- Nu kā tad. Un arī Luīzei de Latūrai ir savs iemesls, Džeimijs sacīja. Viņa vēlas glābt vienu dzīvību, es desmit tūkstošu. Vai tas ir attaisnojums, ka riskēju ar mazo Fērgusu… ar Džereda tirgotavu… un tevi? Viņš pagrieza galvu un man uzsmaidīja, gaisma atspīdēja garajā, taisnajā virsdegunē un vizuļoja kā safīrs vienā pret uguni pagrieztajā acī.
- Nē, es nedomāju, ka mocīšos ar bezmiegu par to, ka man jāatver svešas vēstules, viņš turpināja. Iekams būsim savu paveikuši, mums var gadīties veikt arī sliktākas lietas, Klēra, un es nevaru pateikt, ko nākotnē darīs mana sirdsapziņa; labāk nepārbaudīt to pārāk ātri.
Man nekas nebija sakāms; tā bija taisnība. Es pastiepu roku un pieglaudu plaukstu pie vira vaiga. Viņš uzlika tai savējo, brīdi paauklēja, tad pagrieza galvu un maigi noskūpstīja manu delnu.
- Nu, viņš teica, dziļi ievilcis elpu, atgriezies pie darījumiem.
- Tagad, kad esam paēduši, vai papētīsim to vēstuli?
Teksts acīmredzot bija šifrēts. Lai sajauktu galvu, ja kāds vēstuli nejauši pārtvertu, Džeimijs sacīja.
- Kuru gan interesētu Viņa Augstības pasts? es nobrīnījos.
- Tas ir, izņemot mūs.
Džeimijs uzjautrināti nosprauslojās par manu naivumu.
- Gandrīz ikvienu, Armaliet. Luija spiegus, Divernē spiegus, Spānijas Filipa spiegus. Jakobītu vadītājus un tos, kuri domā, ka varētu kļūt par jakobītiem, ja sāktu pūst piemēroti vēji. Ziņu pienesējus,
kam ir pie vienas vietas, kurš tāpēc paliks dzīvs vai kurš nomirs. Pašu pāvestu. Svēto Krēslu, kurš piecdesmit gadus ir atbalstījis Stjuartus trimdā… Domāju, ka pāvests visu laiku uzmana, ko viņi dara. Džeimijs uzsita ar pirkstu pa manis pašas pārrakstīto vēstules kopiju, kuru Džeimss bija sūtījis savam dēlam.
- Šīs vēstules zīmogs ir ņemts nost vismaz trīs reizes, pirms to izdarīju es, viņš teica.
- Skaidrs, es novilku. Tad nav brīnums, ka Džeimss šifrē savus sūtījumus. Kā tu domā, vai tu sapratīsi, ko viņš grib teikt?
Džeimijs paņēma lapas un sarauca pieri.
- Es nezinu, bet kaut ko jau sapratīšu. Būs lietas, par kurām man nav ne jausmas. Domāju, ka varētu kaut ko saprast, ja izlasītu citas karaļa Džeimsa sūtītās vēstules. Paskatīšos, vai Fērguss var kaut ko līdzēt. Viņš salocīja kopiju un rūpīgi noglabāja to atvilktnē, kuru pēc tam aizslēdza.
- Nevienam nevar uzticēties, Armaliet, viņš paskaidroja, redzot, ka es ieplešu acis. Es nebrīnītos, ja starp mūsu kalpiem būtu kāds spiegs. Džeimijs iemeta mazo atslēdziņu svārku kabatā un pastiepa man roku.
Paņēmu vienā rokā sveci, ar otru pieķēros vīram pie rokas, un mēs devāmies uz kāpnēm. Pārējā māja grima tumsā, visi, izņemot Fērgusu, gulēja ar tīru sirdsapziņu. Sajutu vieglas bažas, ka viens vai vairāki no tiem, kas klusi guļ virs vai zem mums, varētu nebūt tie, par kuriem uzdodas.
- Vai tevi tas neuztrauc? es jautāju, kad mēs kāpām augšā pa kāpnēm. Ka nevienam nevar uzticēties?
Džeimijs klusi iesmējās.
- Nu, es neteiktu, ka nevienam, Armaliet. Te taču esi tu… un Mērtegs, mana māsa Dženija un viņas vīrs īans. Jums četriem es uzticētu savu dzīvību… starp citu, esmu to jau darījis ne vienu reizi vien.
Es nodrebinājos, kad viņš atvilka lielās gultas aizkarus. Uguns uz nakti jau bija izdzēsta, un istabā kļuva vēsi.
- Četri cilvēki, kuriem vari uzticēties, nemaz nešķiet tik daudz, es teicu un raisīju vaļā kleitu.
Džeimijs pārvilka kreklu pāri galvai un nometa uz krēsla. Blāvajā gaismā, kas plūda no naksnīgajām debesīm, rētas uz viņa muguras izskatījās sudrabainas.
- Nūjā, viņš lietišķi noteica. Tas ir par četriem vairāk nekā Čārlzam Stjuartam.
Ārā dziedāja putns, lai arī līdz rītausmai bija vēl tālu. Atdarinātājputns, uzmeties kaut kur tuvumā uz notekcaurules, atkal un atkal tumsā slīpēja savus treļļus un muzikālās frāzes.
