Zēns bija bāls, pat lūpas, acis apakštasīšu lielumā, bet viņš smaidīja par to, ka darba devējs izrādījis līdzjūtību, izvirzītie priekšzobi lampas gaismā vizēja vien.
- Ak jā, milord, viņš noelsās. Vai man ir piedots?
- Jēzus Kristus, Džeimijs nomurmināja un cieši piekļāva puiku pie krūtīm. Jā, protams, muļķīt. Viņš atstūma zēnu rokas attālumā un viegli sapurināja. Es nekad vairs nevēlos to darīt, vai dzirdi?
Fērguss, acīm mirdzot, pamāja ar galvu, tad izrāvās un nokrita manā priekšā ceļos.
- Vai jūs, kundze, arī man piedodat? viņš jautāja, salicis rokas kā lūgšanā, skatīdamies uzticīgi augšup kā burunduks, kurš ubago riekstus.
Man likās, ka es izlaidīšu garu uz vietas, tik pazemota jutos, bet spēju tiktāl savaldīties, lai pastieptu rokas un pieceltu zēnu kājās.
- Man nav nekas, ko piedot, es stingri noteicu, vaigiem svilstot. Tu esi ļoti drosmīgs zēns, Fērgus. Kāpēc… ē… kāpēc tu tagad neej vakariņās?
Pie šiem vārdiem gaisotne virtuvē atslāba, it kā visi uzreiz kopā būtu izdvesuši milzīgu atvieglojuma nopūtu. Pārējie kalpotāji spiedās uz priekšu, visi reizē apjautādamies par Fērgusa labsajūtu un izteikdami apsveikumus. Viņš tika uzņemts kā varonis, bet mēs ar Džeimiju steigšus bēgām atpakaļ uz savām istabām augšstāvā.
- Ak Dievs, Džeimijs izdvesa, iekritis krēslā, it kā viņam būtu izsūkti visi spēki. Jēzus, mīļais Jēzus. Mērija, Mihaēls un pārējie svētie. Ak kungs, man kaut kas jāiedzer. Nezvani! viņš satraukts iesaucās, kaut arī es nebiju pat pakustējusies, lai parautu zvana auklu. Šobrīd nespēju skatīties sejā nevienam kalpotājam.
Viņš piecēlās un sāka rakņāties pa skapi.
- Man likās, ka man te ir pudele.
Un tā arī bija, gards skotu viskijs. Bez kādām ceremonijām viņš ar zobiem izvilka korķi, nodzēra šķidrumu par kādu collu, tad padeva pudeli man. Es bez šaubīšanās sekoju viņa piemēram.
- Jēzus Kristus, es sacīju, kad biju atguvusi tik daudz elpas, lai spētu runāt.
- Jā, Džeimijs man piekrita, atkal paņemdams pudeli un iedzerdams vēl vienu lielu malku. Nolicis pudeli, viņš saķēra galvu un izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, līdz tie stāvēja mežonīgi saslējušies gaisā. Tad vārgi iesmējās.
- Nekad savā mūžā nebiju juties tik stulbi. Ak Dievs, īstākā aunapiere!
- Es ari. Nu bija mana kārta patukšot viskija pudeli. Droši vien vēl vairāk nekā tu. Galu galā tā bija mana vaina. Džeimij, es nevaru izteikt, cik briesmīgi nožēloju; nekad nebūtu iedomājusies…
- Ak, neraizējies. Pēdējā pusstundā piedzīvotais sasprindzinājums atslāba, viņš mīļi saspieda manu plecu. Tu taču nevarēji iedomāties. Starp citu, es arī, viņš domīgi piebilda. Laikam jau Fērgusam šķita, ka viņu atlaidīšu un viņš atkal paliks uz ielas… nabaga puišelis. Nav brīnums, ka viņš uzskatīja sevi par veiksminieku, ja tā vietā varēja saņemt pērienu.
Es nodrebinājos, atceroties ielas, pa kurām Forēza kunga kariete bija braukusi. Vātīm klāti, skrandaini ubagi spītīgi turējās pie savas teritorijas, gulēja zemē pat visaukstākajās naktīs, lai tikai kāds sāncensis nenozog ienesīgu kaktu. Bērni, krietni mazāki par Fērgusu, šaudījās pa drūzmu tirgus laukumā kā izsalkušas peles, acis allaž modri vēroja, vai nenokritīs kāda drupača, vai kāda kabata nav palikusi nepieskatīta. Bet tie, kas bija pārāk slimi, lai strādātu, pārāk nepievilcīgi, lai pārdotu sevi bordeļos, vai vienkārši pārāk neveiksmīgi, tiem dzīve uz ielas būtu ļoti īsa un nepavisam ne jautra. Vai tur jābrīnās, ka pietika ar izredzēm zaudēt greznību ēst trīs reizes dienā un valkāt tīras drēbes, un nonākt atpakaļ tajā pretīgajā virumā, lai Fērgusam uznāktu neesošas vainas apziņas lēkme.
