Sterlings man sagādāja raizes. Es zināju viņa izcelsmi, vai vismaz domāju, ka zinu, un tāpēc man bija grūti ticēt viņa eksistencei, pat runājot ar viņu. Tomēr nav iespējams neticēt cilvēka eksistencei, kad tu redzi viņu un dzirdi, kā viņš sakožļā selerijas un kartupeļu čipsus.
Tomēr viņš bija it kā divās dimensijās. Viņš nesmaidīja un nesmējās. Viņš bija nevainojami pieklājīgs, bet vienmēr nāvīgi nopietns. Es biju mēģinājis pateikties par savas dzīvības glābšanu, nošaujot, kā nu viņu tur sauca… Sterlings bija mani pārtraucis. «Tas ir mans pienākums. Viņš ir aizvietojams, tu ne.»
«Četrsimt tūkstošu. Pulkvedi, vai tur vēl ir olas?»
Es pasniedzu Rufo pildītās olas. «Vai man tev pateikt, ko darīt ar to zobenu akmenī? Vispirms — izvelc zobenu, tad…»
«Profesor, es negribu to zobenu. Es tikai vienkārši tēlaini.»
«Labāk izmanto izdevību, tev to vajadzēs pirmizrādei, kad viņi to visu nofilmēs seriālam.»
«Nekādas publicitātes. Tas ir viens no noteikumiem, kas man jāpilda. Ja es piekritu.»
«Nekādas publicitātes, līdz viss nav beidzies. Tad publicitatei ir jābūt, notikumam jāparādās vēstures grāmatās. Manij, pasaki viņam, kāpēc tu nekad neesi publicējis savus memuārus par Revolūciju.»
Misters Deiviss atbildēja: «Maiks aizmidzis. Cilvēki netraucēt viņu. Ņet.»
Tēvocis Džoks ierunājās: «Manuel, vai tev ir nepublicēta autobiogrāfija?»
Mans sievastēvs pamāja. «Vajag. Profs miris, Vaiominga mirusi, Maiks miris varbūt. Es vienīgais liecinieks patiesajam stāstam par Mēness Revolūciju. Meli, daudz melu, stāsta tie, kas tur nebija.» Viņš pakasīja zodu ar kreiso roku, es zināju, ka tā bija māksliga. Vai tā es biju dzirdējis. Tā izskatījās tāpat kā labā. Transplantācija? «Viss ar Maiku pirms ārā uz Asteroīdiem. Mēs izglābjam Maiku — tad varbūt publicējam.» Deiviss paskatījās uz mani. «Gribi dzirdēt, kā es satiku savu meitu Heizelu?»
«Noteikti!» es atsaucos, un ari Sterlings piekrita.
«Bija pirmdiena, trīspadsmitais maijs, 2075. gads Lunasitijā. Stiļagi zālē apspriedāmies, kā cīnīties ar valdību. Nekāda revolūcija, tikai skumja, muļķīga runāšana, nelaimīgi cilvēki. Priekšā uz grīdas sēdēja maza, kalsna meitene. Oranži mati, bez krūtīm. Desmit, varbūt vienpadsmit gadi. Klausās katru vārdu, aplaudē, nāvīgi nopietna.
Dzeltenās žaketes, valdības kruķi, ielauzās, sāka slepkavot. Pārāk aizņemts, lai domātu par kalsnām rudmatēm, Žaketes slepkavo manu labāko draugu… tad ieraudzīju viņu. Lec pa gaisu, kūleņo, sit Dzeltenajai žaketei pa ceļiem, viņš krīt gar zemi. Es ielaužu viņam žokli ar kreiso roku — ne ar šo, ar roku numur divi — un kāpju pāri, vilkdams līdzi savu sievu Vaiomingu — viņa vēl nebija mana sieva. Kalsnā rudmate ir prom, neredzu viņu dažas nedēļas. Bet, draugi, patiesība — Heizela kā maza meitenī
te cīnījās tik droši un veikli, ka izglaba savu tēti Māniju un mammu Vaio no valdības ķetnām, pirms zināja, ka ir mūsu meita.»
Manuels Deiviss pasmaidīja. «Atradām viņu, Deivisu ģimene adoptēja viņu — kā meitu, ne sievu. Vēl bērns. Bet vairs ne bērns darbā! Strādāja Mēness labā katru dienu, katru stundu, briesmas nekad viņu neaptur. Ceturtajā jūlijā, 2076. gadā, Heizela Mīda Deivisa, jaunākā no biedriem, kas parakstīja Neatkarības Deklarāciju.»
Misteram Deivisam acīs bija asaras. Man ari.
Kapteinis Sterlings piecēlās. «Mister Deivis, es lepojos ar to, ka man bija iespēja noklausīties šo stāstu. Mister Kempbel, esmu pateicīgs par tavu viesmīlību. Pulkvedi Kempbel, es ceru, ka tu izlemsi cīnīties kopā ar mums; tu esi mums vajadzīgs. Tagad, ja jūs man piedosiet, man jāiet. Tāpat, kā Galaktikas Pavēlnieks nevar atļauties pārāk garus pusdienas pārtraukumus, es arī to nevaru.»
Tēvocis Džoks teica: «Paklau, Džon, tev šad tad vajadzētu izklaidēties. Iesim vēlreiz kopā dinozauru medībās. Mezozojā pavadītais laiks nevar ietekmēt tavu uzdevumu, Pavēlnieks nekad neuzzinās, ka tu biji prom. Tā ir lielākā laika ceļojumu priekšrocība.»
