Neielaižoties tālākās runās, Klēra pagriezās un aizgāja uz tumšo īvju rindu, kas norobežoja kapsētu rietumu pusē. Brianna, vēl nevarēdama izšķirties, noskatījās mātei pakaļ, bet Rodžers saņēma meiteni aiz elkoņa un vilka uz baznīcu.
- Labāk liksim viņu mierā, viņš murmināja. Galu galā tava māte ir ārste, vai ne? Viņa zinās, vai viss ir labi.
- Njā… Laikam tev taisnība. Pametusi pēdējo raižpilno skatienu uz māti, kas attālinājās, viņa ļāva sevi aizvest projām.
Baznīca nebija nekas vairāk kā vien istaba ar dēļu grīdu un pamestu kristāmtrauku, un tas arī palicis tikai tādēļ, ka nebija aiznesams. Seklais trauks bija izgrebts akmens plāksnē, kas stiepās visas sienas garumā. Virs trauka akmenī cirsta Svētā Ķilda, svētulīgi pacēlusi acis, tukšu skatienu vērās baznīcas griestos.
- Laikam jau sākumā tas bijis viens no pagānu dieviem, Rodžers minēja, ar pirkstu vilkdams pa akmens skulptūru. Te redzams, kur sākotnējam tēlam pievienots plīvurs un mūķenes galvassega par acīm nemaz nerunājot.
- Kā bez čaumalas vārītas olas, Brianna piekrita un, atdarinot tēlu, izbolīja acis. Bet kas tur iegravēts? Stipri līdzinās rakstiem uz piktu akmeņiem pie Kleivas.
Viņi nesteidzīgi klīda gar baznīcas sienām, elpojot putekļu pilno gaisu, pētot senlaiku gravējumus akmens mūros un lasot uzrakstus uz mazām koka plāksnītēm, kuras piestiprinājuši sen aizmirstībā nogrimuši draudzes locekļi, lai pieminētu savus vēl senāk zudušos senčus. Jaunieši sarunājās klusās balsīs, ieklausoties, vai nedzirdēs
kādas skaņas no kapsētas, bet, tā kā viss palika mierīgi, pamazām arī viņi nomierinājās.
Rodžers sekoja Briannai uz telpas priekšgalu, vērodams cirtainās šķipsnas, kas bija izsprukušas no bizes un mitrumā uz kakla sasprogojušās.
Pašā priekšā bija atlicis vienkāršs dēļu paaugstinājums virs cauruma, kur bija izņemts altāra akmens. Tomēr Rodžers, stāvot blakus Briannai ar seju pret neesošo altāri, juta, ka mugurai pārskrien viegli drebuļi.
Šķita, ka tukšajā telpā atbalsojas viņa emocijas tik spēcīgas tās bija. Viņš cerēja, ka meitene to nedzird. Galu galā viņi bija pazīstami tikai nepilnu nedēļu un divatā gandrīz nebija parunājušies. Brianna brīnītos vai nobītos, ja zinātu, kā viņš jūtas. Vai, vēl ļaunāk, viņa smietos.
Tomēr Rodžers, zagšus pašķielējis sāņus, redzēja, ka Briannas seja ir mierīga un nopietna. Turklāt viņa atbildēja ar tādu skatienu tumšzilajās acīs, ka viņš pagriezās pret meiteni un neapzināti izstiepa rokas.
Skūpsts bija īss un viegls, tikai kādu nieku nozīmīgāks par lūpu formālo saskaršanos laulību ceremonijas noslēgumā, taču atstāja tik satricinošu iespaidu, it kā viņi šajā brīdī dotu uzticības zvērestu.
Rodžers nolaida rokas, bet Briannas auguma siltums palika plaukstās, lūpās un ķermenī, tāpēc viņš jutās tā, it kā vēl turētu viņu savos apskāvienos. Vēl mirkli viņi stāvēja, augumiem saskaroties, elpojot gaisu, kuru otrs izelpojis, un tad viņa atkāpās. Rodžers joprojām juta viņas pieskārienu. Cenšoties saglabāt šo sajūtu, viņš savilka pirkstus dūrēs.
Pēkšņi rāmais gaiss baznīcā sašķīda gabalos, kliedziena atbalss izkustināja putekļu pārslas. Neapzināti Rodžers izmetās ārā, skrēja, klūpot un rāpjoties pāri sakritušajiem akmeņiem, traucoties uz tumšo īvju rindu. Viņš lauzās cauri pāraugušajiem brikšņiem, nepūloties pieturēt zvīņainos zarus, lai tie netrāpītu Briannai, kas mina viņam uz papēžiem.
Klēras Rendelas seja ēnā bija bāla. Uz tumšo īvju fona viņa izskatījās kā spoks, jo visas krāsas bija aizplūdušas no sejas. Brīdi viņa stāvēja šūpodamās, tad saļima uz ceļiem zālē, it kā kājas vairs nespētu viņu noturēt.
- Mammu! Brianna nometās blakus sakņupušajai mātei, berzējot vienu no slābanajām rokām. Mammu, kas ir? Vai tev ir slikti? Tev jānoliec galva starp ceļiem. Nāc, atgulies!
