“Ak jā. Tieši tur. Nu, tā darīja arī dāma, kurai piederēja šis.”
Joprojām smaidīdams meitenei, viņš atver smaržu pudelīti un pavēdina viņai zem deguna.
“Kas tas ir, pasniedzēj? Arpиge?” Šī studente nav tik kautrīga; tumšiem matiem tāpat kā Frenks, pelēkām acīm, kurās redzams kas vairāk par vieglu flirtu.
Viņš aizver acis un dziļi ieelpo, nāsis viegli iedrebas virs flakona kakliņa.
“Nē. Tās ir LHeure Bleu. Manas mīļākās smaržas.”
Frenks no jauna pievēršas galdam, mati koncentrējoties krīt uz pieres, kamēr roka kavējas virs miniatūru rindas.
“Un tad vēl īpaša priekšmetu kategorija… portreti. Nedaudz mākslas un tajā pašā laikā tik, cik varam redzēt no pašiem cilvēkiem. Bet cik reāli viņi ir mūsu acīs?”
Pasniedzējs paceļ nelielu ovālu glezniņu, pagriež pret auditoriju un lasa no mazas etiķetes, kas pielīmēta tās aizmugurē:
“Natenjela Plimera glezna, parakstīta ar iniciāļiem un datēta ar 1786. gadu, dāma ar sprogainiem, brūniem matiem augstā sasukā, sārtā tērpā un kreklu ar krokotu apkakli, uz mākoņu un debesu fona.” Viņš paceļ taisnstūra miniatūru, kas guļ blakus iepriekšējai.
“Un kungs, Horass Hons, parakstīts ar monogrammu un datēts ar 1780. gadu, pūderētiem, bizē sapītiem matiem, brūnos svārkos, zilā vestē, batista žabo un ordenis, iespējams, Bātas.”
Miniatūrā ir attēlots vīrietis ar apaļu seju, priecīgi savilktām lūpām, kā 18. gadsimtā formālos portretos bija pieņemts.
“Māksliniekus mēs zinām.” Frenks noliek portretu uz galda. “Viņi parakstīja savus darbus vai izmantotajā tehnikā un tematikā atstāja norādes par savu personību. Bet tie, kurus viņi gleznoja? Mēs viņus redzam, tomēr neko par viņiem nezinām. Savādie matu sakārtojumi, dīvainie apģērbi viņi neizskatās pēc jūsu laikabiedriem, vai ne? Un veids, kādā tik daudzi mākslinieki viņus gleznojuši, visas sejas ir tik līdzīgas; gandrīz visiem ir apaļīgi, bāli vaigi, un neko daudz vairāk nevarat par viņiem pateikt. Šur tur pa kādam izceļas…” Roka brīdi kavējas virs glezniņu rindas, tad viņš izvēlas vēl vienu ovālu miniatūru.
“Kungs…”
Viņš paceļ uz augšu miniatūru, un tajā zem ugunīgi sarkanajiem matiem liesmoja Džeimija zilās acis, šis bija retais gadījums, kad mati bija sakārtoti neparasti pieklājīgi sapīti bizē un sasieti ar lenti. Kā naža asmens asais deguns nekaunīgi izceļas virs
mežģīnēm, kas rotā krekla krūtežu, un liekas, ka platā mute, vienā kaktiņā viegli savilkta uz augšu, tūlīt kaut ko teiks.
“Bet viņi bija dzīvi,” Frenka balss nerimstas. “Viņi darīja daudzas lietas, ko darāt jūs… varbūt atšķiras kādi sīkumi, piemēram, kino vai braukšana pa šoseju,” klasē atskan klusi, atzinīgi smiekli, “bet viņi rūpējās par saviem bērniem, mīlēja savus vīrus un sievas… nu, dažreiz…” Atkal smiekli.
“Dāma,” viņš klusi saka, šūpodams saujā pēdējo no portretiem, uz mirkli to aizsegdams. “Ar brūniem, sprogainiem matiem, kas slīgst līdz pleciem, un pērļu kaklarotu ap kaklu. Bez datuma. Mākslinieks nezināms.”
Tā nebija miniatūra, bet spogulis. Mani vaigi bija pietvīkuši un lūpas drebēja, kad Frenka pirksti viegli vilka pa žokļa līniju, pēc tam pa slaido kaklu. Acīs sariesās asaras un lija pa vaigiem, dzirdot viņa balsi, kas joprojām lasa lekciju, kad viņš, nolicis miniatūru, veras augšup koka griestos.
“Bez datuma. Nezināma. Bet reiz… reiz viņa bija īsta.”
Man bija grūti elpot, un sākumā domāju, ka mani smacē stikls gleznas rāmī. Bet tas, kas spiedās man degunā, bija mīksts un mitrs, es pagriezu galvu un pamodos, lina spilvendrāna man zem vaiga bija slapja no asarām. Manu plecu purināja Džeimija lielā un siltā roka.