- Laikam gan, es teicu. Biju no lieliem malkiem pārgājusi tikai uz lūpu apslapināšanu. Es iedzēru pavisam niecīgu malciņu un atdevu pudeli Džeimij am, visai attālināti pamanīdama, ka tā jau ir līdz pusei tukša. Tomēr es ceru, ka tu viņam nedarīji stipras sāpes.
- Nu, skaidrs, ka drusku sāpēs gan. Skotu akcents, parasti tikko jūtams, kļuva izteiktāks, kad Džeimijs iedzēra. Viņš papurināja galvu, skatīdamies cauri pudelei, lai novērtētu, cik viskija vēl atlicis. Vai zini, Armaliet, līdz šitam vakaram nebiju aptvēris, cik tēvam bij grūti mani sloksnēt. Man vienmēr likās, ka šitajā padarīšanā grūtākā daļa ir kritusi man. Viņš atgāza galvu un atkal iedzēra, tad nolika pudeli un kā pūce sāka blenzt ugunī. Būt par tēvu, šķiet, ir maķenīt grūtāk, nekā biju iedomājies. Nāksies par to padomāt.
- Tikai nepārcenties, es ieteicu. Tad tev vajadzēs daudz izdzert.
- Ak, nekreņķējies, viņš jautri attrauca. Man skapī ir vēl viena pudele.
15 nodaļa Kurā mūzika spēlē zināmu lomu
Tukšojot otru pudeli, mēs nosēdējām līdz vēlai naktij, atkal un atkal pārlasīdami pēdējās nočieptās vēstules no kavaliera de Sentdžordža jeb citā vārdā Viņa Majestātes Džeimsa III un no jakobltu atbalstītājiem princim Čārlzam sūtītās sarakstes.
- Fērguss dabūja pamatīgu žūksni Viņa Augstībai adresēto vēstuļu, Džeimijs sacīja. Tur bij viskautkas, un mēs nejaudājām to visu pietiekami ātri pārrakstīt, tāpēc es dažas paņēmu, tās atdosim nākamajā reizē.
- Redzi! Viņš izvilka no kaudzes vienu lapu un nolika man uz ceļgala. Vairums vēstuļu ir šifrētas tāpat kā šī: “Esmu dzirdējis, ka šogad kalnos virs Salerno paredzamas ārkārtīgi labas rubeņu medības; vietējiem medniekiem nu gan ir paveicies.” Tas ir viegli; te runa ir par Manceti, itāļu baņķieri; viņš ir no Salerno. Noskaidroju, ka Čārlzs kopā ar viņu vakariņojis un princim izdevies aizņemties piecpadsmit tūkstošus livru izskatās, ka Džeimss devis labu padomu. Bet te… Džeimijs pašķirstīja vēstuļu kaudzīti un izvilka citu lapu.
- Paskaties šo! viņš mudināja, sniedzot man šķībām burtu rindām klātu lapu.
Paklausīgi nopētīju lapu, kurā es spēju izšķirt tikai atsevišķus ar bultu un jautājuma zīmju tīklu savienotus burtus.
- Kādā valodā tas ir? es jautāju, pūlēdamās kaut ko salasīt. Poļu? Galu galā Čārlza Stjuarta māte, nelaiķe Klementīna Sobeska, bija poliete.
- Nē, tā ir angļu valoda. Džeimijs pasmaidīja. Tu nevari izlasīt?
- Un tu vari?
- Nu kā tad, viņš augstprātīgi atbildēja. Tas ir šifrs, turklāt ne sevišķi grūts. Redzi, sākumā tev tikai jāsadala burti pa pieciem… bet burtus QunX neskaiti. X nozīmē atstarpes starp teikumiem, un Q tiek iesprausti šur tur, lai jauktu pēdas.
- Ja tu tā saki, es neiebildu, novēršot skatienu no ārkārtīgi mulsinošas vēstules, kas sākās šādi: “Mrti ocruti dlopro qahstmani…" un pievēršot to papīra lapai, ko Džeimijs turēja rokā; tajā katru rindiņu veidoja burti, sadalīti grupiņās pa pieciem, un virs katras grupiņas rūpīgi bija uzrakstīts viens drukāts burts.
- Tātad vienu burtu aizvieto ar citu, bet tajā pašā kārtībā, Džeimijs skaidroja, ja tev ir pietiekami daudz teksta un šur tur pa kādam vārdam vari uzminēt, tad atliek tikai pārcelt no viena alfabēta uz citu… saproti? Viņš noplivināja man zem deguna garu papīra strēmeli, uz kuras viens virs otra nelielā attālumā bija uzrakstīti divi alfabēti.
- Nu, vairāk vai mazāk, es teicu. Taču, cik nojaušu, tu saproti, un tas ir pats svarīgākais. Kas tur rakstīts?
Dzīvā interese, kāda allaž parādījās Džeimija sejā, saskaroties ar jebkādām mīklām un rēbusiem, mazliet noplaka, un papīra lapa noslīga viņam klēpī. Apakšlūpu iekodis zobos, viņš domīgi vērās manī.