (kas bija pārāk liela šim darbam).
Mašīnas komandiere Hilda bija pakļauta kaujas komandas vadītājai. Es būtu gaidījis saķeršanos… bet Hilda pati
bija to ieteikusi. «Heizela, tam tā ir jābūt. Katram jāzina, kurš ir boss.»
Laba komanda. Mēs nebijām trenējušies kopā, bet mēs bijām profesionāļi, un mūsu komandiere visu pateica tik skaidri, ka nebija vajadzīga prakse. «Uzmanību pavēlēm. Šīs operācijas mērķis ir iegūt priekšmetus, kurus izvēlēsies Deiviss, un nogādāt tos un Deivisu atpakaļ uz Tertiusa. Nav cita mērķa. Ja nebūs nelaimes gadījumu — labi. Bet, ja arī visus mūs nogalina, kamēr Deiviss un viņam nepieciešamie priekšmeti sasniedz Tertiusu, mūsu uzdevums ir paveikts.
Tāds ir plāns. Hilda mūs novieto pie ziemeļu sienas ar labo sānu, kad LGP paziņo, ka telpas izmainīšanas programma ir aktivizēta. Izkāpt šādā secībā: Lipšica, Kempbels, Hendersone, Deividsons, Bronsons, Deiviss. Izkārtojieties tā, lai varētu izkāpt tādā secībā.
Kompjūtera istaba ir taisnstūris. Lipšica dienvidaustrumu stūri, Hendersone dienvidrietumu stūrī, Kempbels ziemeļrietumu stūrī, Deividsons ziemeļaustrumu stūrī. Pāri pa diagonāli sedz visas četras sienas, divi šādi pāri dubultīgi nosedz visas sienas. Bronsons ir Deivisa miesassargs, bez fiksētas atrašanās vietas. Kamēr Deiviss strādā, mašīnā tiks ienestas piepildītas kastes. Hendersone un Deividsons tās nesis uz mašīnu, izpildot Deivisa norādījumus, un iekšā palīdzēs Dītija. Mašīnas komandiere un piloti būs gatavi aizbraukšanai, un palīdzēs priekšmetus pārvietot tālāk iekšā. Bronsons nenesis, atkārtoju, nenesis kravu; viņa vienīgais uzdevums ir apsargāt Deivisu.
Kad Deiviss man ziņos, ka uzdevums ir paveikts, mēs atgriezīsimies mašīnā, cik vien ātri iespējams, apgrieztā secībā — Deiviss, Bronsons, Deividsons, Hendersone, Kempbels, Lipšica. Hilda, tu pavēlēsi izbraukt jebkurā brīdī pēc tam, kad Deiviss un krava būs kuģī, atkarībā no situācijas. Ja būs nepatikšanas, negaidi nevienu. Izlem pati, bet tev jāpatur prātā, ka jāizglābj Manijs un viņa krava, neskatoties uz tiem, kas paliek. Vai ir kādi jautājumi?»
Cik ilgi es biju aizsnaudies? Mans Sonychron cieta pirmais. Komanda, ko Heizela izvēlējās, bija… nē, es jau to teicu. Man liekas.
Kas notika ar kļavas kociņu?
Izvēlētais laiks bija tieši pēc tam, kad Heizela bija izgājusi no kompjūtera istabas sestdien, piektajā jūlijā. Grupa, kas aprēķināja laiku, bija izsprieduši — ja liks mums atgriezties Raffles, tad pretinieks (Laika Valdnieki?) nemeklēs mūs kompjūtera istabā. Nebija iespējams izdarīt to agrāk. Heizela bija ziņojusi, ka Ādams Selens ir tur tad, kad viņa to bija redzējusi.
Mēs ieradāmies strauji, gandrīz pārāk strauji; kad Heizela kāpa ārā no Gejas, viņa pēkšņi apstājās, mirklīti nogaidīja, tad kāpa ārā. Viņa gaidīja tāpēc, ka redzēja pati savu muguru, izejam ārā no šīs telpas.
* * *
Man jāpasaka tantei Tillai, ka mēs ar Heizelu netiksim mājās uz vakariņām.
Man sāp galva un acis.
Es nezinu, kā Piksels tika Gejā. Kā tas mazulītis staigā apkārt!
Džabels Heršovs saka: «Vienīgā nemainīgā vērtība šajā mainīgajā, neuzticamajā pasaulē ir cilvēku mīlestība.» Ar to pietiek.
Piksels sakustējās.
Bija jauki dažas dienas pastaigāt uz divām kājām.
«Ričard?»
«Jā, mīļotā?»
«Grietas bērns. Tu esi viņa tēvs.»
«Mmm?»
«Viņa man pastāstīja, pirms vairākiem mēnešiem.»
«Es nesaprotu.»
«Paradokss.»
