Выбрать главу

Maurīnas pieminēšana atgādināja man par vēl vienu ne­skaidrību. «Džastin, mani pārsteidz vēl kaut kas. Tu saki, ka šī planēta ir tālu, tālu kosmosā un laikā no manām mājām — vairāk kā divtūkstoš gadu laikā un vairāk kā septiņi tūkstoši gaismas gadu attālumā.»

«Nē, es to nesaku, jo neesmu astrofiziķis. Bet tas sa­skan ar to, ko esmu mācījies.»

«Bet tomēr šeit es dzirdu idiomātisku angļu valodu, kas tiek runāta mana laika un atrašanās vietas dialektā. Vēl vairāk, tas ir Ziemeļamerikas vidējo rietumu akcents, ass kā sarūsējis zāģis. Neglīts un ne ar ko nesajaucams. Paskaid­rosi man to?»

«0! Dīvaini, bet tur nav nekādas mistikas. Visi runā an­gliski par godu tev.»

«Man?»

«Jā. Atēna varētu tev nodrošināt sinhrono tulkojumu abos virzienos, un viesību sarunas skanētu galaktā. Bet, par laimi, pēc Ištaras lēmuma jau vairākus gadus angļu valoda ir šīs

klīnikas un slimnīcas oficiālā darba valoda. Iespēja tam no­tikt saistās ar Seniora pēdējo atjaunošanas operāciju. Bet akcents un idiomas — akcents nāk no paša Seniora, kurš to mantojis no savas mātes, un ko papildina fakts, ka Atēna runā šajā akcentā, un neparko nerunās angliski savādāk. Tas pats attiecas uz Minervu, jo viņa šo valodu iemācījās vēl tad, kad bija kompjūters. Bet ne visi no mums runā an­gliski vienādi viegli. Vai tu pazisti Tamāru?»

«Ne tik labi, kā gribētu.»

«Iespējams, ka viņa ir vismīlošākā un vismilamākā per­sona uz visas planētas. Bet viņa nav lingviste. Tamija ie­mācījās angļu valodu, kad viņai bija pāri divsimt; man liekas, ka viņa vienmēr runās lauzītā angļu valodā, kaut arī runā katru dienu. Vai tas izskaidro dīvaino faktu, ka ģime­nes viesībās uz planētas, kas atrodas neiedomājami tālu no Mātes Zemes, runā mirušā valodā?»

«Izskaidro. Bet tas mani neapmierina. Džastin, man lie­kas, ka es saņemšu atbildi uz jebkuru jautājumu… bet mani nevarēs pārliecināt.»

«Saprotu. Kāpēc gan nepagaidīt kādu laiciņu? Pagaidām, pārāk nesteidzoties, fakti, kurus tev ir grūti pieņemt, paši atradīs savu īsto vietu.»

Tā mēs mainijām sarunas tematu. Heizela ierunājās: «Mīļais, es tev neesmu vēl teikusi, kāpēc man bija jādodas komandējumā… vai arī, kāpēc es kavējos. Džastin, vai tu kādreiz esi aizkavējies pie teleportācijas kabīnes?»

«Pārāk bieži. Es ceru, ka drīz kāda konkurējoša firma piedāvās savu risinājumu. Es sagādātu kapitālu un uzceltu to pats saviem spēkiem, ja nebūtu tik ļoti slinks.»

«Šodien es gāju iepirkties Ričardam — kurpes, dārgais, bet nevalka tās, kamēr Galaheds nav piekritis — un uzval­ki to vietā, kurus es pazaudēju tajā kautiņā pie Raffles. Nevarēju atrast attiecīgās krāsas, tāpēc izvēlējos ķiršsarka­nu un bāli zaļu.»

«Lieliska izvēle.»

«Jā, tev tie derēs, man liekas. Es beidzu iepirkties un būtu atgriezusies šeit, pirms tu pamodies — Džastin, pie teleporta bija rinda, es nopūtos un gaidīju savu kārtu… un

nekauņa, kaut kāds sasodīts tūrists no Secundus, ielīda pa vidu sešas vietas priekšā man.»

«Nelietis!»

«Viņam tāpat nebija nekāda labuma no tā. Viņu nošāva.»

Es paskatījos uz viņu. «Heizela?»

«Es? Nē, nē, dārgais! Es atzīšos, ka mani mocīja kārdi­nājums. Bet, pēc maniem uzskatiem, līšana kaut kur bez rindas nav smagāk sodāma kā ar rokas salaušanu. Nē, tas nebija iemesls, kura dēļ es atturējos. Rindā gaidošie uzreiz izveidoja linča tiesu, un mani gandrīz ievēlēja par vienu no tiesnešiem. Vienīgā iespēja tikt no turienes prom — es atzinu, ka biju lieciniece, jo man likās, ka tā varēs ietaupīt laiku. Diemžēl tiesa vilkās apmēram pusstundu.»

«Viņi pakāra to nelieti?» Džastins iejautājās.

