skatītājiem; viens no vaļu skrimšļu stiprinājumiem manā korsetē bija izļodzījies un sāpīgi dūrās zem kreisās nieres ikreiz, kad ievilku elpu, turklāt es mocījos ar visizplatītāko no grūtniecības sērgām vajadzību čurāt ik pēc dažām minūtēm. Tomēr es būtu izturējusi. Galu galā pamest galdu pirms karaļa bija nopietns etiķetes pārkāpums, kaut ari otrās brokastis bija diezgan vienkāršs pasākums salīdzinājumā ar oficiālajām pusdienām, kādas Versaļā parastas, tā man vismaz lika saprast. “Vienkāršs” arī ir visai nosacīts jēdziens.
Tiesa, uz galda bija tikai trīs, nevis astoņu veidu marinēti dārzeņi. Un viena zupa buljons, nevis biezzupa. Teļa gaļa tikai cepta krāsnī, nevis uz iesma, un zivs, kaut ari gardi izsautēta vīnā, tika pasniegta kā fileja, nevis uz veselas, ar garnelēm pilnas aspika jūras.
It kā tik pārmērīgas laucinieciskas vienkāršības sarūgtināts, viens no pavāriem bija pagatavojis apbrīnojamas uzkodas viltīgi no mīklas strēmelēm savīta un ar īstiem ziedošas ābeles zariņiem rotāta ligzda, kurai uz malas bija uztupinātas divas lakstīgalas, vispirms noplūktas un izceptas, pildītas ar āboliem un kanēli, tad atkal izrotātas ar savām spalvām. Un ligzdā salikts viss mazo putnēnu perējums, sīkie izplesto spārnu strupulīši brūni un kraukšķīgi, maigā, kailā āda glazēta medū, nomelnējušās mutītes vaļā, lai var redzēt pavisam mazu maliņu no tur ieliktā mandeļu pildījuma.
Pēc triumfa gājiena, lai šo brīnumu izrādītu, to pavadīja apkārtsēdošo apbrīnas pilna murmināšana -, smalkais ēdiens tika nolikts priekšā karalim, kurš atrāvās no sarunas ar de Laturellas kundzi tikai tik ilgi, lai izceltu no ligzdas vienu putnēnu un iemestu sev mutē.
Krakš, krakš! skanēja starp Luija zobiem. Sastingusi skatījos, kā kustas karaliskie kakla muskuļi, un jutu, kā putrā samaltie kauliņi noslīd pa manu barības vadu. Brūni pirksti nevērīgi sniedzās pēc nākamā mazuļa.
Šajā brīdī es secināju: ja vilcināšos, notiks kas ļaunāks nekā Viņa Majestātes apvainošana, pametot galdu pirms viņa, un skrēju projām, ko kājas nes.
Pēc dažām minūtēm, kad krūmos es jau slējos kājās, izdzirdu sev aiz muguras troksni. Gaidīju, ka ieraudzīšu taisnu dusmu pārņemta dārznieka skatienu, un vainīgi pagriezos, bet ielūkojos vīra aizkaitinātajās acīs.
- Sasodīts, Klēra, vai tev nepārtraukti jāvemj? viņš noprasīja.
- Ar vienu vārdu sakot… jā, es atteicu, pārgurusi noslīgstot uz greznās strūklakas malas. Miklās plaukstas nobraucu sev gar svārkiem. Vai tev liekas, ka es to daru prieka pēc? Man noreiba galva, un es aizvēru acis, cenšoties atgūt iekšējo līdzsvaru, pirms esmu ievēlusies strūklakā.
Pēkšņi maniem krustiem uzgūla roka un es daļēji atslīgu, daļēji iekritu Džeimija skavās, kad viņš apsēdās man blakus.
- Ak Dievs. Piedod, mo duinne! Vai tagad jūties labāk, Klēra?
Es atstūmu viņu tik tālu, lai varētu paskatīties uz augšu, un pasmaidīju.
- Viss ir labi. Tikai mazliet noreiba galva, un tas arī viss. Pastiepu roku un centos izlīdzināt dziļo rūpju rievu vīra pierē. Viņš atbildēja uz smaidu, bet rieva saglabājās tieva vertikāla krunciņa starp biezajām smilškrāsas uzacīm. Viņš pašļakstināja ar roku pa ūdeni un pārbrauca pāri maniem vaigiem. Laikam izskatījos diezgan bāla.
- Piedod, es piebildu. Patiešām, Džeimij, es neko nevarēju padarīt.
Slapjā plauksta, mierinoša, spēcīga un droša, saspieda manu sprandu. Smalku lāsīšu strūkla, kas nāca no mutes delfīnam ar izvelbtām acīm, samitrināja man matus.
- Ak, ko nu par to, Armaliet. Negribēju tev pārmest. Tikai… viņš bezpalīdzīgi noplātīja vienu roku, …tikai es sev liekos tāds biezādains nejēga. Redzu, cik tev ir slikti, zinu, ka tev to esmu nodarījis es, un nevaru līdzēt nenieka. Tāpēc es vainoju tevi, pārmetu tev un rūcu uz tevi… Kāpēc tu, Armaliet, mani vienkārši nepasūti pie velna? viņš nenovaldījās.
Smējos, turoties viņam pie rokas, līdz man sāka sāpēt korsetē iežņaugtie sāni.