Es kaut ko jautāju, viņa atkal bija aizmigusi. Apsējs, ko es biju uzlicis viņas ievainojumam, bija piesūcies. Bet man nebija nekā cita, tāpēc es tam nepieskāros.
Šoreiz neredzešu tanti Beldenu. Zel.
Kas noticis ar maniem failiem? Vai tie joprojām ir manā protēzē?
Ei! Rīt ir diena, kad «mēs visi būsim pagalam», ja nebūs miris Tolivers.
Pirmā stunda pagāja bez starpgadījumiem. Manijs cītīgi strādāja, vienreiz apmainīja roku, sāka piepildīt kastes. Grieta un Ezra nesa tās uz mašīnu, pasniedza tālāk. Lielākoties šķita, ka tās ir programmas, ko Manijs pārraksta pats savos kubos, izmantojot aparatūru, kas viņam bija līdzi. Es neredzēju. Tad viņš sāka darboties ātrāk, liekot cilindrus kastēs. Ādama Selena atmiņas? Es nezinu. Varbūt es skatījos pārāk daudz.
Manijs iztaisnoja muguru un noteica: «Viss!» Es dzirdēju atbildi: «Blert!»
Un viņi mums uzbruka.
Es uzreiz biju zemē, bez kājas. Es redzēju, ka krīt Manijs. Es dzirdēju, ka Heizela kliedza: «Bronson! Dabū viņu iekšā! Hendersone, Deividson — tās divas kastes!» Tālāk es nedzirdēju, jo šāvu. Visa austrumu siena bija vaļā; es mērķēju uz turieni. Kāds vēl šāva, no mūsu puses, man liekas.
Tad iestājās klusums.
«Rič?»
«Jā, dārgā.»
«Bija jautri.»
«Jā, mīļā! Viss bija jautri.»
«Rič… tā gaisma tuneļa galā.»
«Jā?»
«Es gaidīšu… tur.»
«Dārgā, tu dzīvosi ilgāk par mani!»
«Meklē mani. Es…»
Kad siena atvērās, man likās, ka es redzēju, kā viņu sauca. Vai tas puisis, kas viņu izdzēsa, būtu atkal viņu ierakstījis stāstā? Lai novāktu mūs?
Kas rakstīja mūsu stāstu? Vai viņš ļaus mums dzīvot?
Katrs, kurš var nogalināt kaķēnu, ir nežēlīgs, ļauni nežēlīgs. Lai kas tu būtu, es tevi ienīstu. Es neieredzu tevi!
Es pamodos, sapratu, ka biju aizmidzis sardzē! Man bija jāsaņemas, jo viņi varētu atgriezties. Ak Dievs! Geja Krāpniece atgriezīsies. Es nespēju saprast, kāpēc Geja Krāpniece neatgriezās. Grūtības ar pareizā mirkļa noteikšanu? Viss varētu būt. Bet viņi taču neatstātu mūs te.
Mēs izglābām Māniju un viņa kravu. Mēs uzvarējām, sasodīts! Jāpaskatās, kādi ieroči un munīcija ir palikusi. Man nekā vairs nebija. Mans lāzermetējs bija tukšs, es zināju. Bet mans šaujamais? Neatceros, ka būtu no tā šāvis. Viss ir pazudis. Jāpaskatās apkārt.
* * *
«Dārgais?»
«Jā, Heizela?» (Viņa lūgs man ūdeni, un man tā nav!)
«Man žēl, ka tas notika, kad cilvēki ēda.»
«Kā tā?»
«Man viņš bija jānogalina, dārgais; viņš bija norīkots, lai nogalinātu tevi.»
Es uzliku kaķēnu Heizelai. Varbūt viņš pakustējās, varbūt nē. Varbūt viņi abi bija miruši. Es kaut kā piecēlos, pieturēdamies pie kompjūteru plaukta, tad atkal apsēdos. Par spīti ilgajai lēkāšanas pieredzei vienu sestdaļu lielā gravitācijā, es sapratu, ka man nebija pietiekami spēka un nebija lidzsvara izjūtas — un man nebija spieķa, pirmo reizi ilgos gados. Es domāju, ka tas varēja būt Gejas pirmajā vannasistabā.
Es rāpoju, uzmanīdams labo kāju. Sāka sāpēt. Es neatradu nevienu pielādētu ieroci. Beidzot es atgriezos pie Gvenas un Pikseļa. Neviens nekustējās. Nevarēju būt drošs.
Viena nedēļa nav garš medusmēnesis, un tā ir šausmīgi īsa dzīve laulībā.
Es pārmeklēju viņas somiņu, ko man vajadzēja iedomāties izdarīt jau agrāk. Viņa to bija nēsājusi pāri plecam pat kaujas laikā. Somiņa iekšpusē bija daudz lielāka nekā izskatījas Es atradu divpadsmit šokolādes tāfelītes. Atradu viņas mazo fotoaparātu. Atradu mazo, nāvējošo dāmu ierocīti Miyuko