«Es zinātu, ka biju prom. Bet, paldies. Man patika tās medības.» Viņš paklanījās un aizgāja.
Dr. Heršovs mierīgi teica: «Tas ir īsts bruņnieciskums. Kad viņš beidzot iznicinās Pavēlnieku, viņš pats tiks likvidēts. Viņš to zina. Tas viņu neaptur.»
«Kāpēc viņš jālikvidē?» es jautāju.
«Mm? Pulkvedi, es zinu, ka viss tev vēl ir jauns… bet tu esi vai esi bijis rakstnieks, vai ne?»
«Vēl esmu, cik zinu. Tikko pabeidzu vienu garo stāstu un aizsūtīju savam aģentam tikai pirms desmit dienām. Man driz jāatgriežas pie darba — man ir sieva, kas jāuztur.»
«Tad tu zini, ka sižeta vajadzībām, it īpaši piedzīvojumu literatūrā, pozitīvie un negatīvie varoņi ir sadalīti atbilstošos pāros. Viens ir nepieciešams otram.»
«Jā, bet — paklau, šis cilvēks, kurš tikko aizgāja, ir Heizelas un viņas dēla Rodžera Stouna varonis, kas radīts viņu seriālam «Kosmosa ceļu sodība»?»
«Jā. Heizela un viņas dēls radīja šo varoni. Sterlings pats to zina. Paklau, ser, visi mēs esam fikcija, kāda stāstnieka sapņi. Bet parasti mēs to nezinām. Džons Sterlings to zina, un ir pietiekami spēcīgs, lai dzīvotu ar tādu apziņu. Viņš zina savu lomu un savu mērķi; viņš to ir pieņēmis.»
«Viņu nevajag likvidēt.»
Dr. Heršovs izskatījās domīgs. «Bet tu esi rakstnieks. Varbūt literārais rakstnieks — bez sižeta?»
«Es? Es nemāku rakstīt literatūru; es rakstu stāstus. Drukātam materiālam, trīsdimensiju risinājumam vai pat iesietām grāmatām, bet visdažādākos. Grēki, ciešanas, atzīšanās. Zirgu operas. Kosmosa operas. Kari. Slepkavibas. Spiegi. Jūras stāsti. Pilnīgi viss. Mēs ar Heizelu atdzīvināsim viņas klasisko seriālu ar kapteini Sterlingu galvenajā lomā. Kā vienmēr. Tad kāpēc runāt par viņa likvidēšanu?»
«Tu neļausi viņam iznīcināt Galaktikas Pavēlnieku? Tev vajadzētu, tev noteikti jāļauj, jo Pavēlnieks ir tikpat ļauns kā Boskone.»
«O, protams! Pirmajās trīspadsmit nedēļās. Tam jau vajadzēja notikt pirms trīspadsmit gadiem.»
«Bet viņš nevarēja. Seriāls beidzās, un gan pozitīvais varonis, gan nelietis palika dzīvi. Sterlings kopš tā laika ir spiests cīnīties tikai aizsardzības pozīcijā.»
«O! Nu, mēs to izlabosim. Pavēlnieks delenda est\»
«Tad ko darīs Sterlings?»
Es gribēju atbildēt, tad pēkšņi sapratu, ka jautājums bija retorisks, nevis informācijas iegūšanai. Kāds podiņš, tāds vāciņš. Sterlinga mēroga varonim vajadzīgs tikpat spēcīgs pretinieks. Ja mēs novāksim Pavēlnieku, mums jāizdomā Pavēlnieka Dēls, kuram būtu tādas pat iekšas, tikpat gari zobi, tikpat ļauna attieksme un pa ausīm plūstu tvaiks.
«Es nezinu. Mēs izdomāsim kaut ko. Varbūt padarīsim vecu un liksim viņam būt par ganu Zvaigžņu Patruļas Akadēmijas komendanta amatā. Kaut ko tādu. Tāds darbs neprasītu tikpat spēcīgu pretinieku kā Pavēlnieks.»
«Vai tad ne?» Heršovs mierīgi jautāja.
«Nu — varbūt tu gribi pārņfemt seriālu?»
«Es ne. Es esmu pa pusei atvaļināts. Viss, kas man tagad ir — «Stounbenderu ģimene» — komiskais seriāls,
tur nav obligāti jābūt kādam īpašam ļaundarim. Tagad, zinot patiesību par pasauli kā mītu, es nekad vairs neradīšu nevienu īstu ļaundari… un, pateicoties Klono, nekad arī neesmu nevienu tā īsti radījis, jo mana ticība ļaunumam ir ierobežota.»
«Nu, es diemžēl nevaru atbildēt bez Heizelas; es esmu jaunākais rakstnieks, es atbildu par interpunkciju un laika apstākļu un notikumu vietu aprakstiem; viņa kontrolē sižetu. Tāpēc man jāmaina sarunas temats. Tēvoci Džok, ko tu runāji ar kapteini Sterlingu par dinozauru medībām? Vai tas bija viens no taviem jociņiem? Tāpat kā toreiz, kad tu nozāģēji desmit kvadrātkilometrus no Rosa Ledus šelfa un aizstūmi to līdz Singapūrai, peldot tauriņstilā.»