«Hmm. Vai viņa teica, kas nogalināja O’Tūlu bērnu? Un sargu tornī? Kas nogalināja viņu?»
«Viņa atzina, ka lielajā juceklī nav varējusi visu ievērot. Bet jūs izgājāt ārā, kamēr autobuss stāvēja, un uzkāpāt tornī — bez šaubām, tieši tad jūs piebeidzāt nabaga puisi.»
«Vai to pēdējo sakāt jūs, vai tā teica viņa?»
«Es to saku. Izrietošs pieņēmums. Lēdija Diāna ļoti uzmanījās, lai neliecinātu par to, ko pati ar savā acīm nebija redzējusi. Ieskaitot šo spokaino bandītu mašīnu. Viņa to nebija redzējusi.»
Bozels piebilda: «Te nu viss skaidrs, mister Priekšsēdētāj. Šis terorists sāka apšaudīt pasažierus, nogalinot trīs un ievainojot vēl divus cilvēkus… un viņš izgudroja to pasaku par bandītiem, lai noslēptu savus noziegumus. Tajā rajonā nav bandītu, visi to zina.»
Es centos saglabat realitātes izjūtu. «Mister Priekšsēdētāj, vienu mirkli, lūdzu! Šeit ir kapteinis Mersijs. Cik es saprotu, viņam ir bandītu mašīnas attēls.»
«Es šeit uzdodu jautājumus, mister Džonson.»
«Bet — vai viņam ir tas attēls, vai nav?»
«Pietiek, Džonson! Jums jāsadarbojas, vai arī jūs tiksiet izolēts.»
«Ko es nepareizi daru?»
«Jus pārtraucat pratināšanu ar nenozīmīgiem sīkumiem. Pagaidiet, kamēr ar jums runā, un tad atbildiet uz jautājumiem.»
«Jā, ser. Kāds ir jautājums?»
«Es jau teicu — klusēt!»
Es klusēju. Tāpat arī visi pārējie.
Beidzot misters Mao pabungāja ar pirkstiem pa galdu un ierunājās: «Major, vai jums ir vēl jautājumi?»
«Ha! Viņš nav atbildējis uz manu pirmo jautājumu. Viņš no tā izvairījās.»
Priekšsēdētājs teica: «Džonson, atbildiet uz jautājumu.»
Es izskatījos stulbi — tā ir mana labākā loma. «Kāds ir jautājums?»
Mao un Bozels vienlaicīgi gribēja ko teikt, Bozels piekāpās un Mao turpināja: «Savilksim kopā visus galus. Kāpēc jūs izdarījāt to, ko izdarījāt?»
«Ko es izdarīju?»
«Es tikko teicu, ko jūs izdarījāt!»
«Bet es neesmu darījis neko no tā, ko jūs teicāt. Mister Priekšsēdētāj, es nesaprotu, kā jūs nonācāt pie tādiem faktiem. Jus nebijāt tur klāt. Tas autobuss nav no jūsu pilsētas. Es neesmu no jūsu pilsētas. Viss norisinājās ārpus jūsu pilsētas. Kāda ir jūsu saistiba ar šo lietu?»
Mao atlaidās krēslā un izskatījās pašapmierināts. Bozels iesaucās: «Ha!» Tad piebilda: «Vai man viņam pateikt, mister Priekšsēdētāj? Vai labāk jūs?»
«Es viņam pateikšu. Tas man sagādās baudu. Džonson, pirms nepilna gada šīs suverēnās pilsētas padome pieņēma ļoti gudru lēmumu. Pilsēta paplašināja savu jurisdikciju simts kilometru rādiusā gan virs, gan zem Mēness virsmas.»
«Un padarīja Modros Brīvprātīgos par oficiālu valdības orgānu,» Bozels laimīgs piebilda, «kuru uzdevums ir saglabāt mieru šajā simt kilometru rādiusā! Un te nu tu iekriti, slepkava!»
Mao ignorēja šo iejaukšanos. «Tātad jūs, Džonson, saprotat — kamēr jus domājāt, ka atradāties anarhijas plašumos, kur neeksiste nekādi likumi, faktiski tā nemaz nebija. Jūs tiksiet sodīts par saviem noziegumiem!»
Es prātoju, cik drīz šāda varas uzurpēšana parādīsies Joslā? Šie mani noziegumi — vai tie notika mazāk kā simts kilometrus no Mēness Honkongas? Vai tālāk?
«Ēe? Mazāk. Stipri mazāk. Protams.»
«Kas to izmērīja?»
Mao paskatījās uz Bozelu. «Cik tālu bija?»
«Apmēram astoņdesmit kilometru. Mazliet mazāk.»
Es ierunājos: «Kas bija mazliet mazāk? Major, vai jūs runājat par bandītu uzbrukumu autobusam? Vai par kaut ko, kas notika autobusa salonā?»
«Nesakiet man priekšā, ko runāt! Mersij — pasakiet jūs!»
