- Es saprotu. Satvēru pēdu, kā man lika, kamēr Forēza kungs lēnām un neveikli aizčāpoja līdz matrača otram galam, domīgi vērdamies uz lauzto kāju.
- Man te ir stimulants, kas nāks par labu, viņš sacīja, izņemot no uzsvārča kabatas mazu pudelīti un noliekot to slimajam pie galvas. Tas savelk ādas virsējā slāņa asinsvadus un dzen asinis uz iekšu, tur tās mūsu jaunajam draugam var būt noderīgākas. Tā runādams, ķirurgs satvēra pacientu aiz matiem, iegrūda pudelītes kaklu jaunā vīrieša mutē un prasmīgi, neizlaistot ne lāsītes, salēja zāles puisim rīklē.
- Ak! Forēza kungs atzinīgi noteica, kad vīrietis norija zāles un dziļi ieelpoja. Tas palīdzēs. Un, ja runājam par sāpēm, jā, ir labāk, ja varam kāju nomērdēt, tā viņš mazāk pretosies mūsu pūliņiem to iztaisnot.
Viņš vēlreiz iebāza roku savā lielajā kabatā, bet šoreiz no tās izvilka nelielu vara adatu, aptuveni trīs collu garu, ar platu, plakanu galviņu. Viena stiegrainā roka ar lielajiem pirkstu kauliņiem saudzīgi iztaustīja slimnieka gurnu netālu no cirkšņa, sekojot tievajai, zilajai asinsvada līnijai zem ādas. Pirkstu kustība kļuva lēnāka, apstājās pavisam, tad turpināja taustīt nelielā aplītī un beidzot palika vienā punktā. Iedūris ādā aso rādītājpirkstu, it kā atzīmējot šo vietu, Forēza kungs pielika tur vara adatiņas smailo galu. Vēlreiz aši ielaidis roku brīnumu pilnajā kabatā, viņš izcēla vara āmuriņu un ar vienu sitienu iedzina adatiņu tieši kājā.
Kāja stipri noraustījās, tad atslāba un, šķiet, kļuva pavisam ļengana. Izskatījās, ka pirmīt iedotais līdzeklis asinsvadu sašaurināšanai patiešām iedarbojies; asinis no pārrautajiem audiem sūcās ievērojami mazāk.
- Pārsteidzoši! es iesaucos. Ko jūs izdarījāt?
Forēza kungs kautrīgi pasmaidīja, un no prieka par manu apbrīnu viegls sārtums iekrāsoja zilganās ēnas klātos vaigus.
- Nu, vienmēr jau tik labi neiedarbojas, viņš pieticīgi atzina.
- Šoreiz man blakus stāvējusi veiksme. Viņš norādīja uz vara adatu un sāka skaidrot: Redziet, māsa, tur ir liels nervu galu mezgls, esmu dzirdējis, ka anatomi to sauc par plexus. Ja paveicas iedurt tieši mezglā, tad jutīgums apakšējā ekstremitātē ievērojami samazinās. Viņš spēji izslējās, pēkšņi attapies, ka šķiež laiku runāšanai, ko labāk būtu veltīt darbam.
- Nāc, ma soeur, viņš pavēlēja. Atpakaļ savā postenī! Stimulanta darbība nav ilgstoša; mums jāstrādā, kamēr asiņošana ir aizkavēta.
Kāja bija tik ļengana, ka to viegli varēja iztaisnot, kaula sašķaidītie gali ievilkās atpakaļ zem ādas. Paklausot Forēza kunga rīkojumiem, es turēju jauno vīrieti zem padusēm, bet ķirurgs tikmēr grozīja pēdu un apakšstilbu, tā mēs visu laiku vilkām ķermeni, līdz tika veikti pēdējie nelielie pielāgojumi.
- Būs labi, māsa. Tagad, lūdzu, kādu brīdi turi pēdu nekustīgi. Uz saucienu ieradās sanitārs ar pāris resniem mietiem un no lupatām izgatavotiem pārsējiem, un pēc mirkļa lauztais loceklis jau bija rūpīgi iešinēts, bet vaļējiem ievainojumiem uzlikti spiedoši pārsēji.
Mēs ar Forēza kungu pāri slimnieka ķermenim apmainījāmies ar platiem, priecīgiem Smaidiem.
- Labs darbs, es slavēju, atgrūžot matu šķipsnu, kas, smagi darbojoties, bija izsprukusi savā vaļā. Ieraudzīju, ka Forēza kunga sejas izteiksme pēkšņi izmainās, jo viņš aptvēra, ka man nav plīvura, un tieši tad blakus esošajā baznīcā skaļi iedunējās zvans, ieskandinot Vesperes. Vaļēju muti es vēros uz lielo logu palātas galā, tam nebija rūšu, lai neveselīgi izgarojumi ātrāk tiktu laukā. Skaidrs, ka ovālais debesu gabaliņš bija iekrāsojies vieglā indigo krāsā, un tas nozīmēja, ka tuvojas vakars.
