«Jā, Dora?»
«Te ir Ričarda kurpes… (Plakt, tās iekrita gultā. Ne no kurienes.) … un divi viņa uzvalki… (Plop.) … un es iesaiņoju veļu un zeķes turpat. Vai pievienot pāris kombinezonus? Es reģistrēju Ričarda izmērus, kamēr jūs gulējāt. Šie nav jāmazgā; tas ir Elerkulesa audums, nekļūst netīrs un nedilst.»
«Jā, Dora, paldies, mīļā. Tu domā par mums. Es nebiju vēl nopirkusi viņam neko citu, kā tikai pilsētas drēbes.»
«Es pamanīju.» (Plop — vēl viens sainītis.) Dora turpināja: «Mēs visu nakti ielādējām un izlādējām. Pēdējais izbrauca nulle deviņos nulle nulle, bet es teicu kapteinei Lesai par jūsu jubilejas brokastīm, un viņa neļāva Lācaram jūs traucēt. Ziņa no Lācara: ja jums labpatiktu, vai jūs nebūtu tik laipni un neizkāptu no gultas, un ziņotu LGP. Ziņas beigas. Tiešais pieslēgums no tilta.»
«Heizela? Runā kapteine Lesa. Vai jūs varat atstāt kuģi līdz desmitiem nulle nulle? Es teicu stūrgalvīgajam brālim, ka desmit ir izbraukšanas laiks, uz ko viņš var paļauties.»
Heizela nopūtās. «Jā. Mēs uzreiz ejam uz mašīnu.»
«Labi. Sveicieni jums abiem no manis, Loras un Doras. Lai daudz tikpat laimīgu dienu! Bija prieks jūs uzņemt kuģī.»
Mēs bijām pie mašīnas divas minūtes ātrāk, es nesu saiņus un kaķi, un mēģināju pierast pie jaunajām kurpēm
— nu, pie vienas vecas, vienas jaunas. Es uzzināju, ka vārds «mašīna» attiecās uz mūsu veco draudzeni Geju Krāpnieci; šaura gaitenīša galā bija Gejas durvis. Atkal es neredzēju tās vannasistabas; Heizelas mazdēli vadīja mašīnu, mums bija jāapsēžas aizmugurē. Pols izkāpa ārā, lai mēs tiktu iekšā. «Sveika, vecmāmiņ! Labrīt, ser.»
Es atbildēju ar labrītu, un Heizela, nezaudējot ne sekundi, garāmejot noskūpstīja abus mazdēlus. Mēs apsēdā
mies un piesprādzējāmies. Kess iesaucās: «Ziņojiet par drošības jostām.»
«Pasažieru drošības jostas kārtībā,» Heizela ziņoja.
«Tilts! Esam gatavi izbraukšanai.»
Lesa atbildēja: «Varat izbraukt.»
Acumirkli mēs bijām gaisā un bezsvara stāvokli. Piksels sāka pretoties; es turēju viņu ar abām rokām. Es iedomājos, ka varbūt bezsvara stāvoklis viņu pārsteidza… bet kā gan viņš to zinātu? Viņš jau pats bija bez svara.
Zeme bija redzama pa labi, acīm redzami «pilna», bet to ir grūti pateikt no tik maza attāluma. Mēs atradāmies virs Ziemeļamerikas vidienes, pēc kā es sapratu, ka Lesa bija vairāk kā kompetents pilots. Ja mēs atrastos parastajā divdesmit četru stundu orbītā, tad būtu virs ekvatora deviņdesmit grādus uz rietumiem, tas ir, virs Galapagu salām. Es domāju, ka viņa bija izvēlējusies aptuveni četrdesmit grādus slīpu orbītu uz desmitiem nulle nulle pēc kuģa laika — un es paturēju prātā, ka to vajadzētu pārbaudīt, ja kādreiz tiktu pie kuģa mēraparātiem.
(Pilots nevar nedomāt līdzi tam pilotam, kurš vada kuģi, tā ir profesionāla slimība. Piedodiet.)
Tad mēs pēkšņi bijām atmosfērā, trīsdesmit sešus tūkstošus kilometru zemāk. Geja izpleta savus spārnus, Kess nolieca priekšgalu uz leju, tad izlīdzināja, un mums atkal bija svars, pilna gravitācija — un Pikselam šī pārmaiņa patika vēl mazāk. Heizela pasniedzās un paņēma Pikseļu, noglāstīja viņu, un kaķēns nomierinājās — man liekas, viņš drošāk jutās ar Heizelu. Es biju Geju redzējis tikai ar ievilktiem spārniem kā virsskaņas lidaparātu. Ar izplestiem spārniem viņa brīnišķīgi planē. Mēs bijām apmēram tūkstoš metru augstumā, bija jauka vasaras diena, zem mums atradās lauku rajons, debesis bija skaidras, izņemot dažus mākoņus šur un tur pie horizonta. Lieliski! Diena, kurā var justies jauns.
Kess teica: «Es ceru, ka pāreja jūs neapgrūtināja. Ja es būtu atstājis to Gejas rokās, viņa būtu mūs nosēdinājusi zemē vienā lēcienā; viņa uztraucas par pretgaisa ieročiem.»
