Ja skots kaut ko ieņēmis galvā atklāti sakot, viņi ir ieņēmuši galvā daudzas lietas tad tie bija auzu tumes tikumi. Kopš neatminamiem laikiem, dzīvojot tik nabadzīgā zemē, ka nav gandrīz nekā cita, ko ēst, kā vien auzas, skoti, kā parasti, nepieciešamību bija pārvērtuši tikumā un apgalvoja, ka viņiem tā zampa garšo.
Džeimijs bija nometies uz grīdas un izpildīja Karalisko Gaisa spēku vingrojumus, kurus biju viņam ieteikusi muguras muskuļu stiprināšanai.
Es atgriezos pie pirmīt izteiktās piezīmes.
- Kāpēc tu teici, ka vēders viņam ciets kā pūcei? Esmu šo salīdzinājumu dzirdējusi jau agrāk, bet saistībā ar aklumu, nevis ar aizcietējumu… Vai tad pūcēm ir ciets vēders?
Pabeidzis vingrojumus, Džeimijs pagriezās uz muguras un elsodams gulēja uz paklāja.
- Nu kā tad. Viņš izdarīja garu izelpu un aizturēja elpu. Tad piecēlās sēdus un atbīdīja no acīm matus. Varbūt arī nav, bet tā runā. Ļaudis melš, ka pūcēm neesot dibena cauruma, tāpēc tās nevar atbrīvoties no apēstā… piemēram, pelēm. Un tāpēc kauli,
spalvas un pārējais saveļas bumbiņā un pūce to izvemj, jo nevar dabūt ārā pa otru galu.
- Tiešām?
- Kā tad, tas gan ir tiesa, ka pūces atvemj. Pēc tā var atrast koku, kurā apmetusies pūce; meklē zem koka bumbiņas. Pūce sataisa tādu cūcību, Džeimijs sacīja, pavelkot kreklu no kakla, lai atvēsinātos.
- Bet viņām ir caurumi, viņš mani informēja. Es reiz ar lingu vienu dabūju zemē no koka un apskatījos.
- Tu gan esi viens zinātkārs zēns, ko? Es sāku smieties.
- Skaidrs, Armaliet. Ari viņš pasmaidīja. Un tā viņas atbrīvojas no ēdiena atliekām. Mēs ar īanu reiz visu dienu nodimējām zem koka, kur mitinājās pūce, lai pārliecinātos.
- Jēziņ, tu nu gan biji traki ziņkārīgs. Es brīnījos.
- Nu, es gribēju zināt. īanam nebija patikas tik ilgi nekustīgi sēdēt, tāpēc man nācās viņu drusku iekaustīt, lai viņš netrinas visu laiku. To atceroties, Džeimijs iesmējās. Beigās viņš sēdēja kopā ar mani rāms, līdz tas notika; tad viņš paķēra veselu sauju pūču bumbiņu, aizbāza man aiz krekla un aizjoņoja kā plēsts. Apžēliņ! Viņš skrēja ātri kā vējš. Džeimija seja skumjās mazliet apmācās, atmiņas par bērnības drauga ašajām kājām sadūrās ar jaunākām atmiņām par māsas vīru, kurš kliboja, kaut ari jautru prātu, uz koka kājas, ko viņš dabūja svešā kaujas laukā, sprāgstot šķembu lādiņam.
- Cik briesmīgi tā dzīvot. Centos kliedēt vīra drūmās domas.
- Es nerunāju par pūču vērošanu… bet gan par karali. Visu laiku cilvēku acu priekšā, pat uz poda nevar pasēdēt.
- Es ari tā negribētu, Džeimijs piekrita. Bet tāpēc jau viņš ir karalis.
- Mmm. Un droši vien vara, greznība un viss pārējais ir tā vērts, lai šo to pieciestu.
Viņš paraustīja plecus.
- Gribi vai negribi, Dievs uzrakstījis tādu līgumu, un viņam nav lielas izvēles, tikai izbaudīt to, kas tajā ir labs. Džeimijs pacēla savu pledu, izvilka vienu galu zem jostas, otru pārmeta pāri plecam.
- Nāc, ļauj man! Paņēmu no viņa apaļo sudraba brošu un piespraudu spilgto pledu uz pleca. Viņš sakārtoja ieloces, izgludinot košo vilnas audumu starp pirkstiem.
- Man ari ir tāds līgums, Armaliet, viņš klusi sacīja, lūkodamies lejup uz mani. Tad īsi pasmaidīja. Kaut arī tas, paldies Dievam, neparedz, ka īanam būtu jāslauka man pakaļa. Bet es esmu dzimis kā kungs. Esmu saimnieks tai zemei un tiem ļaudīm, kas uz tās dzīvo, un tāpēc man pēc iespējas labāk jāizpilda ar viņiem noslēgtais līgums.
Džeimijs pastiepa roku un viegli pieskārās maniem matiem.
