Brianna palaida manu komentāru gar ausīm un pabāz? kājas zem segas.
- Rodžers mūs uzaicināja rīt braukt uz kādu miestu, Sentkildu. Tur esot interesanta veca baznīca.
- Esmu dzirdējusi. Es nožāvājos. Labi, kāpēc gan ne? Paņemšu savu augu presi. Varbūt atradīšu mainīgo vainadzīti apsolīju aizvest dakterim Ebernetijam, viņam to vajag pētījumam. Bet, ja mēs taisāmies rīt visu dienu klīst ap veciem kapakmeņiem un lasīt to uzrakstus, tad es liekos uz auss. Rakņāšanās pagātnē ir smags darbs.
Kaut kas pazibēja Briannas sejā, un man likās, ka viņa grib kaut ko teikt. Bet beigās tikai pamāja ar galvu un pastiepa roku, lai izslēgtu gaismu, noslēpumainais smaids joprojām kavējās viņai lūpu kaktiņos.
Gulēju un raudzījos tumsā, dzirdēdama vieglo grozīšanos un knosīšanos, kas miegā izgaisa Briannas elpas kadencēs. Ak tad Sentkildā? Nekad nebiju tur bijusi, bet zināju, ka tāda ir; ciemā bija veca baznīca, kā jau Brianna sacīja, sen pamesta novārtā un pārāk nomaļus, lai tur iegrieztos tūristi retumis tikai kāds pētnieks. Varbūt šī arī ir izdevība, kuru gaidīju?
Tur es būšu viena kopā ar Briannu un Rodžeru un varēšu nebaidīties, ka tikšu pārtraukta. Varbūt tā bija piemērota vieta, kur visu atklāt, tur, starp sen mirušajiem Sentkildas draudzes locekļiem. Rodžers vēl nebija pilnībā noskaidrojis, kur palikuši pārējie Lelibrokas vīri, bet likās diezgan ticami, ka vismaz Kalodenas kaujas lauku viņi atstājuši dzīvi, un tikai to man vajadzēja zināt. Pagaidām. Tad varētu atklāt Briannai stāsta noslēgumu.
Iedomājoties par gaidāmo sarunu, man izkalta mute. Kur lai es atrodu vārdus? Centos iztēloties, kā saruna varētu risināties, ko es varētu teikt un kā viņi reaģētu, bet iztēle mani pievīla. Pirmo reizi tik ļoti nožēloju Frenkam doto solījumu, kas neļāva man rakstīt mācītājam Veikfīldam. Ja es būtu to izdarījusi, tad vismaz Rodžers jau varbūt zinātu. Bet varbūt arī ne; iespējams, mācītājs man nebūtu noticējis.
Nemierīgi grozījos, meklēdama iedvesmu, bet tās vietā man piezagās bailes. Beidzot es padevos, apgūlos uz muguras un aizvēru
acis, lai neredzētu tumsu sev virs galvas. It kā domas par mācītāju būtu ataicinājušas viņa garu, manā gaistošajā apziņā atplaiksnījās citāts no Bībeles. “Ikvienai dienai,” likās, ka man ausī čukst Rodžera audžutēva balss, “ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.” Un tad es aizmigu.
Pamodos vēl lielā nokrēslī, segu sakrampējusi dūrēs, sirds sitās tik spēcīgi, ka drebēju kā bungu āda.
- Jēziņ! es nočukstēju.
Zīda naktskrekls karsēja un lipa pie miesas; palūkojusies lejup, es redzēju zem auduma izspiedušos krūšu galus, cietus kā akmens. Trīsuļojošas spazmas kā zemestrīces pēcgrūdieni joprojām drebināja manas roku locītavas un gurnus. Cerams, ka nebiju kliegusi. Droši vien ne. Dzirdēju otrā istabas pusē Briannas elpošanu, netraucētu un ritmisku.
Atkritu spilvenā, bezspēkā drebēdama, pēkšņs pietvīkums darīja mitrus manus deniņus.
- Jēzus H. Rūzvelts Kristus, es nopurpināju, dziļi elpodama, kamēr sirds ritms pamazām atgriezās normālā tempā.
Viens no nemierīga miega izraisītajiem traucējumiem ir nesakarīgi sapņi. Garajos gados auklējot zīdaini, tad studējot internatūrā un rezidentūrā, vēlāk naktsdežūrās biju pieradusi, ka, tiklīdz atguļos, iekrītu aizmirstībā, ar sapņiem, kas rādījās tikai fragmentos un atplaiksnījumos, nemierīgos gaismas zibšņos tumsā, kad sinapses šāva uz labu laimi, uzlādējoties tuvajam dienas darbam.
Pēdējos gados, atgriezusies pie darba ritma, kas sāka atgādināt normālu dienaskārtību, biju atsākusi ari sapņot. Parastus sapņus, murgus vai patīkamus garas tēlu virknes, klejojumus prāta biezokņos. Un arī šāda veida sapņus es pazinu; tie bija ierasti tādos laika posmos, ko pieklājīgi varētu dēvēt par atturēšanos.
Taču parasti šie sapņi atplūda liegi kā atlasa palagi, un, ja mani uzmodināja, es uzreiz atkal aizmigu līdz rītam, viegli kvēlodama izgaisušās atmiņās.