«Nošāva. Spriedums bija: slepkavība sabiedrības interešu labā. Es devos mājās, bet, kā izrādījās, par vēlu. Lācars, nolādēts, bija ķēries klāt Ričardam un padarījis viņu nelai­mīgu, un sagrāvis manus plānus, tāpēc es savukārt padarīju nelaimīgu Lācaru. Kā tu jau zini.»

«Kā mēs visi zinām. Vai nabaga tūristam bija kāds līdzi?»

«Es nezinu. Mani ari neinteresē. Es domāju, ka viņu nogalināt bija pārāk vieglprātīgs lēmums. Bet es esmu un vienmēr esmu bijusi bailīga. Agrāk, kad kāds iestājās rindā man priekšā, es vienmēr reaģēju ar ne pārāk lielu traci. Bet tādu negodīgu attieksmi pret rindām nedrīkst ignorēt, tad arī citi iedrošināsies pārkāpt noteikumus. Ričard, es tev nopirku kurpes, jo zināju, ka tavai jaunajai kājai nederēs tie apavi, ar kuriem mes ieradāmies šeit.»

«Tas tiesa.» (Mana labā kurpe kopš kājas amputacijas vienmēr bija speciāls pasūtījums protēzei. Dzīvai kajai tā nederētu.)

«Es negāju uz apavu veikalu. Es biju fabrikā — laborato­rijā, kurā ir pantogrāfs, un viņi pēc tavas kreisās kurpes sintezēja atbilstošu labo, izmantojot spoguļattēla paņēmienu. Tai vajadzētu but identiskai ar tavu kreiso kurpi, tikai tā ir labā.»

«Paldies!»

«Es ceru, ka tā derēs. Ja tas sasodītais bezrindnieks ne­būtu izaicinājis savu likteni un ticis nogalināts gandrīz vai man uz ceļgaliem, es būtu atgriezusies mājās laikā.»

Es paskatījos uz viņu. «Es atkal esmu pārsteigts. Kāda ir šis planētas pārvaldes sistēma — vai tā ir anarhija?»

Heizela paraustīja plecus. Džastins Fūts izskatijās domīgs. «Nē, es tā neteiktu. Tā nemaz nav tik labi organizēta.»

Mes aizbraucām uzreiz pēc vakariņām tajā pašā četrvietī­gajā lidaparātā — Heizela un es, mazs milzis vārdā Zebs, Hilda — mazā skaistule, Lācars, Dr. Džeikobs Barouzs, Dr. Džabels Heršovs, vēl viena rudmate — precīzāk, sārta blondīne vārdā Dītija, un vēl viena, kas nebija viņas dvī­ņumāsa, bet varētu but mīļa meitene Elizabete, kuru visi sauca par Libiju. Es paskatījos uz viņām abam un čukstus jautāju Heizelai: «Vai viņas ari ir Lācara pēcteces? Vai arī tavas?»

«Nē, es domāju, ka ne. Par Lācaru, tas ir. Es zinu pilnīgi droši, ka tās nav manas pēcteces, es neesmu tik pavirša. Viena ir no cita Izplatījuma, otra ir vairāk kā tūkstoš gadus vecāka par mani. Mmm… vai tu vakariņās ievēroji mazu meiteni, vēl vienu rudmati, kas spēlējās pie strūklakas?»

«Jā, ļoti jauka.»

«Viņa…» mes, visi deviņi, sākām iekāpt tajā četrvietīgajā kosmosa kuģītī. Heizela noteica: «Pastāstīšu vēlāk,» un ie­kāpa. Es sekoju. Mazais milzis cieši satvēra manu roku un apturēja mani, jo bija apmēram četrdesmit kilogramus sma­gāks par mani. «Mēs neesam iepazinušies. Es esmu Zebs Kārters.»

«Es esmu Ričards Eimss Kempbels, Zeb. Patīkami iepa­zīties.»

«Un tā ir mana mamma, Hilda Mēja.» Viņš norādīja uz sievieti, kas izskatījas pēc porcelāna lellītes.

Man nebija laika pārdomāt viņa apgalvojuma neiespēja­mību. Hilda atbildēja: «Es esmu viņa pamāte, nepilnu laiku

—    sieva, un reizēm mīļākā, Ričard; Zebijs vienmēr nav droši pārliecināts. Bet viņš ir mīļš. Un tu piederi Heizelai, tā ka vari rīkoties ar pilsētas atslēgām.» Viņa pastiepās uz pirkstgaliem, uzlika rokas uz maniem pleciem, un noskūp­stīja mani. Skūpsts bija ātrs, bet silts un ne gluži sauss; es kļuvu domīgs. «Ja tu vēlies kaut ko, tikai saki. Zebijs visu izdarīs.»

Šķita, ka tajā ģimenē (vai apakšģimenē — viņi visi bija piederīgi Longa mājai vai ģimenei, bet es to nebiju sapra­tis) bija pieci cilvēki: Zebs un viņa sieva Dītija, tā sārtā blondīne, kuru biju uz mirkli saticis, un viņas tēvs Džeiks Barouzs, kura sieva bija Hilda, bet kura nebija Dītijas māte — un piektā bija Geja. Zebs bija teicis: «Un Geja, protams. Tu jau zini, ko es domāju.»