«Es neuztraucos. Esmu apdomīgi uzmanīga.»
«Tieši tā, Geja. Viņai ir iemesls būt uzmanīgai. Pilotu brīdinājuma paziņojumā par šo planētu šajā laika līnijā un šajā
gadā ir rakstīts, ka jāuzmanās no pretgaisa ieročiem visu lielpilsētu un lielāko pilsētiņu apkārtnē. Tāpēc Geja noraida informāciju pretgaisa aizsardzības radaram tur lejā…»
«Tu tā ceri,» mašīna atbildēja.
«… un viņa izskatīsies ka vienkārša^ parasta privātā lidmašīna, ja tur vispār ir kāds radars. Seit, kur mēs atrodamies, tāda nav.»
«Optimists,» mašīna nošņācās.
«Beidz strīdēties. Vai tu esi pamanījusi mūsu mērķi?»
«Jau sen. Ja tu beigsi kult tukšus salmus un dosi man atļauju, es tur nosēdīšos.»
«Kad vēlies, Geja.»
Es teicu: «Heizela, es biju rēķinājies, ka ap šo laiku iepazīšos ar savu jauno meitu. Vaiomingu.»
«Neuztraucies, dārgais; viņa nekad neuzzinās, ka mēs bijām prom. Tā ir vienīgā iespēja tikt ar to galā, kamēr bērns nav pietiekami pieaudzis, lai saprastu.»
«Viņa neuzzinās, bet es gan. Esmu vīlies. Aizmirsīsim to.»
Mēs bijām zemē. Kess teica: «Lūdzu, pārbaudiet, vai neesat kaut ko atstājuši aiz sevis.» Kad mēs izkāpām, Geja Krāpniece izzuda.
Es blenzu uz vietu, kur tikko bija atradies kosmosa kuģis. Divsimt metrus tālāk atradās mana tēvoča Džoka māja.
«Heizela, kā Dora teica — kāds datums tagad ir?»
«Otrdiena, 2177. gada pirmais jūlijs.»
«Man likās, ka es tā dzirdēju. Bet kad padomāju, tad nolēmu, ka droši vien būšu kļūdījies. Tagad es saprotu, ka viņa nejokoja — ’77. Vienpadsmit gadi pagātnē. Mīļā, tas šķībais, vecais šķūnis atrodas tajā vietā, kur mēs pagājušajā sestdienā nolaidāmies, tas ir, pirms trim dienām. Tu aizvedi mani Ezras ratiņos no turienes uz māju. Dārgā, šķūnis, kuru mēs tagad tur redzam, tika nojaukts pirms vairākiem gadiem; te ir tikai tā spoks. Tas ir slikti.»
«Neuztraucies par to, Ričard. Ceļojot laikā un pirmo reizi saskaroties ar laika cilpu, tādas izjūtas rodas.»
«Es jau vienreiz esmu nodzīvojis 2177. gadu! Man nepatīk tādi paradoksi.»
«Ričard, uztver to kā jebkuru citu vietu jebkurā citā laikā. Neviens cits šādu paradoksu neievēros, tāpēc ignorē to pats. Iespēja, ka kāds varētu tevi pazīt, kamēr tu dzīvo tādā paradoksā, ir nulle jebkurā ērā ārpus tavas normālās dzives laika… bet parasti viens pret miljonu, pat ja tu nonāc tuvu mājām savā laika ceļojumā. Tu aizbrauci no šejienes visai jauns, vai ne?»
«Man bija septiņpadsmit — 2150. gads.»
«Tāpēc aizmirsti to. Tevi nevar pazīt.»
«Tēvocis Džoks mani pazīs. Esmu viņu vairākkārt apciemojis. Kaut arī ne pēdējā laikā. Ja neskaita mūsu īso vizīti pirms trim dienām.»
«Viņš to neatcerēsies.»
«Viņš neatcerēsies, ja? Protams, viņš ir simtu sešpadsmit gadus vecs. Vai ari būs tik vecs pēc vienpadsmit gadiem. Bet viņš nav senils.»
«Tev taisnība, viņš noteikti nav senils. Un tēvocis Džoks ir pieradis pie laika cilpām. Kā jau tu esi sapratis, viņš ir Korpusā, un jau krietni sen. Faktiski viņš ir Ziemeļamerikas stacijas galvenais saimnieks trešajā laika līnijā. LGP evakuācijas mērķis pagājušajā naktī bija šī stacija. Vai tu to nesaprati?»
«Heizela, es neko nesaprotu. Pirms divdesmit minūtēm es sēdēju mūsu istabā — Dora bija uz Tertiusa, es tā domāju — un es mēģināju izlemt, vai izdzert vēl vienu tasīti, vai aizvest tevi atpakaļ uz gultu. Kopš tā brīža es esmu skrējis, cik vien spēka, lai panāktu kārtējos mulsinošos notikumus. Nesekmīgi. Es esmu vienkārši vecs karavīrs un nekaitīgs, pirātisks rakstnieks, es neesmu pieradis pie tādiem piedzīvojumiem. Nu, iesim. Es tevi iepazīstināšu ar savu tanti Sisiju.»