Pakāpe joprojām dega.
(«… skrien uz riņķi, spiedz un kliedz!») Es pārbaudīju aizdedzes pogu — nē, tā nebija iesprūdusi. Iesitu pa kompjūtera korpusu. Raķešdzinējs turpināja rēkt un spiest mūs sēdekļos.
Gvena pasniedzās un izslēdza kompjūteru, uzliesmojums acumirklī beidzās.
Es mēģināju apvaldīt trīcēšanu. «Paldies, pilot.»
«Jā, ser.»
Paskatījies ārā, nospriedu, ka Mēness virsma izskatījās esam tuvāk, nekā man patiktu, un pārbaudīju altimetra radaru. Deviņdesmit un vēl kaut kas — trešais cipars nepārtraukti mainījās. «Gvena, es domāju, ka mēs nedodamies uz Mēness Honkongu.»
«Es ari tā domāju.»
«Tagad problēma ir kaut kā tikt galā ar šo miskasti, nesalaužot to.»
«Es piekrītu, ser.»
«Tad kur mēs esam? Es domāju, aptuveni. Es negaidu brīnumus.» Virsma aiz mums — mēs vēl joprojām bijām pavērsuši kuģi bremzēšanai — izskatījās tik raupja kā Mēness otrā puse. Tā nebija ideāla virsma priekš piespiedu nosēšanās.
Gvena ieteicās: «Vai mēs varētu apgriezties otrādi? Ja mes varētu redzēt Zelta Likumu, tas jau kaut ko nozīmētu.»
«Lai notiek! Paskatīsimies, vai aparāti klausa.» Es atkal ķēros pie pults un devu komandu pagriezties par simt astoņdesmit grādiem, atkal apgriežoties ar kājām gaisā. Mēness bija jau ievērojami tuvāk. Mūsu debesu mašīna griezās, horizonts pa labi un pa kreisi zibēja, bet debesis palika «lejā». Nepatīkami… bet viss, ko mēs gribējām, bija ieraudzīt savas iepriekšējās mājas, Zelta Likuma mājokli. «Vai tu to redzi?»
8 — 2589
113
«Ne, neredzu gan, Ričard.»
«Tam ir jābūt kaut kur virs horizonta. Nav nekāds brīnums, tas bija jau pietiekami tālu pēdējoreiz, kad skatījāmies uz to — un pēdējās pakāpes iedarbināšana mūs ir aizsviedusi krietni tālāk. Tad kur mēs esam?»
«Kad mēs paslīdējām garām tam lielajam krāterim — Aristotelim?»
«Vai tas nebija Platons?»
«Nē, ser. Platons būtu uz rietumiem no mūsu maršruta, un tas vēl joprojām būtu ēnā. Tas varētu būt kāds krāteris, ko es nepazīstu… bet tā gludā daļa, tā pavisam gludā daļa
— uz dienvidiem no mums — liek man domāt, ka tam jābūt Aristotelim.»
«Gvena, nav svarīgi, kas tas ir, man jāmēģina šo vāģi nosēdināt uz tās gludās daļas. Uz tās pavisam gludās daļas. Ja vien tev nav labāka ideja.»
«Nē, ser, nav. Mēs krītam. Ja mēs būtu sasnieguši pietiekamu paātrinājumu, lai šajā augstumā saglabātu savu vietu orbītā, mums varbūt nepietiktu degvielas, lai nosēstos vēlāk. Tas ir minējums.»
Es paskatījos uz degvielas līmeņa rādītāju — pēdējais uzliesmojums bija patērējis krietni daudz degvielas. Nāksies savilkt siksnas. «Es domāju, ka tavs minējums ir neapšaubāmi patiess — un mēs nosēdīsimies. Redzēsim, vai mūsu mazais draugs var izkalkulēt parabolisko nosēšanos šādā augstumā — jo es esmu nolēmis strauji samazināt ātrumu un ļaut kuģim krist, tiklīdz būsim virs vietas, kas izskatīsies pietiekami gluda. Kā tu domā?»
