Džereda uzņēmuma sabiedriskā dzīve turpināja ritēt vairāk vai mazāk tādā pašā garā kā tad, kad viņš bija mājās. Es aizvien vēl izturējos piesardzīgi pret plaša mēroga viesību rīkošanu, bet mēs katru vakaru uz nelielu maltīti ielūdzām augstmaņus, kavalierus un dāmas, trūcīgus, trimdā izraidītus jakobītus un turīgus tirgotājus ar sievām.
Tomēr es sapratu, ka ēšana, dzeršana un gatavošanās ēšanai un dzeršanai nebija man pietiekami saistoša nodarbe. Es kļuvu tik nemierīga, ka Džeimijs beidzot izteica priekšlikumu, lai es viņa vietā rakstu kantorgrāmatas.
- Labāk nāc rakstīt nekā beidz sevi nost, viņš sacīja, skatoties uz maniem apgrauztajiem nagiem. Turklāt tev padodas glītāk nekā noliktavas ierēdņiem.
Tāpēc sanāca tā, ka es kabinetā čakli līkņāju pār milzīgajām rēķinu grāmatām, kad kādā pievakarē ienāca Sailass Hokinsa kungs pasūtīt divas mucas flāmu brendija. Hokinsa kungs bija drukns un pārticis vīrs; tāpat kā Džereds, viņš bija emigrants, bet anglis, un eksportēja uz savu dzimteni franču brendiju.
Biju domājusi, ka tirgotājam ar atturībnieka ārieni būtu visai grūti lielos daudzumos pārdot vīnu un spirtotus dzērienus. Šajā ziņā Hokinsa kungam bija paveicies, jo viņam bija pastāvīgi pietvīkuši vaigi un lūpās uzdzīvotāja jautrais smaids, kaut arī Džeimijs man stāstīja, ka šis vīrs nekad nenogaršojot savu preci, patiesībā
viņš reti kad dzēra kaut ko citu kā vien stipru alu, turpretī par viņa ēstgribu krogos, kurus viņš apmeklēja, stāstīja leģendas. Spožo, brūno acu dzīlēs aiz gludenā draudzīguma, kas ļāva darījumiem ritēt kā pa sviestu, vīdēja modrs aprēķinātāja skatiens.
- Mani labākie piegādātāji, es to saku no sirds, viņš paziņoja, ar plašu žestu parakstot liela pasūtījuma kvīti. Uz viņiem vienmēr var paļauties, vienmēr pirmšķirīga prece. Man ārkārtīgi pietrūkst jūsu brālēna, iespaidīgais vīrs paklanījās Džeimijam, bet viņš ļoti veiksmīgi ir izraudzījies sev aizstājēju. Skaidrs, ka skots darījumus uzticēs tikai savai ģimenei.
Mazās, spožās acis kavējās pie Džeimija kiltiem, Freizeru sarkanais tonis koši izcēlās uz viesistabas tumšajiem koka paneļiem.
- Tikai nesen esat ieradies no dzimtenes? Hokinsa kungs nevērīgi iejautājās, kaut ko meklēdams svārku kabatās.
- Nē, esmu Francijā jau krietnu laiku. Džeimijs smaidīja, atsizdams jautājumu. Viņš paņēma no Hokinsa kunga spalvu, bet viņam likās, ka tā nav pietiekami smaila, tāpēc to aizmeta un izvilka jaunu no zosu spalvu saišķa, kas spurojās stikla glāzē uz kumodes.
- A. No jūsu apģērba redzu, ka esat kalnietis; iedomājos, ka jūs varētu mani apgaismot par to, kāds noskaņojums tur šobrīd valda. Vai zināt, apkārt klīst tādas baumas. Hokinsa kungs, paklausot Džeimija rokas mājienam, apsēdās krēslā, viņa apaļā, sārtā seja bija pievērsta biezajam ādas makam, ko viņš bija izvilcis no kabatas.
- Ja runājam par baumām… nu, tas taču ir Skotijas parastais stāvoklis, vai ne? Džeimijs sacīja, cītīgi asinot jauno spalvu. Bet noskaņojums? Nē, ja jūs runājat par politiku, tad es pats tādām lietām pievēršu maz uzmanības. Nazītis asi švikstēja, atšķeļot cietās skaidas no spalvas.
Hokinsa kungs izņēma no maka vairākus sudraba gabalus un nolika kārtīgā stabiņā starp sevi un Džeimiju.
- Pie joda, viņš gandrīz izklaidīgi izmeta. Ja tas tā, tad jūs esat pirmais man pazīstamais kalnietis, kam politika vienaldzīga.
Džeimijs beidza asināt spalvu un pacēla to uz augšu, lai, acis samiedzis, novērtētu leņķi.
- Mm? viņš izklaidīga novilka. Kā tad, nu… man ir citas rūpes. Tik liela uzņēmuma vadīšana paņem ne mazums laika, kā jūs noteikti varat iedomāties.