Klēra atraidīja savu atvasi, kas viņu, cenšoties palīdzēt, bikstīja, un nolaistā galva atkal izslējās uz slaidā kakla.
- Es negribu atgulties, viņa izdvesa. Es gribu… ak, Dievs. Ak, mīļais, labais Dievs. Nometusies uz ceļiem nepļautajā zālē, viņa uzlika drebošu roku uz akmens virsmas. Tā bija vienkārša granīta plāksne.
- Daktere Rendela! Ē, Klēra! Rodžers nometās uz ceļiem viņai otrā pusē un paņēma zem elkoņa, lai atbalstītu. Sievietes izskats viņu nopietni satrauca. Deniņi bija norasojuši, un izskatījās, ka kuru katru mirkli viņa varētu paģībt. Klēra, viņš steidzīgi atsāka, cenšoties izraut viņu no transa, kādā sieviete skatījās uz akmeni. Kas noticis? Vai jūs pazināt šo cilvēku? Viņam ausīs sāka džinkstēt vārdi, ko viņš bija sacījis Briannai. “Šeit neglabā kopš 18. gadsimta. Šeit nevienu neglabā jau divus simtus gadu."
Klēras pirksti atgrūda Rodžera roku un pieskārās akmenim, it kā glāstītu dzīvu miesu, viegli velkot pa burtu līnijām, kas bija kļuvušas seklas, tomēr vēl salasāmas.
- DŽEIMSS ALEKSANDRS MALKOLMS MAKENZIJS FREIZERS, viņa skaļi nolasīja. Jā, es viņu pazīstu. Roka noslīdēja zemāk, atbīdīja malā zāli, kas bija biezi saaugusi ap akmeni, aizsedzot uzrakstu ar mazākiem burtiem plāksnes apakšējā daļā.
- “Klēras mīļotais vīrs”, Klēra turpināja lasīt. Jā, es viņu pazinu, viņa atkārtoja tik klusi, ka Rodžers sadzirdēja ar grūtībām. Es esmu Klēra. Viņš bija mans vīrs. Tad viņa palūkojās augšup meitas sejā, kas bāla un satriekta vērās pretī. Un tavs tēvs, viņa piebilda.
Rodžers un Brianna blenza viņā, kapsētā valdīja pilnīgs klusums, tikai virs galvas čabinājās īves.
- Nē! es atcirtu diezgan nikni. Piecdesmito reizi es saku… nē! Es negribu dzert ūdeni. Man nav saulesdūriens. Man nav slikti. Es neesmu slima. Un neesmu arī zaudējusi prātu, lai gan tieši to jūs droši vien domājat.
Skatieni, ar kādiem apmainījās Rodžers un Brianna, liecināja, ka tieši tā viņi domā. Viņi, iedami katrs savā pusē, bija izveduši mani no kapsētas un iesēdinājuši mašīnā. Es atteicos braukt uz slimnīcu, tāpēc mēs bijām atgriezušies mācītājmājā. Rodžers medicīniskos nolūkos pasniedza man viskiju, bet skatiens kavējās pie telefona, it kā prātodams, vai noorganizēt papildu palīdzību piemēram, trakokreklu.
- Mammu, Brianna runāja mierinoši, pastiepusi roku, lai atbīdītu man no sejas matus. Tu esi satraukta.
- Dabiski, esmu satraukta! es noskaldīju. Dziļi ievilku trīsošu elpu un cieši sakniebu lūpas, līdz varēju paļauties uz sevi, ka spēšu runāt mierīgi.
- Es, protams, esmu satraukta, bet traka gan neesmu. Apklusu, cenšoties savaldīties. Ne jau tā es biju gribējusi visu atklāt. Lāgā nezināju, kā biju paredzējusi, bet ne jau šādi: izgrūst patiesību bez sagatavošanās vai iespējas sakārtot domas. Tā nolādētā kapa kopiņa iznīcināja jebkādu plānu, ko biju iecerējusi.
- Esi nolādēts, Džeims Freizer! es nikni iesaucos. Ko tu vispār te dari; līdz Kalodenai ir daudzas jūdzes!
Briannas acis šķita gandrīz izspiedušās uz kātiņiem, un Rodžera roka tuvojās telefona klausulei. Es spēji aprāvos un mēģināju savaldīties.
Nomierinies, Bīčema, es sev pavēlēju. Elpo dziļi. Viens… divi… vēlreiz. Jau labāk. Tā. Tas ir ļoti vienkārši. Tev tikai jāizstāsta viņiem patiesība. Tāpēc jau tu vispār brauci uz Skotiju, vai ne?
Es atvēru muti, bet neviena skaņa nenāca ārā. Es aizvēru muti un ari acis, cerot, ka atgriezīsies drosme, ja neredzēšu tās divas pelnu pelēkās sejas. Tikai… ļauj… man… izstāstīt… patiesību, es lūdzos, man nebija ne jausmas, ar ko es runāju. Laikam ar Džeimiju.