- Atvainojiet, es teicu un steigšus sāku vilkt nost virsējo tērpu. Man nekavējoties jādodas projām vīrs raizēsies, ja
pārnākšu tik vēlu. Es tā priecājos, ka man bija iespēja jums asistēt, Forēza kungs. Garais kaulu salicējs manu izģērbšanos vēroja ar nepārprotamu uzjautrinājumu.
- Bet jūs… nu nē, jūs, protams, neesat mūķene, man vajadzēja saprast to jau agrāk… bet jūs… kas jūs esat? viņš ziņkārīgi jautāja.
- Mans uzvārds ir Freizere, es īsi paskaidroju. Klausieties, man jāiet, citādi mans vīrs…
Viņš izslējās visā savā lempīgajā augumā un ļoti nopietni man paklanījās.
- Es justos pagodināts, ja man būtu ļauts jūs pavadīt uz mājām, Freizera kundze.
- 0… nu, pateicos, es sacīju, šādas iejūtības aizkustināta.
- Taču man ir pavadonis, izklaidīgi ar skatienu meklēju zālē Fērgusu, kurš pavadoņa pienākumus pārņēma no Mērtega, kad nevajadzēja neko zagt. Puika tur stāvēja, atspiedies pret durvju stenderi, un nepacietībā triņājās. Nez cik ilgi viņš jau tur stāv, māsas nelaida viņu ne lielajā zālē, ne palātās, stingri nosakot, ka jāgaida mani pie durvīm.
Forēza kungs šaubīdamies noskatīja manu pavadoni, tad stingri saņēma mani aiz rokas.
- Es jūs pavadīšu līdz jūsu nama durvīm, cienītā kundze, viņš paziņoja. Šajā pilsētas daļā vakaros ir pārāk bīstami, lai jūs atrastos uz ielas tikai puišeļa aizsardzībā.
Redzēju, ka Fērguss sašutumā par to, ka nosaukts par puišeli, piepūšas, tāpēc steidzos iebilst, ka viņš ir lielisks pavadonis, kurš vienmēr izvēlas drošākās ielas. Forēza kungs nepievērsa uzmanību nevienam no mums, tikai cēli pamāja ar galvu māsai Anželikai un vadīja mani ārā pa slimnīcas milzīgajām dubultdurvīm.
Fērguss rikšoja man cieši uz papēžiem un raustīja aiz piedurknes.
- Kundze! viņš nikni čukstēja. Kundze! Es saimniekam apsolīju, ka katru dienu droši atvedīšu jūs mājās, ka es neļaušu jums biedroties ar nevēlamiem…
- A, klāt esam. Kundze, sēdieties šeit; jūsu zēns var ieņemt otru vietu. Ignorēdams Fērgusa vaukšķēšanu, Forēza kungs paķēra puiku un nevērīgi iesvieda viņu karietē.
Tā nebija liela un bez jumta, bet eleganti iekārtota, ar tumšziliem samta sēdekļiem un nelielu baldahīnu, kas pasargātu pasažierus no negaidītiem, skarbiem laikapstākļiem vai samazgām, ko gāza ārā pa augšējo stāvu logiem. Uz ekipāžas durvīm nebija ne ģerboņa, ne rotājumu; Forēza kungs nepiederēja pie aristokrātijas tad jau laikam būs bagāts buržuāzijas pārstāvis, es secināju.
Mājupceļā mēs pieklājības pēc sarunājāmies, spriedām par medicīnu, kamēr Fērguss, ierāvies kaktiņā, īgņojās, raidīdams niknus skatienus no sava robainā matu cekula apakšas. Kad piebraucām pie Tremulīna ielas nama, viņš pārlēca pāri karietes malai, nemaz negaidījis, kad kučieris atvērs durtiņas, un iejoņoja iekšā. Es noskatījos zēnam pakaļ, prātodama, kas viņam lēcies, tad pagriezos, lai atvadītos no Forēza kunga.
- Nudien, tas ir nieks, viņš mani augstsirdīgi mierināja, atbildot uz maniem izpušķotajiem pateicības vārdiem. Jūsu māja tāpat atrodas pa ceļam uz manu mājvietu. Un es nevarēju šajā stundā uzticēt tādu smalku dāmu Parīzes ielām. Kalsnais kungs palīdzēja man izkāpt no karietes un atvēra muti, lai teiktu vēl kaut ko, kad mums aiz muguras ar troksni atsprāga vārti.
Es pagriezos tieši laikā, lai redzētu, kā Džeimija sejas izteiksme no vieglām dusmām pārvēršas par pēkšņu pārsteigumu.
- 0! viņš iesaucās. Labvakar, kungs! Viņš paklanījās Forēza kungam, kurš ārkārtīgi nopietni atbildēja uz sveicinājumu.
- Jūsu sieva, milord, ļāva man piedzīvot to prieku droši nogādāt viņu līdz jūsu nama durvīm. Ja runājam par vēlo ierašanos, es lūdzu, lai atbildību par to atstājat uz maniem pleciem; kundze ārkārtīgi cēli palīdzēja man nelielā darījumā Eņģeļu slimnīcā.