- Hm, es nokremšļojos. Kamēr prāts sacīja, ka slavenie vai tie, kas drīz kļūs slaveni, vai tie, kas varbūt ir slaveni, ikdienas dzīvē, zināms, izturas tāpat kā visi cilvēki, man nācās atzīt, ka stāsts par “skaisto princi” man sagādājis zināmu vilšanos. Tomēr Džeimijs bija saņēmis uzaicinājumu ciemoties vēl. Svarīgi, kā viņš norādīja, bijis iepazīties ar Viņa Augstību, lai varētu paturēt acīs viņa plānus, ja tādi rastos. Iedomājos, nez vai Francijas karalis kā cilvēks būs kaut nedaudz interesantāks.
Ilgi gaidīt mums nenācās. Nedēļu vēlāk Džeimijs izkāpa no gultas vēl aukstā, melnā tumsā un sāka posties garajam ceļam zirga mugurā uz Versaļu, kur viņam vajadzēja piedalīties karaļa Iever. Luijs katru ritu modās sešos. Šajā stundā dažiem izredzētajiem, kuriem bija ļauts būt klāt karaļa tualetes procesā, bija jāpulcējas priekšistabā un jābūt gataviem pievienoties augstmaņu un kalpotāju rindai, kuru pienākums bija palīdzēt monarham sveikt jauno dienu.
Virssulaiņa Magnusa pamodināts tik agrā rīta stundā, Džeimijs samiegojies izrausās no gultas un purpinādams un žāvādamies posās ceļam. Šajā laikā mani iekšējie orgāni uzvedās mierīgi un es izbaudīju patīkamo sajūtu, kas rodas, kad var tikai vērot kādu citu, kuram jādara kaut kas nepatīkams, bet pats var mierīgi laiskoties.
- Skaties ļoti uzmanīgi, es sacīju no miega piesmakušā balsī.
- Lai vari man visu sīki un smalki izstāstīt.
Miegaini norūcis piekrišanu, Džeimijs pieliecās un noskūpstīja mani, tad ar sveci rokā negribīgi devās raudzīt, vai zirgs tiek kārtīgi apseglots. Pēdējais, ko dzirdēju, pirms atkal nolaidos miega dzīlēs, bija Džeimija balss pēkšņi tā dzestrajā nakts gaisā skanēja skaidra un moža, kad viņš uz ielas atvadījās no zirgu puiša.
Ņemot vērā attālumu līdz Versaļai un iespēju par kuru Džereds bija mūs brīdinājis saņemt ielūgumu uz pusdienām, es nebrīnījos, kad Džeimijs neatgriezās pirms pusdienlaika, bet es nevarēju neko padarīt savai ziņkārībai un mana nepacietība auga augumā, gaidot vīru, kurš atgriezās beidzot īsi pirms tējas.
- Kā tad gāja karaļa Iever? es jautāju, palīdzot Džeimijam novilkt svārkus. Viņam rokā bija cieši pieguloši cūkādas cimdi, kas tobrīd galmā bija pēdējais modes kliedziens, tāpēc viņš nekādi nevarēja atpogāt grubuļainās sudraba pogas, jo pirksti slīdēja pa gludo samtu.
- 0, tā jau ir labāk, viņš sacīja, atviegloti izkustinādams savus platos plecus, kad pogas beidzot padevās. Svārki plecos bija krietni par šauriem; tos novilkt bija tas pats, kas nolobīt olu.
- Neparasti, Armaliet, viņš sacīja, atbildot uz manu jautājumu, vismaz pirmo stundu.
Kad augstmaņu rinda ienāca karaliskajā guļamistabā, katrs nesot kādu ceremoniālu priekšmetu dvieli, bārdasnazi, alus kausu, karalisko zīmogu un tā tālāk -, sulaiņi atbīdīja smagās drapērijas, kas nelaida istabā rīta gaismu, pēc tam atvilka aizkarus pie lielās karaliskās gultas, un austošās saules ziņkārīgajai acij atklājās Le Roi Louis, karalis Luijs.
Nosēdināts uz gultas malas, viņš žāvājās un kasīja ar bārdas rugājiem apaugušo zodu, kamēr kalpi karaliskajiem pleciem uzsedza zīda rītasvārkus, bagātīgi izšūtus ar sudrabu un zeltu, un nometās uz ceļiem, lai biezās filca zeķes, kurās karalis gulēja, nomainītu pret plānākām zīda zeķēm un ar truša ādu izoderētām čībām.
Galma augstmaņi pa vienam nāca pie gultas, nometās karalim pie kājām, lai cienīgi sveicinātu viņu un apvaicātos, kā Viņa Majestāte pavadījis nakti?