Šis sapnis bija citāds. Es gan no tā necik daudz neatcerējos, bet neskaidri sajutu, kā mani bija skārušas rokas, skarbi un nesavaldīgi, nevis cenšoties iegūt labvēlību, bet prasot. Un balss, kas gandrīz kliedza, skanēja man ausīs kopā ar manu norimstošo sirds sitienu skaņu.
Uzliku plaukstu uz krūtīm, kur lēkāja sirds, sajutu zem zīda krūšu maigo apaļumu. Briannas elpa aizrāvās, klusi iekrācoties, tad tā atguva savu līdzeno ritumu. Atceros, kā klausījos šo skaņu, kad meita bija maza; lēno, mierinošo šņākuļošanu, kas skan tumšajā bērnistabā, rāmi kā sirdspuksti.
Arī mana sirds zem plaukstas pamazām rimās, zem tumši rozā zīda kā mazuļa miegā sakarsis vaidziņš. Kad pieliek bērnu pie krūts, mazās galviņas izliekums ir tieši tāds pats kā krūts izliekums, it kā jaunais cilvēks atspoguļotu miesu, no kuras cēlies.
Zīdainīši ir tik maigi. Ikviens, kas uz tiem skatās, var redzēt liego, caurspīdīgo ādiņu un zina, ka tā ir plāna kā rožu ziedlapiņas, kas tā vien aicina tai piedurt pirkstu. Bet, kad tu dzīvo kopā ar viņiem un mīli viņus, tu jūti, ka maigums kļūst iekšējs, apaļie vaidziņi ļumīgi kā olu krēms, sīko rociņu izplestie pirksti šķiet bez kauliem. Locītavas ir kā kausēta gumija, un, pat stingrāku buču dodot priekā par to, ka viņi ieradušies šajā pasaulē, tavas lūpas iegrimst un kauls it kā nav jūtams. Piekļaujot mazuli sev klāt, tas izkūst un maina formu, it kā tas būtu gatavs kuru katru bridi atgriezties tavā augumā.
Bet jau no paša sākuma katrā bērnā ir šī tēraudcietā serde. Tā, kas pavēsta “es esmu” un veido personības kodolu.
Otrajā dzīves gadā kauli kļūst cietāki un bērns nostājas vertikāli, galvaskauss ir plats un stingrs kā ķivere, kas sargā maigo vielu tur iekšā. Un aug ari “es esmu”. Skatoties uz viņiem, to (cietu kā koks) gandrīz var redzēt spīdam cauri caurspīdīgajai miesai.
Sejas vaigukauli noformējas sešu gadu vecumā, un dvēsele nostabilizējas septiņos gados. Iekapsulēšanās process turpinās, virsotni tas sasniedz pusaudža spožajā čaulā, kad viss maigums paslēpts zem perlamutra kārtām, ko veido neskaitāmas jaunas personības, kuras viņi pielaiko, lai sevi pasargātu.
Turpmākajos gados nocietināšanās plešas no kodola, kad cilvēks atrod un nofiksē dvēseles šķautnes, līdz “es esmu” ir izveidojies smalks un precīzs kā dzintarā ieķepis kukainis.
Biju domājusi, ka šis posms man sen jau ir aiz muguras, ka esmu zaudējusi jebkādas paliekas no maiguma un esmu labi izveidojusies savā ceļā uz nerūsējoša tērauda pusmūžu. Bet tagad domāju, ka Frenka nāve kaut kādā veidā ir likusi man saplaisāt. Un plaisas plešas platākas, es tās vairs nespēju aizlāpīt ar noliegumu. Biju atvedusi uz Skotiju savu meitu, kurai kauli tik cieti kā Hailendas kalnu klintis, cerot, ka viņas čaula ir gana izturīga, lai neizjuktu, kamēr kodols, viņas “es esmu”, vēl aizsniedzams.
Bet mans kodols vairs neturējās “es esmu” izolācijā un man nebija vairoga, kas aizsargā pret maigumu no iekšpuses. Es vairs nezināju, kas es biju vai par ko kļūs viņa, tikai to, kas man jādara.
Jo es biju atgriezusies un vēsajā Hailendas gaisā atkal redzēju sapņus. Un balss no sapņa joprojām atbalsojās man ausīs un sirdī, un to atkārtoja aizmigušās Briannas elpa.
- Tu esi mana, tā bija sacījusi. Mana! Un es tevi nelaidīšu projām.
5 nodaļa Mīļotā sieva
Sentkildas baznīcas kapsēta rāma un klusa dusēja saulē. Tā aizņēma ne gluži līdzenu plato, kurš pakalna nogāzē bija izveidojies kādas ģeoloģiskas kroplības dēļ. Te bija gan iedobumi, gan pacēlumi, tāpēc kapakmeņi vai nu slēpās nelielās ieplakās, vai arī asi slējās no paugura kores. Daudzi no tiem grunts slīdēšanas dēļ bija izkustējušies, sašķiebušies uz sāniem kā piedzērušies vai pilnīgi apgāzušies un tagad visā garumā vai salūzuši gabalos gulēja garajā zālē.