«Eee, es ceru, ka mums nepietrūks degvielas.»
«Es arī. Gvena?»
«Jā, ser?»
«Mīļā, bija jauki.»
«0, Ričard, jā!»
Bils ierunājās aizsmakušā balsī: «Mmm, es domāju, ka nevaru…»
Es pie pults gribēju ievadīt kosmosa kuģi atkal bremzēšanas režīmā. «Nomierinies, Bil, mēs esam aizņemti!» Altimetrs rādija astoņdesmit un vēl kaut cik — cik ilgs laiks
vajadzīgs, lai nokristu astoņdesmit posmus vienas sestdaļas gravitācijas laukā? Atkal ieslēgt pilota kompjūteru un pajautāt? Vai rēķināt galvā? Vai es varu ticēt, ka pilota kompjūters atkal neiedarbinās jaunu pakāpi?
Labāk neriskēt. Vai man būtu kāds labums no tiešas, aptuvenas aplēses? Paskatīsimies — attālums vienāds ar pusi paātrinājuma reiz laiks kvadrātā, viss centimetros un sekundēs. Tātad astoņdesmit posmi ir, ēe, astoņdesmit tūkstoši, nē, astoņi simti — nē, astoņi miljoni centimetru. Vai pareizi?
Viena sestdaļa gravitācijas — nē, puse no viens sešdesmit divi. Tātad atliek tikai izvilkt kvadrātsakni…
Simts sekundes? «Gvena, cik ilgi līdz triecienam?»
«Aptuveni septiņpadsmit minūtes. Es to noapaļoju.»
Es atkal ātri parakņājos savās smadzenēs un sapratu, ka, kļūdoties taisnvirziena vektora noteikšanā, mans «aptuvenais aprēķins» nebija pat minējums uz labu laimi. «Pietiekami tuvu. Uzmani doplera mērījumus, es mēģināšu samazināt kustību uz priekšu. Neļauj man to apturēt pavisam, mums vajadzēs izvēlēties nolaišanās vietu.»
«Tieši tā, kapteini»
Es ieslēdzu kompjūteru, dzinējs nekavējoties iedarbojās. Es ļāvu tam darboties piecas sekundes un tad izslēdzu kompjūteru. Dzinējs nomierinājās. Es rūgti noteicu: «Tā ir viena sasodīti grūta bremzēšana. Gvena?»
«Ķepurojos. Vai mēs varam redzēt, kurp dodamies?»
«Protams.»
«Senator…»
«Bil, aizveries!» Es pagriezu kosmosa kuģi atkal par simt astoņdesmit grādiem. «Vai tu priekšā redzi kādas skaistas, līdzenas ganības?»
«Viss izskatās gluds, Ričard, bet mēs vēl esam gandrīz septiņdesmit posmu augstumā. Varbūt vajadzētu nolaisties lejā, pavisam tuvu, pirms samazināt ātrumu? Tad varētu redzēt klintis.»
«Prātīgi. Cik tuvu?»
«Nu, kā izklausās viens posms?»
«Izklausās pietiekami tuvu, lai varētu dzirdēt Nāves eņģeļa spārnu švīkstus. Cik vēl sekunžu līdz triecienam? Viena kilometra augstumam, es domāju.»
«Kvadrātsakne no tūkstoša divsimt plus… teiksim, trīsdesmit piecas sekundes.»
«Labi. Tu skaties uz augstumu un virsmu. Apmēram divos posmos es gribu sākt samazināt ātrumu. Man vēl būs vajadzīgs laiks, lai pēc tam pagrieztu kuģi par deviņdesmit grādiem, lai priekšgals būtu uz augšu. Gvena, mums labāk vajadzēja palikt gulta.»
«Es jau centos tev to pateikt, ser. Bet es tev ticu.»
«Kas ir ticība bez darbiem? Kaut es būtu citur. Laiks?»
«Apmēram sešas minūtes.»
«Senator…»
«Bil, aizveries! Vai mēs atlikušo ātrumu samazināsim uz pusi?»