- Tāpēc es priecājos, kad tu teici, ka dosimies šurp, lai mēģinātu kaut ko darīt. Jo kāda daļa no manis nevēlētos neko citu kā paņemt tevi un bērneli un doties projām, un visu atlikušo dzīvi apstrādāt laukus, kopt lopus, vakaros pārnākt mājās un visu nakti mierīgi gulēt tev blakus.
Tumšzilās acis aizēnoja skumīgas domas, kamēr roka atgriezās pie pleda ielocēm, glāstot Freizeru tartāna spilgtās rūtis ar tievo, balto svītriņu, kas atšķīra Lelibroku no citiem dzimtas atzariem un ģimenēm.
- Bet, ja es tā izdarītu, viņš turpināja, vairāk runādams pats ar sevi nekā ar mani, kāda daļa no manas dvēseles justos vainīga, un es domāju… es domāju, ka nepārstātu dzirdēt savu ļaužu balsis, kas man aiz muguras sauktu.
Es uzliku viņam uz pleca roku, un viņš paskatījās uz mani, platā mute bija savilkta vieglā, greizā smaidiņā.
- Man arī tā šķiet, sacīju. Džeimij… lai kas notiktu, lai ko mēs spētu izdarīt… es apklusu, meklējot vārdus. Kā tas bieži bija noticis agrāk, iedomājoties, cik neaptverami liels ir mērķis, ko bijām sev izvirzījuši, kājas man sagrīļojās un zuda runas spēja. Kas mēs tādi bijām, ka uzdrīkstējāmies mainīt vēstures notikumu gaitu ne tikai sev pašiem, bet arī karaļiem un zemniekiem, visai Skotijas zemei?
Džeimijs uzlika plaukstu uz manējās un mierinoši saspieda.
- Mēs varam darīt visu, ko spējam, un vairāk no mums prasīt nevar neviens, Armaliet. Nē, ja līs asinis, tās vismaz neaptraipīs mūsu rokas, bet lūgsim Dievu, lai līdz tam nenonāk.
Es domāju par vientulīgajiem, pelēkajiem klanu akmeņiem Kalodenas tīrelī un kalniešiem, kas zem tiem apgulsies, ja mums nepaveiksies.
- Lūgsim Dievu, es kā atbalss atkārtoju.
8 nodaļa Mieru neraduši rēgi un krokodiļi
Likās, ka Džeimija dzīvi pilnībā piepilda audiences pie karaļa un ikdienišķie darbi, vadot Džereda uzņēmumu. Katru rītu tūlīt pēc brokastīm viņš kopā ar Mērtegu devās projām, lai uzraudzītu preču piegādi noliktavā, veiktu inventarizāciju, apmeklētu Sēnas dokus un vadītu apgaitu pa krogiem, kas, pēc viņa paša apraksta, izklausījās visai nepatīkamas iestādes.
- Nu, tev vismaz ir līdzi Mērtegs, es piebildu, radusi šajā faktā zināmu mierinājumu, un gaišā dienas laikā divatā jau jūs diez vai varat iekulties nopietnās nepatikšanās. Mazais, sīkstais vīriņš pēc skata nebija diez ko ievērojams, viņa apģērbs no puslīdz turīgu cilvēku drānām dokos atšķīrās tikai ar to, ka apakšējā daļā viņš valkāja tartāna pledu, bet es ar Mērtegu biju izjājusi cauri pusei Skotijas, lai glābtu Džeimiju no Ventvērtas cietuma, un visā pasaulē nebija neviena, kam es ar mierīgāku prātu uzticētu sava vīra labklājību.
Pēc launaga Džeimijs devās vizītēs gan tādās, kas bija saistītas ar saviesīgo dzīvi, gan tādās, kas skāra darba jautājumu kārtošanu, un abu skaits arvien pieauga tad, pirms vakariņām, viņš uz pāris stundām ar kantorgrāmatām un rēķiniem ieslēdzās savā kabinetā. Darāmā viņam netrūka.
Bet ar mani bija citādi. Dažas dienas pieklājīgas kašķēšanās ar galveno virēju Vjonē kundzi bija skaidri parādījušas, kurš te ir noteicējs par mājas saimniecību, un tā nebiju es. Kundze ik rītu
ieradās dzīvojamā istabā, lai pārrunātu ar mani dienas ēdienkarti un iesniegtu virtuvei nepieciešamo izdevumu sarakstu augļi, dārzeņi, sviests un piens, ko katru ritu piegādāja no piepilsētas zemnieku saimniecības, pie ielu tirgotāja ķerras pirktas Sēnas zivis, tāpat svaigas mīdijas, kuru slēgtie, melnie vāki spiedās ārā no vīstošu ūdenszāļu kaudzes. Skata pēc es pārbaudīju sarakstus, visu atzinu par labu, slavēju iepriekšējā dienā pasniegtās vakariņas, un tas bija viss. Izņemot retu aicinājumu atvērt veļas kumodi, vīna vai sakņu pagrabu un pieliekamo ar atslēgu no mana saišķa, es ar savu laiku varēju darīt, ko gribu, līdz brīdim, kad vajadzēja pārģērbties uz vakariņām.