- Ej ellē, Džeimij, es beidzot sacīju, slaucīdama acis. Pa taisno uz elli. Nepaej garām rādītājam “Izdari gājienu”. “Nedrīksti ņemt divus simtus dolāru”. Tā. Vai tagad jūties labāk?
- Kā tad, ka labāk. Džeimija seja mazliet noskaidrojās. Kad tu sāc gvelzt niekus, es zinu, ka tev nekas nekaiš. Vai tu jūties labāk, Armaliet?
-Jā, es atbildēju, izslējos taisni un pamazām atkal pieslēdzos apkārtējai pasaulei. Versaļas dārzi bija atvērti publikai, tāpēc košās krāsās tērpto augstmaņu vidū neiederīgi izcēlās nelielas tirgotāju vai strādnieku grupiņas, bet kā vieni, tā otri priecājās par jauko laiku.
Pēkšņi atsprāga tuvākās durvis, kas veda uz terasi, un čalojošā vilni dārzā ievēlās karaļa viesi. Ļaužu straumi, kas plūda no maltītes, bija papildinājusi jauna delegācija, acīmredzot šie cilvēki tikko bija izkāpuši no divām lielām karietēm, kuras biju redzējusi braucam gar dārza malu uz tālajiem staļļiem.
Jaunpienācēju bija krietns pulciņš gan vīrieši, gan sievietes atturīgi ģērbušies, ja salīdzina ar apkārt redzamajām spilgtajām galminieku drānām. Taču manu uzmanību drīzāk piesaistīja viņu runas veids, nevis izskats. Franču valoda, ja to dzird no attāluma un ja runā vairāki cilvēki, ar saviem nazālajiem elementiem stipri atgādina pīļu vai zosu kvarkšķēšanu. Angļu valodai turpretī piemīt krietni lēnāks ritms un daudz mazāk kāpjošo un krītošo intonāciju. Pa gabalu, ja nav iespējams izšķirt atsevišķa cilvēka balsi, tā skan kā piesmakusi, draudzīga aitusuņa riešana. Ļaužu pulciņš, kas šobrīd mums tuvojās, kopumā atstāja tādu iespaidu, it kā suņi dzītu uz tirgu zosu baru, kas skaļi gāgina.
Angļi bija ieradušies, lai gan diezgan pavēlu. Viņus, bez šaubām, taktiski izvadīja dārzā, kamēr virtuves kalpotāji steigšus sagatavos citu maltīti un par jaunu uzklās vareno galdu.
Pārlaidu viesu grupai ziņkārīgu skatienu. Sendringemas hercogu es, protams, pazinu, jo biju reiz ar viņu tikusies Skotijā, Leohas pilī. Viņa augums, līdzīgs mucai, bija diezgan uzkrītošs, kad
viņš gāja blakus Luijam, moderno parūku piešķiebis pieklājīgā uzmanībā.
Vairums no viņa pavadoņiem bija sveši, lai gan elegantā pusmūža dāma, kas šobrīd nāca ārā pa durvīm, noteikti bija Kleimoras hercogiene, kura, kā biju dzirdējusi, tika gaidīta. Karaliene, kuru parasti pamet kādā lauku rezidencē, lai izklaidējas pēc saviem ieskatiem, šim notikumam par godu bija atrauta uz Versaļu. Viņa sarunājās ar viešņu; jaukā, raižpilnā seja bija pietvīkusi no neparastās aizrautības, ko sagādāja šāds piedzīvojums.
Manu skatienu piesaistīja jauna meitene, kas stāvēja hercogienei aiz muguras. Meitene bija diezgan vienkārši ģērbusies, bet viņai piemita tāds skaistums, kas liktu viņu pamanīt jebkurā drūzmā. Viņa bija maza, trausla, bet tīkami apaļīga būtne, ar tumšiem, mirdzošiem, nepūderētiem matiem un ārkārtīgi neparasti baltu ādu, vaigiem, kurus klāja tāds tīrs, tumšs pietvīkums, ka viņa izskatījās pēc ziedlapiņas.
Šis krāsas man atgādināja kādu manu kleitu, no gaiša katūna ar sarkanām magonēm. Šī doma neizskaidrojamā kārtā pēkšņi lika uzbangot tik spēcīgām ilgām pēc mājām, ka es ieķēros marmora sola malā; zem plakstiņiem grauza skumju izraisītās asaras. Nodomāju, ka vainīga droši vien bija vienkāršā, aprautā angļu valoda, ko dzirdēju pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem, kad ausīs skanējušas tikai skotu dziedošās intonācijas vai franču kvarkšķēšana. Viesi runāja tā, kā runā manā dzimtenē.
Tad es ieraudziju viņu. Jutu, kā no galvas aizplūst asinis, kad skatiens neticīgi slīdēja pa eleganto galvas līniju, tumšajiem matiem, kas bija uzreiz pamanāmi starp pūderētajām parūkām. Ausīs ieskanējās trauksmes zvani gluži kā pretgaisa sirēnu gaudoņa, kad es cīnījos, lai pieņemtu un atvairītu iespaidus, kas gāzās man pāri. Zemapziņa redzēja deguna aprises, nodomāja “Frenks” un lika manam ķermenim pagriezties, lai lidotu viņam pretī. “Tas Nav Frenks,” ierunājās racionālais smadzeņu centrs, mītošs mazliet augstākā slānī, liekot man sastingt uz vietas, kad es ieraudzīju pazīstamās pussmaidā savilktās lūpas, un atkārtoja: “Tu zini, ka