- Man jāsaka, ne pārāk labi, Džeimijs pārtrauca notikumu izklāstu, lai izteiktu savas domas. Viņš izskatījās tā, it kā būtu gulējis ne vairāk par pāris stundām un piedevām redzējis sliktus sapņus.
Par spīti asinīm pielijušajām acīm un ļenganajam žoklim, Viņa Majestāte bija cēli pamājis galminiekiem, tad lēnām piecēlies un paklanījies tiem, kas bija izraudzīti piedalīties šajā ceremonijā un kavējās istabas dziļumā. Šļaugans rokas mājiens pieaicināja kambarsulaini, kurš aizveda Viņa Majestāti uz krēslu, kur viņš sēdēja aizvērtām acīm, izbaudīdams kalpu aptekāšanu, kamēr d’Orleānas hercogs pa vienam veda apmeklētājus uz priekšu. Tad bija jānometas karaļa priekšā ceļos un jāsaka daži apsveicināšanās vārdi. Oficiālos lūgumus izteica vēlāk, jo tad pastāvēja iespēja, ka Luijs būs pietiekami pamodies, lai tos sadzirdētu.
- Es nebiju ieradies, lai kaut ko lūgtu, man tika izrādīta labvēlība, Džeimijs paskaidroja, tāpēc es tikai nometos ceļos un
teicu: “Labrīt, Jūsu Majestāte,” bet hercogs tikmēr paskaidroja, kas es esmu.
- Vai karalis tev kaut ko sacīja? es jautāju.
Džeimijs pasmaidīja, aizlicis rokas aiz galvas un staipīdamies.
- Nu kā tad. Viņš pavēra vienu aci un paskatījās uz mani, it kā neticētu tam, ko viņam saka.
Ar vienu aci Luijs noskatījis savu viesi ar tādu kā drūmu interesi, tad izmetis piezīmi:
- Jūs gan esat ražens, vai ne?
- Es atbildēju: “Jā, Jūsu Majestāte”, Džeimijs stāstīja. Tad viņš jautāja: “Vai protat dejot?” un es teicu, ka protu. Tad viņš atkal aizvēra aci un hercogs ar rokas mājienu lika man doties projām.
Kad iepazīstināšanas ceremonija bija noslēgusies, kambarsulainis, kuram godbijīgi palīdzēja galvenie augstmaņi, ķērās pie karaļa rīta tualetes. Pa to laiku, pēc d’Orleānas hercoga mājiena, priekšā nāca dažādi cilvēki, kas vēlējās iesniegt kādu lūgumu, čukstēja ausī karalim, kurš grozīja galvu līdzi bārdasnaža kustībām vai pielieca galvu, lai sakārto viņam parūku.
- Ak tā? Un vai tev tika tas gods nošņaukt Viņa Majestātei degunu? es painteresējos.
Džeimijs smaidīja un stiepa kopā sadotās rokas, līdz nokrakšķēja locītavas.
- Paldies Dievam, ne. Es grozījos gar skapi, cenšoties saplūst ar to, jo visi šie drebelīgie grāfiņi un hercogiņi šķībi lūrēja uz mani, it kā skotu raksturs būtu lipīgs.
- Nu, tu vismaz esi pietiekami garš, lai visu redzētu.
- Nūjā, kā tad. Un tā arī bij, īpaši, kad viņš uzsēdās uz chaise percee\
- Viņš tiešām to darīja? Visu acu priekšā? To es nespēju aptvert. Protams, biju par šo paražu lasījusi, bet toreiz īsti neticēju, ka tā notiek.
- Nu kā tad, un visi izturējās tāpat kā tad, kad viņš mazgāja seju un šņauca degunu. Hercogam de Nevē iekrita tas neizsakāmais gods, viņš ironiski piebilda, noslaucīt Viņa Majestātei pakaļu. Neievēroju, ko viņi izdarīja ar dvieli; gan jau noteikti apzeltīja, lai saglabātu nākamajām paaudzēm.
Un tas bij dikti garlaicīgi, Džeimijs vēl piebilda, noliecies un ar rokām atspiedies pret grīdu, lai izstaipītu kāju muskuļus.
- Tā padarīšana vilkās veselu mūžību; karalim vēders ir ciets kā pūcei.
- Kā pūcei? Man par šo salīdzinājumu nāca smiekli. Tu gribēji teikt, ka viņam ir aizcietējums?
- Kā tad, ciets vēders. Un nav jau arī brīnums, ja ēd tā kā galmā, Džeimijs kritiski piebilda, atliecoties atpakaļ. Drausmīgi! Tikai krējums un sviests! Luijam katru rītu brokastīs vajadzētu ēst putru tad viss nokārtotos. Zini, putra iekšām ir traki laba.