«Ar laika nobīdi? Vai tad tās ir tālsarunas?»
«Es nezinu. Viens varbūt ir uz Marsa, divi citi var atrasties Joslā. Varbūt viens vai divi ir uz Dubļu pikas, bet, ja tā, tad dzīvo ar pieņemtiem vārdiem, tāpat kā es. Gvena, misēklis, kas mani piespieda atteikties no jautrās ieroču vīra profesijas un lika sešiem biedriem kļūt par maniem asinsbrāļiem… nu, sabiedrībai tas izskatījās riebīgi. Var teikt, ka reportieri, kuri neredzēja notikušo savām acīm, vienkārši nespēja saprast, kāpēc tas notika. Es patiesi varu apliecināt, ka tas, ko mēs darījām, atbilda morāles normām, ņemot vērā laiku, vietu, apstākļus. Es varēju — nekas, dārgā —, īsāk sakot, visi mani brāļi slēpjas. Sadzīt viņiem pēdas būtu neiedomājami darbietilpīgs process.»
«Bet tu taču gribi runāt tikai ar vienu no viņiem, vai ne? Ar to, kurš kontaktējās ar Šulcu.»
«Jā, bet es nezinu, kurš tas bija.»
«Ričard, man liekas, ka vieglāk būtu izsekot Šulca pagātnei, lai uzzinātu, ar ko viņš kontaktējās, nekā atrast sešus cilvēkus, kuri slēpjas, turklāt daži no viņiem dzīvo ar pieņemtu vārdu dažādās Saules sistēmas malās? Vai pat ārpus tās.»
Es apstājos, lai apdomātu priekšlikumu. «Varbūt. Bet ka lai izseko Sulcam? Vai tev ir iedvesma, mīļā?»
«Nav. Bet es atceros, ka, ierodoties šeit, Zelta Likumā, man jautāja ne tikai to, kur es dzīvoju līdz šim un pārbaudīja to pēc manas pases, bet arī to, no kurienes es ierados
— un atkal pārbaudīja vīzu zīmogus manā pasē. Jautāja ne
3 — 2689
33
tikai to, vai es esmu ieradusies no Mēness — gandrīz visi šeit ierodas no turienes — bet arī, kā es nokļuvu uz Mēness. Vai tev to nejautāja?»
«Nē. Bet man bija Mēness Brīvvalsts pase, kurā rakstīts, ka esmu tur dzimis.»
«Es domāju, ka tu esi dzimis uz Zemes.»
«Gvena, Kolins Kempbels ir dzimis uz Dubļu pikas. Ričards Eimss ir dzimis Mēness Honkongā — tā rakstīts pasē.»
«Ak tā.»
«Bet man patiešām vajadzētu izsekot Šulca gaitām, pirms ķeros klat tiem sešiem. Ja es zinātu, ka Šulcs nekad nav bijis ārā, kaut kur tālāk, tad vispirms skatītos māju tuvumā
— Meness, Dubļu pika un visas apmetnes, kas atrodas tepat, nevis Asteroīdu Joslā vai pat uz Marsa.»
«Ričard? Pieņemsim, ka mērķis ir… nē, tas ir muļķīgi.»
«Kas ir muļķīgi, dārgā? Tomēr pasaki.»
«Nu, pieņemsim, ka — lai nu kas tas ir — konspirācija, teiksim, nav mērķēta uz Ronu Toliveru vai jebkuru citu Toliveru, bet gan uz tevi un taviem sešiem draugiem, «Valkera Evansa» cilvēkiem. Vai mērķis nevarētu būt piespiest tevi sazināties ar visiem pārējiem? Un tādējādi tu viņus, lai kas tie būtu, uzvestu uz jūsu septiņu pēdām? Vai tā varētu būt vendeta? Vai kaut kas viņus ir pamudinājis uz asinsatriebību?»
Sajutu vēderā aukstas tirpas. «Jā, tā varētu būt. Kaut gan ne šajā gadījumā, man liekas. Jo tas neizskaidro, kāpēc bija jānogalina Šulcs.»
«Es jau teicu, ka tā ir muļķīga doma.»
«Pagaidi. Vai Šulcu nogalināja?»
«Kāpēc tu jautā? Mēs abi to redzējām, Ričard.»
«Vai tiešām? Es domāju, ka redzēju. Taču atzinu, ka tā varēja būt arī izrāde. Tas, ko es redzēju, izskatījās kā nāve no eksplozīvas šautriņas šāviena. Bet — divas vienkāršas butaforijas, Gvena, un lieta darīta. Viena ir mazs, tumšs plankumiņš uz Šulca krekla. Otra — neliela ampuliņa ar mākslīgajām asinīm, ko viņš tur aiz vaiga. īstajā brīdī viņš ampulu pārkož, pa muti sāk tecēt «asinis». Pārējais ir aktiermeistarība…, ieskaitot Morisa un citu darbinieku dīvaino uzvedību. Tas «mirušais» puisis bija jāaiz
vāc pietiekami ātri… pa personāla durvīm. Tad viņam iedod tīru kreklu un izlaiž ārā pa darbinieku izeju.»