To pateicis, Bozels izskatījās norūpējies. Viņš gribēja teikt vēl ko, bet tad apklusa.
Es klusēju. Mao ierunājās: «Nu, kapteini Mersij?»
«Ko jūs vēlaties no manis, ser? Direktors, mani šurp sūtīdams, pieteica sadarboties… bet neteikt neko, ko jūs nejautājat.»
«Es gribu zināt visu, kas attiecas uz šo lietu. Vai jūs nosaucāt majoram Bozelam skaitli astoņdesmit kilometri?»
«Jā, ser. Septiņdesmit astoņi kilometri.»
«Ka jus ieguvāt šo skaitli?»
«Es to izmērīju sava kompjūtera monitorā. Parasti mēs neizdrukajam satelītu attēlus, pietiek tikai ar ekrānu. Šis cilvēks — jūs sakāt, ka viņu sauc Džonsons, es pazinu viņu kā Pusnakti —, ja tas ir tas pats cilvēks. Viņš mani izsauca vakar vakarā nulle vienos divdesmit septiņās, paziņoja, ka esot Laimīgā Puķa autobusā un ka autobusam esot uzbrukuši bandīti…»
«Ha!»
«… un ka uzbrukums ir atvairīts, bet krustmāte Lilībeta — misis Vašingtone — esot ievainota un ka torņa sargs esot…»
«Mēs to visu jau zinām, kaptein. Pastāstiet mums par fotogrāfiju.»
«Jā, mister Priekšsēdētāj. Pēc tā, ko Pusnakts man teica, es varēju novirzīt satelīta kameru uz to vietu. Es nofotografēju to mašīnu.»
«Un tajā laikā autobuss atradās septiņdesmit astoņus kilometrus no pilsētas?»
«Nē, ser, ne autobuss. Tā otra mašīna.»
Iestājās klusums, ko reizēm mēdz saukt par «klusumu pirms vētras». Tad Bozels to pārtrauca: «Bet tas ir neprāts! Tur nebija neviena…»
«Acumirkli, Bozei. Mersij, jūs maldināja Džonsona meli. Tas, ko jūs redzējāt, bija autobuss.»
«Nē, ser. Tur bija autobuss, tas bija redzams monitorā. Es redzēju, kā tas kustas. Tad es ar kameru izsekoju tā ceļu un apmēram desmit kilometru attālumā bija otra mašīna, tieši tā, kā Pusnakts bija man teicis.»
Bozels bija novests gandrīz līdz asarām. «Bet — tur nekā nebija, es jums saku! Es un mani zēni pārmeklēja visu rajonu. Nekā! Mersij, jūs esat jucis!»
Es nezinu, cik ilgi Bozels būtu sapņojis par tās mašīnas neesamību, kuru viņš nespēja atrast, kad viņu pārtrauca — ienāca Gvena. Un es atvilku elpu — viss bus kārtībā!
Es biju uztraucies līdz nelabumam kopš brīža, kad ieraudzīju Mao trīskāršo drošības sistēmu pret katru, kas vē
lētos viņu apmeklēt. Aizsardzība pret terorismu? Es nezinu, man vienkārši bija bail, ka Gvena ir aizturēta. Bet man vajadzēja būt vairāk pārliecinātam par savu mazo ģēniju.
Viņa uzsmaidīja un sūtīja man gaisa skūpstu, tad pagriezās un turēja durvis atvērtas. «Šeit, kungi!»
Divi no paša Mao policistiem iestūma ratiņus un nolaida atzveltni, lai krustmātei Lilībetai būtu ērtāk. Viņa paskatījās apkārt, uzsmaidīja man, tad pievērsās Priekšsēdētājam: «Sveiks, Džeferson. Kā klājas tavai māmuļai?»
«Viņai klājas labi, misis Vašingtone, bet jums…»
«Kas tā par runāšanu — «misis Vašingtone»? Puisīt, es esmu mainījusi tavus autiņus, tev jāsauc mani par krustmāti tāpat kā vienmēr. Es te padzirdēju, ka tu grasies piešķirt senatoram Ričardam medaļu par to, ka viņš izglāba mani no tiem bandītiem… un kad to uzzināju, es teicu pati sev
— Džefersons nav neko dzirdējis par diviem citiem cilvēkiem, kas ir pelnījuši medaļu tieši tikpat, cik senators Ričards — piedodiet, senator.»
Es atsaucos: «O, jums ir taisnība, krustmāti»
«Tā nu es viņus atvedu. Gvena, mīļā, iepazīsties ar Džefersonu. Viņš ir šīs pilsētas mērs. Gvena ir senatora Ričarda sieva, Džeferson. Un Bils — kur ir Bils? Bil! Nāc vien iekšā, dēls! Nekautrējies! Džeferson, tas, ka senators Ričards nogalināja divus no tiem sliktajiem puišiem ar kailām rokām…»
«Ne jau kailām rokām, krustmāt,» Gvena iebilda, «viņam bija spieķis.»