- Kuš, zeltenīt. Kuš! Tas ir tikai sapnis… esmu tepat.
Es piespiedu seju pie viņa siltā pleca, jūtot, ka asaras dara slidenu ādu. Cieši piekļāvos viņa drošajam augumam, un klusās, naksnīgās Parīzes skaņas lēnām atplūda līdz manām ausīm, aiznesot atpakaļ dzīvē, kuru dzīvoju.
- Piedod, es čukstēju. Es sapņoju par… par…
Džeimijs glāstīja man muguru un pabāza roku zem spilvena, lai sameklētu kabatlakatiņu.
- Es zinu. Tu sauci viņa vārdu. Viņš izklausījās samierinājies.
Es atkal noliku galvu vīram uz pleca. Viņš smaržoja silti un
šķita samiegojies, viņa auguma smarža sajaucās ar dūnu segas un tīro linu palagu aromātu.
- Piedod, es atkārtoju.
Viņš nosprauslojās, smiekli tie gluži nebija.
- Nu, es neteikšu, ka neesmu briesmīgi greizsirdīgs uz to vīrieti, viņš skumīgi sacīja, jo esmu. Bet diez vai varu turēt uz viņu ļaunu prātu, ka tu redzi viņu sapnī. Vai ka raudi. Džeimija pirksts viegli novilka pa slapjo taciņu uz mana vaiga, tad noslaucīja to ar mutautiņu.
- Tu nedusmojies?
Tumsā viņa smaids bija tāds paskābs.
- Nē. Tu viņu mīlēji. Es nevaru uz jums abiem dusmoties, ka tu sēro pēc viņa. Un man zināmu mierinājumu sniedz apziņa… viņš saminstinājās, un es atglaudu no viņa sejas sapinkājušos matus.
- Kāda apziņa?
- Ja rastos tāda vajadzība, tu sērotu arī pēc manis, Džeimijs klusi atzinās.
Es stipri piespiedu seju viņam pie krūtīm, tāpēc mani vārdi skanēja slāpēti.
- Es nesērošu par tevi, jo man to nevajadzēs. Es tevi nezaudēšu. Nezaudēšu! Mani pēkšņi ķēra kāda doma, un es paskatījos augšup uz viņa seju, ko klāja raupju bārdas rugāju ēna.
- Tu taču nebaidies, ka es iešu atpakaļ, vai ne? Tu taču tā nedomā tāpēc, ka es… atcerējos Frenku…
- Nē, atbilde atskanēja klusi un ātri, tikpat ātri, kā viņš privātīpašnieciski mani apskāva.
- Nē, Džeimijs atkārtoja vēl klusāk. Mēs esam saistīti, tu un es, un nekas uz šīs zemes nespēs mūs šķirt. Viena liela delna pacēlās, lai noglāstītu man matus. Vai tu atceries asins zvērestu, kuru devu, kad laulājāmies?
- Jā, man šķiet. “Tu esi asinis no manas asins un kauls no mana kaula…”
- “Es dodu tev savu miesu, lai mēs abi varam kļūt par vienu”, viņš pabeidza. Nūjā, un es esmu turējis zvērestu, Armaliet, tāpat kā tu. Viņš mani mazliet pagrieza, un viena roka viegli apņēma manu vēl tikai nedaudz piebriedušo vēderu.
- “Asinis no manas asins”, viņš čukstēja, “un kauls no mana kaula.” Tu nes mani sevī, Klēra, un tagad tu nevari mani atstāt, lai notiek kas notikdams. Tu esi mana, vienmēr, vai tu gribi to vai ne, vai tu gribi mani vai ne. Mana. Un es nelaidīšu tevi projām.
Es uzliku savu roku uz viņējās un piespiedu sev klāt.
- Nē, es klusi sacīju, un ari tu nevari mani atstāt.
- Nē, Džeimijs klusi teica, viegli smaidīdams. Jo es esmu turējis arī atlikušo zvēresta daļu. Viņš apskāva mani un nolieca galvu man uz pleca, lai es justu ausī silto elpu, kad viņš tumsā čukstēja šos vārdus:
- “Es dodu tev savu Garu līdz mūža galam.”
11 nodaļa Derīgas nodarbes
-Kas ir tas mazais, savādais vīriņš? es ziņkāri jautāju Džeimijam. Vīrietis, par kuru es runāju, lēnām staigāja starp viesu pulciņiem de Roanu nama lielajā salonā. Viņš uz brīdi apstājās, ar kritisku aci noskatīja kādu ļaužu pūli, pēc tam vai nu paraustīja kaulainos plecus un gāja tālāk, vai negaidīti pielēca pie kāda vīrieša vai sievietes, kaut ko pacēla pie izraudzītā cilvēka sejas un, šķita, izteica pavēli. Kas zina, ko viņš tur darīja, bet viņa izdarības sacēla milzīgu smieklu vētru.