«Tu domā, ka viss notika tā?»
«Nu, nē, nolādēts, es nedomāju! Gvena, nāvi esmu daudzkārt redzējis. Ši te bija man tik tuvu, kā tu pašlaik. Nedomāju, ka tā bija spēle; es domāju, ka redzēju cilvēka nāvi.» Tomēr nodomāju — vai tiešām būtu kļūdījies tik elementārā lietā?
Protams, ka tā varēja gadīties! Neesmu nekāds ar psihisko enerģiju apveltīts superģēnijs; kā aculiecinieks es varēju kļūdīties tikpat viegli, kā Gvena.
Es nopūtos. «Gvena, es vienkārši nezinu. Man likās, ka tā bija sprāgstošā šautra… bet, ja mērķis bija to nospēlēt un pasākums tika labi sagatavots, tad, protams, arī izskatījās patiess. Ieplānots viltojums paredz arī pēdu sekmīgu noslēpšanu. Citādi «Varavīksnes gala» darbinieku uzvedība ir stipri neizprotama.» Es saraucu pieri. «Mīļā, es ne par ko vairs neesmu drošs. Vai kāds grib mani padarīt traku?»
Viņa uzskatīja manu jautājumu par retorisku, kāds tas arī bija — vismaz es tā ceru. «Tad ko mēs darām?»
«Nu… mēs mēģinām ievākt ziņas par Šulcu. Un neuztraucamies par nākamo soli, kamēr neesam paveikuši šo uzdevumu.»
«Kā?»
«Kukuļņemšana, mana mīļā. Meli un nauda. Grezni meli un savtīga naudas izmantošana. Ja vien tu neesi bagāta. Pirms apprecēšanās nebiju iedomājies tev to pajautāt.»
«Es?» Gvena ieplēta acis. «Bet, Ričard, es taču apprecējos ar tevi naudas dēļ.»
«Ak tā? Dārgā, tad tu esi apkrāpta. Vai tu vēlies runāt ar advokātu?»
«Es domāju gan. Vai to viņi sauc par likumīgu izvarošanu?»
«Nē, likumīga izvarošana ir miesiska pieredze ar likuma sargu… kaut gan nekad neesmu sapratis, kāda citiem par to daļa. Es domāju, ka šeit likums pret to nevēršas.» Atgriezos pie termināla. «Vai tev vajadzīgs tas advokāts? Vai arī meklēsim Šulcu?»
«Nu… Ričard, mums ir pavisam dīvains medusmēnesis. Iesim atpakaļ gultā.»
«Gulta var pagaidīt. Bet tu vari apēst vēl vienu vafeli, kamēr es mēģināšu kaut ko uzzināt par Šulcu.» Es atkal atvēru uzziņu direktoriju un meklēju «Šulcu».
Tur bija deviņpadsmit «Šulci», bet neviens nebija Enriko. Nekāds brīnums. Toties es atradu «Hendriku Šulcu» un nolēmu uzzināt visu, kas par viņu rakstīts.
«Mācītājs doktors Hendriks Hadsons Šulcs, B.S.*, M.A.**, D.D.***, D.H.L., K.G.B., Karaliskās Astroloģijas biedrības biedrs. Zinātniski horoskopi par saprātīgām cenām. Svinīgas kāzu ceremonijas. Ģimenes konsultācijas. Eklektiska un holistiska terapija. Investīciju konsultācijas. Derību likmes tiek pieņemtas jebkurā diennakts stundā. Petikoutleina deviņdesmit piektajā lokā, blakus Madame Pompadour.» Turpat bija viņa smaidošs foto un sauklis: «Es esmu tēvs Šulcs, jūsu draugs grūtībās. Neviena problēma nav nedz pārāk liela, nedz pārāk maza. Jebkura darba izpilde garantēta.»
Garantēts kas? Hendriks Šulcs izskatījās kā Ziemsvētku vecītis bez bārdas, un nepavisam nelīdzinājās manam draugam Enriko, tāpēc negribīgi novērsos, jo izjutu zināmu radniecību ar doktoru. «Gvena, viņa nav sarakstā, vai vismaz ne ar vārdu, kas rakstīts viņa Zelta Likuma personas apliecībā. Vai tas nozīmē, ka viņš tur nekad nav bijis ierakstīts? Vai arī viņa vārds tika izdzēsts vakar, vēl pirms līķis bija atdzisis?»
«Tu gaidi atbildi vai skaļi domā?»
«Ne viens, ne otrs, man liekas. Tagad mums jāpārbauda centrs — vai ne?» Es atkal ieskatījos uzziņu sarakstā, tad piezvanīju centra imigrācijas dienestam. «Šeit runā doktors Ričards Eimss. Es mēģinu atrast iedzīvotāju Enriko Šulcu. Vai jūs varat pateikt viņa adresi?»
«Kāpēc jūs nemeklējat sarakstā?» (Viņa runāja kā mana trešās klases skolotāja — tā nav rekomendācija.)
* Dabaszinātņu bakalaurs
** Humanitāro zinātņu maģistrs