- Tātad gadu. Tas bija viss, ko viņš pateica. Pēc tam uzreiz pagriezās un jau bija nogājis vairākas pēdas lielu attālumu, kamēr es ar grūtībām izcīnījos no tumšzaļā samta krēsla. Tikko biju piecēlusies kājās, kad viņš pajoņoja man garām, trijos soļos sasniedza milzīgo vitrāžas logu un ar labo roku to izsita.
Rūti veidoja tūkstošiem mazu, krāsainu stikliņu, kurus saturēja kausēta svina režģis. Kaut arī viss logs, mitoloģiskā Parisa tiesāšanas aina, nodrebēja rāmī, svina atlējums vairumu no stikliņiem noturēja un tie palika neskarti; par spīti triecienam un šķindēšanai, tikai viens caurums robainām malām Afrodītei pie kājām laida iekšā silto pavasara gaisu.
Džeimijs brīdi stāvēja, abas rokas cieši piespiedis pie vidukļa. Tumši sarkans traips izpletās uz kruzuļotās aproces, kas bija apšūta mežģīnēm kā līgavas krekls. Kad sakustējos, lai tuvotos Džeimijam, viņš vēlreiz paspraucās man garām un, neteicis ne vārda, aizgāja.
Es atkal atkritu atzveltnes krēslā tik smagi, ka no plīša pārvalka pacēlās putekļu mākonītis. Gulēju tur šļaugana, acis aizvērusi, un sajutu uzplūstam vēso nakts vējiņu. Mati deniņos bija kļuvuši mitri, un kakla bedrītē ātrs kā putns sitās pulss.
Vai viņš man kādreiz piedos? Atceroties, kā Džeimija acīs pazibēja atziņa par nodevību, mana sirds sarāvās kā dūre… “Kā tu vari
no manis to prasīt?” viņš bija sacījis. “Tu… tu, kas zina…” Jā, es zināju un domāju, ka šī zināšana varētu mani atraut no Džeimija, tāpat kā tiku atrauta no Frenka.
Bet vai nu Džeimijs spēs man piedot, vai nespēs, es pati nevarētu sev piedot, ja nodotu nevainīgu cilvēku to, kuru reiz biju mīlējusi.
- Tēvu grēki, es nomurmināju pie sevis. Tēvu grēkus nedrīkst piemeklēt pie bērniem.
- Kundze?
Es salēcos, atvēru acis un ieraudzīju tikpat sabijušos istabmeitu kāpjamies atpakaļ. Piespiedu roku pie strauji pukstošās sirds un skaļi ievilku elpu.
- Kundze, vai jūs nejūtaties labi? Vai man atnest…
- Nē, es teicu, cik stingri vien spēju. Man nekas nekaiš. Gribu te kādu laiciņu pasēdēt. Lūdzu, ej.
Likās, ka meitene labprāt ir gatava pakalpot.
- Oui, Madame! viņa iesaucās un steidzīgi nozuda gaitenī, atstājot mani trulu skatienu blenžam uz mīlas ainu dārzā pie pretējās sienas. Pēkšņi nosalusi, es ietinos apmetnī, kuru novilkt man tā ari nebija pieticis laika, un atkal aizvēru acis.
Bija jau pāri pusnaktij, kad beidzot aizgāju uz guļamistabu. Džeimijs bija tur, viņš sēdēja pie mazā galdiņa, acīmredzot vēroja pāris tauriņu lidināmies bīstami tuvu svečturim, kas bija vienīgais gaismas avots istabā. Nometu apmetni uz grīdas un tuvojos vīram.
- Neskaries man klāt! viņš uzsauca. Ej gulēt! Viņš runāja gandrīz izklaidīgi, bet es sastingu uz vietas.
- Bet tava roka… es iesāku.
- Nav svarīgi. Ej gulēt! viņš atkārtoja.
Labās rokas pirkstu kauliņus apvija asiņu stīdziņas, un krekla aproce bija stīva no asinīm, bet es nebūtu uzdrīkstējusies pieskarties viņam, pat ja viņam vēderā būtu iedurts duncis. Atstāju viņu, skatoties tauriņu nāves deju, un gāju gulēt.
Es pamodos īsi pirms rītausmas, kas ar pirmajiem nākamās dienas gaismas stariem mīkstināja mēbeļu kontūras istabā. Pa dubultdurvlm es priekšējā istabā varēju redzēt Džeimiju, viņš sēdēja pie galda tāpat, kā biju viņu atstājusi. Svece bija izdegusi, naktstauriņi aizlidojuši, viņš sēdēja, galvu atspiedis rokās, pirkstus ielaidis nevērīgi apcirptajos matos. Gaisma bija laupījusi visas istabā esošās krāsas; pat mati, kas slējās augšā kā dzelkšņi, kā liesmas starp pirkstiem, bija izbalējuši pelnu krāsā.
Es izslīdēju no gultas, nosalusi plānajā, izšūtajā naktskreklā. Kad nostājos Džeimijam aiz muguras, viņš nepagriezās, bet zināja, ka esmu šeit. Kad pieskāros rokai, kas gulēja uz galda, viņš ļāva galvai atliekties atpakaļ, līdz tā novietojās tieši man starp krūtīm. Es to paberzēju, viņš dziļi nopūtās, un es jutu, ka sasprindzinājums sāk atkāpties. Manas rokas aizslīdēja lejup pa Džeimija kaklu un pleciem, cauri plānajam audumam sajūtot auksto miesu. Beidzot es apgāju apkārt galdam un nostājos viņam priekšā. Viņš pastiepa roku un aptvēra manu vidukli, pievilka sev klāt un paslēpa seju manā naktskreklā tieši virs apaļā vēdera ar nedzimušo bērnu.
- Man salst, es beidzot ļoti klusi sacīju. Vai nāksi mani sasildīt?
Pēc brīža viņš pamāja ar galvu un, neko neredzot, piecēlās. Aizvedu viņu uz gultu, viņš sēdēja un nepretojās, kamēr es viņu izģērbu un pabāzu zem segas. Iegūlos viņa rokas ielokā, cieši piespiedusies, līdz vēsums no ādas izgaisa un mēs gulējām, patvērušies maiga siltuma ligzdiņā.
Piesardzīgi es noliku roku Džeimijam uz krūtīm, vieglā glāstā braukāju turp un atpakaļ, līdz krūtsgaliņš kļuva ciets, sīks alku bumbulītis. Uzliekot plaukstu manējai, viņš to apturēja. Baidījos, ka viņš mani atstums, un tā ari notika, bet tikai tāpēc, lai varētu pievelties man tuvāk.
Istabā kļuva gaišāks, un viņš ilgu laiku tikai skatījās man sejā, glāstot no deniņiem līdz zodam, velkot īkšķi gar kakla līniju un tālāk uz atslēgkaulu.
- Ak Dievs, kā es tevi mīlu, viņš čukstēja it kā pie sevis. Viņš skūpstīja mani, neļaujot atbildēt, un ar sakropļoto roku vilka apļus ap vienu krūti, sagatavojies mani paņemt.
- Bet tava roka… es sacīju, šonakt jau otro reizi.
- Nav svarīgi, viņš atbildēja, šonakt jau otro reizi.
Diāna Gabaldone SPĀRE DZINTARĀ 1. DAĻA
Redaktore Iveta Polkmane Mākslinieciskā redaktore Inguna Kļava Švanka Projektu vadītāja Una Orinska