- Tiesa gan. Hokinsa kungs vēlreiz pārskaitīja kaudzītē saliktās monētas, tad vienu apmainīja pret divām mazākām. Esmu dzirdējis, ka Čārlzs Stjuarts nesen ieradies Parīzē, viņš sacīja. Apaļā žūpas seja pauda tikai īslaicīgu interesi, bet taukos iegrimušās acis raudzījās vērīgi.
- 0, kā tad, Džeimijs purpināja, balss tonis neļāva noprast, vai tas bija fakta apstiprinājums vai tikai pieklājīga vienaldzība. Viņam priekšā gulēja pasūtījuma pavadzīme, un katru lapu viņš parakstīja ļoti rūpīgi, izvelkot burtu pēc burta, nevis kā radis, uzšvīkājot kaut kādus ķeburus. Rakstīšana Džeimijam, kā jau kreilim, kuru bērnībā spieda rakstīt ar labo roku, vienmēr sagādāja grūtības, bet nekad viņš netaisīja tādu teātri.
- Jūs tātad šajā ziņā neesat vienisprātis ar savu brālēnu? Hokinss atgāzās krēslā, vērodams Džeimija galvvirsu, kas, dabiski, neko neizteica.
- Vai tas dara jums raizes, cienīts kungs? Džeimijs pacēla galvu un pievērsa Hokinsa kungam jauku, zilu skatienu. Brīdi resnais tirgonis nenovērsa acis, tad nevērīgi novicināja tuklo roku.
- Kur nu, viņš pieglaimīgi atbildēja. Tomēr es zinu par jūsu brālēna jakobītu nosliecēm… viņš tās neslēpj. Tikai iedomājos, vai visi skoti par Stjuartu pretenzijām uz troni domā vienādi.
-Ja jums būtu sanākušas vairāk darīšanu ar Hailendas skotiem, Džeimijs sausi noteica, sniedzot pāri galdam pasūtījuma kopiju,
- tad zinātu, ka reta ir tā reize, kad divi skoti domā vienādi, ja nu tikai par to, kādā krāsā ir debesis… un pat tas reizēm ir strīdīgs jautājums.
Hokinsa kungs sāka smieties, vestē iespīlētais vēders sirsnīgi kratījās, un viņš iebāza salocīto papīra lapu svārku kabatā. Tajā brīdī, redzot, ka Džeimijs nevēlas turpināt sarunu par šo tēmu, iesaistījos es, viesmīlīgi piedāvādama Madeiras vīnu un cepumus.
Likās, vienu bridi Hokinsa kungs juta kārdinājumu piedāvājumu pieņemt, bet tad ar nožēlu papurināja galvu un, atgrūdis krēslu, piecēlās.
- Nē, nē, tencinu, cienītā kundze, bet ne. Šoceturtdien ostā ienāk “Arabella”, un man jābūt Kalē to sagaidīt. Turklāt vēl sasodīti daudz kas ir jāpadara, pirms varēšu sēsties karietē. Viņš saviebies paskatījās uz pasūtījumu un kvīšu prāvo žūksni, ko bija izņēmis no kabatas, pievienoja tai Džeimija pavadzīmi un iestūķēja lielā ādas somā.
- Tomēr, viņš jau možāk piebilda, pie viena varēšu mazliet patirgoties, pa ceļam uz Kalē iegriezīšos iebraucamās vietās un krogos.
- Ja jūs iegriezīsieties visos krogos starp šejieni un piekrasti, jūs Kalē netiksiet līdz nākamajam mēnesim, Džeimijs aizrādīja. Viņš no sporana izmakšķerēja savu maku un ieslaucīja tajā nelielo kaudzīti sudraba monētu.
- Jums taisnība, kungs. Hokinsa kungs skumīgi savieba seju.
- Laikam jau vajadzēs kādu pārīti izlaist un zaudēto atgūt atceļā.
- Jūs taču varat uz Kalē aizsūtīt kādu savā vietā, ja jūsu laiks ir tik dārgs? es ieminējos.
Resnis pārspīlēti izbolīja acis un, par spīti saviem apmēriem, savilka mazo mutīti grimasē, kas pauda sēras.
- Varēt jau varētu, cienītā kundze. Bet tā krava, kas ir uz “Arabellas”, ak vai, nav uzticama kalpam. Uz klāja ir mana brāļameita Mērija, viņš man atklāja, kura šajā brīdī tuvojas Francijas krastiem. Meitenei ir tikai piecpadsmit gadu, un viņa nekad vēl viena nav bijusi ārpus mājas. Baidos, ka nevarēšu atļaut viņai bez pavadoņa doties ceļā uz Parīzi.
- Tad gan, es pieklājīgi piekritu. Šis vārds likās dzirdēts, bet nespēju atcerēties, kādā sakarā. Mērija Hokinsa. Pietiekami parasts vārds; nespēju saistīt to ar kādu cilvēku. Vēl arvien lauzīju galvu par šo jautājumu, kad Džeimijs piecēlās, lai pavadītu viesi līdz durvīm.
- Esmu pārliecināts, ka jūsu brāļameitas ceļojums noritēs veiksmīgi, viņš pieklājīgi sacīja. Vai viņa brauc šurp izglītoties? Vai apciemot radus?