«Trīs sekundēs?»
Es iedarbināju dzinēju uz trīs sekundēm ar to pašu muļķīgo metodi.
«Divas minūtes, ser.»
«Uzmani dopleru. Izsauc to!» Es iedarbināju dzinēju.
«Aiziet!»
Es to strauji apturēju un pagriezu kuģi ar priekšgalu uz augšu. «Cik rāda?»
«Šajā ziņā mēs esam tik dziļi purvā, cik vien iespējams, man liekas. Un es ar to nejokotu — paskaties uz degvielas līmeņa radītāju.»
Tas mani neiepriecināja. «Labi, es neiedarbinu dzinējus, pirms mēs neesam pietiekami tuvu.» Mēs atradāmies ar galvām pret debesim — priekšā nebija nekā cita, kā vien debesis. Pāri savam kreisajam plecam es varēju redzēt Mēness virsmu apmēram četrdesmit piecu grādu leņķī. Paskatoties garām Gvenai, es arī to varēju redzēt, bet no pārāk liela attāluma — slikts leņķis, bezjēdzigi. «Gvena, cik garš ir mūsu vāģis?»
«Es tādu nekad neesmu redzējusi ārpus ligzdas. Vai tas ir svarīgi?»
«Tas nozīmē sasodīti daudz, ja, skatoties pār plecu, es aprēķinu, cik tālu ir virsma.»
«O, es domāju, ka tu gribi zināt precīzi. Teiksim, trīsdesmit metri. Viena minūte, ser.»
Es jau grasījos uz mirkli iedarbināt dzinējus, kad «iedarbojās» Bils.
Nabaga velnam kļuva slikti, bet tajā mirklī es vēlējos redzēt viņu mirušu. Viņa pusdienas aizslīdēja gar mūsu galvām un pieplaka pie priekšējā iluminatora, kas tika aizsegts pilnībā. «Bil!» es iekliedzos. «Beidz!»
(Nevajag man pārmest, ka šī prasība bija neprātīga.)
Bils darīja, ko varēja. Viņš nolieca galvu pa kreisi un nākamās spazmas produkts aizsedza kreiso iluminatoru, padarot mani aklu.
Es centos. Skatīdamies uz radara altimetru, es ātri iedarbināju dzinējus — un arī tur kļūdījos. Esmu pārliecināts, ka reiz tiks atrisināta problēma par precīziem mērījumiem
— es vienkārši biju piedzimis pārāk agri, tas ir viss. «Gvena, es neko neredzu!»
«Viss kārtībā, ser.» Viņas balss izklausījās mierīga, vēsa, prātiga — piemērota partnere Kapteinim Pusnakts. Viņa skatījās pār labo plecu uz Mēness virsmu, viņas kreisā roka bija uz pilota kompjūtera — mūsu rokas bremžu — elektrības slēdža.
«Piecpadsmit sekundes, ser,… desmit… piecas.» Viņa nospieda slēdzi.
Dzinēji iedarbojās uz īsu mirkli, es sajutu vieglu atsitienu, un mums atkal bija svars.
Viņa pagrieza galvu, uzsmaidīja un teica: «Pilots ziņo…»
Tad smaids pazuda no viņas sejas.
Gvena izskatījās pārsteigta, un mēs jutām, kā kuģis sašūpojas.
Vai jūs bērnībā nekad neesat spelējušies ar vilciņu? Zināt, kā vilciņš uzvedas, kad tas nolaižas? Apkārt un apkārt, zemāk un zemāk, pamazām slīdot uz leju, līdz sasniedz zemi un apstājas? Tieši tā uzvedās šis draņķīgais Volvo.
Līdz tas visā garumā nebija nolaidies uz Meness virsmas un apvēlies vēlreiz apkārt. Mēs joprojām bijām piesprādzējušies, drošībā un bez mazākās skrambiņas — un ar galvu uz leju.
Gvena turpināja: «… ziņo par nolaišanos, ser.»
«Paldies, pilot.»