Samiegojies Džeimijs paberzēja vaigu gar manas nesen izskūtās paduses gludo ādu, tad pagrieza un maigi pieskārās ar lūpām siltajā iedobē, un manam augumam pārskrēja saldas trīsas.
- Mm, viņš nomurmināja, ar roku pārlaizdams man pār ribām. Man patīk, ka tev uzmetas zosāda, Armaliet.
- Šāda? es atbildēju, ar labās rokas nagiem viegli novelkot viņam pa muguru, uz kuras zem manām rokām paklausīgi uzmetās zosāda.
-Ak.
- Nu tad pašam “ak”, es klusi atbildēju turpinot.
- Mmmm. Labpatikā ievaidējies, viņš apvēlās uz sāna un apskāva mani, kad es, izbaudīdama mūsu kailo ķermeņu negaidīto saskaršanos, vilku ar nagiem pa viņa ķermeni no sejas līdz pat gurnu ielokam. No Džeimija kā no oglēm aprausta ugunskura dvesa siltums, viņa kvēle droši saglabājās visu nakti, lai melnā un aukstā rītausmā to atkal varētu uzpūst liesmās.
Džeimija lūpas maigi apņēma vienas krūts galiņu, un es ievaidējos, viegli izliekusies, lai mudinātu viņu paņemt to dziļāk siltajā mutē. Manas krūtis ar katru dienu kļuva pilnīgākas un jutīgākas; krūšu galiņi sāpēja un reizēm kniesa zem apģērba kārtām, gribēdami, lai tos zīž.
- Vai tu vēlāk ļausi man to darīt? viņš nomurmināja, viegli iekožot. Kad bērns būs piedzimis un tavas krūtis būs pilnas ar pienu? Vai arī tad tu pabarosi mani pie savas sirds?
Es apņēmu viņa galvu un šūpoju, pirkstus dziļi ielaidusi viņa garajos, kā zīdainim mīkstajos matos, kas biezi auga pie kakla pamatnes.
- Kad vien gribēsi, es nočukstēju.
14 nodaļa Prātojumi par miesaskāri
Fērguss bija vairāk nekā piemērots savai profesijai un gandrīz katru dienu atnesa mājās jaunu krājumu Viņa Augstības korespondences; reizēm man bija darba pilnas rokas, lai pagūtu visu pārrakstīt, pirms Fērguss dodas nākamajā ekspedīcijā, jo tad viņš atliek vietā nozagtās vēstules un paņem jaunas.
Dažas bija no Romā dzīvojošā karaļa Džeimsa šifrētās sarakstes; šo vēstuļu kopijas Džeimijs atlika malā, lai kādā brīvākā brīdī mēģinātu tās atšifrēt. Lielākā daļa Viņa Augstības korespondences bija nekaitīga: zīmītes no draugiem Itālijā un arvien vairāk rēķinu no vietējiem tirgotājiem Čārlzam patika košas drēbes un smalki zābaki, tāpat ari brandvīns -, un pa kādai vēstulītei no Luīzes de Latūras de Roanas. Šos sūtījumus atlasīt nebija grūti; bez sīkā, manierīgā rokraksta, kādā viņa rakstīja un kas lika viņas vēstulēm izskatīties tā, it kā pa papīru būtu lēkājis mazs putniņš, viņa arī nemainīgi apslacīja papīru ar viņai raksturīgo hiacinšu smaržu. Džeimijs noteikti atteicās tās lasīt.
- Es nelasīšu tā zeļļa mīlas vēstules, viņš stingri palika pie sava. Pat intrigantam vajadzētu kādā bndī sajust sirdsapziņas ēdas. Viņš nošķaudījās un iemeta pēdējo vēstījumu atpakaļ Fērgusa kabatā. Turklāt, viņš piebilda lietišķāk, Luīze tāpat tev visu izstāsta.
Tā bija taisnība mēs ar Luīzi bijām cieši sadraudzējušās, un viņa manā viesistabā pavadīja gandrīz tikpat daudz laika, cik es savējā, lauzīdama rokas par Čārlzu, tad aizmirsdama viņu, lai kā
apburta apspriestu grūtniecības brīnumus viņai nekad no rītiem nebija nelabi, velns lai viņu parauj! Lai kāda vējgrābsle ari būtu, man viņa ļoti patika, tomēr jutu lielu atvieglojumu, kad varēju izbēgt no viņas sabiedrības, ik pēcpusdienu ierodoties Eņģeļu slimnīcā.
Nespēju iedomāties, ka Luīze jebkad savā mūžā varētu spert kāju pār Eņģeļu slimnīcas slieksni, bet es uz turieni negāju viena. Pirmā viesošanās nebija nobiedējusi Mēriju Hokinsu, un viņa bija tik drosmīga, ka nāca man līdzi uz slimnīcu vēlreiz. Un pēc tam vēlreiz. Kaut gan viņa nespēja piespiest sevi paskatīties uz brūci, viņa bija noderīga, ja vajadzēja ar karoti bāzt slimniekiem mutē putru un slaucīt grīdas. Acīmredzot viņa uzskatīja šo darbu par patīkamu pārmaiņu vai nu salīdzinājumā ar galma viesībām, vai dzīvi tēvoča mājās.