- Nu, viņš beidzot ierunājās, tas jau ir tas dīvainākais. Un tomēr man nav skaidrs, kā es varēju kļūdīties. Džeimsa vēstuļu saturs visumā sliecas vienā virzienā, un šajā šifrētajā vēstulē viss pateikts skaidri un gaiši.
Zilās acis, kuras apēnoja biezas, rūsganas uzacis, ielūkojās manējās.
- Džeimss vēlas, lai Čārlzs iemanto Luija labvēlību, viņš skaļi prātoja, bet viņš nemeklē atbalstu iebrukumam Skotijā. Troņa atgūšana Džeimsu neinteresē.
- Ko? Es izrāvu Džeimijam no rokām papīru kaudzīti un ar acīm drudžaini pārskrēju nevīžīgi aprakstītajām lapām.
Džeimijam izrādījās taisnība atbalstītāju vēstulēs varēja lasīt par cerībām uz iespējamo troņa atgūšanu, Džeimsa vēstulēs dēlam tās netika pieminētas, tikai raizes par to, vai Čārlzs atstās labu iespaidu uz Luiju. Pat naudas aizdevums Solerno baņķierim Manceti lūgts tikai tādēļ, lai Čārlzs varētu dzīvot Parīzē ar džentlmeņa vērienu, bet ne militāriem mērķiem.
- Nu, es domāju, ka Džeimss ir viens viltīgs kūmiņš, Džeimijs sacīja, uzsitot pa vienu no vēstulēm. Jo redzi, Armaliet, viņam pašam ir dikti maz naudas; sievai gan bijis daudz, bet tēvocis Aleks man stāstīja, ka viņa visu esot atstājusi Baznīcai. Pāvests uzturējis Džeimsa iestādi, galu galā viņš ir katoļu monarhs un pāvests ir spiests aizstāvēt savas intereses pret Hannoveres kūrfirstu.
Džeimijs aptvēra rokām celi un domīgi skatījas uz papīru kaudzi, ko biju nolikusi starp mums uz dīvāna.
- Spānijas Filips un Luijs es runāju par veco karali pirms trīsdesmit gadiem piešķīra viņam nelielu skaitu karavīru un dažus kuģus, lai mēģina ar tiem atgūt troni. Bet viss sagāja grīstē; sliktā laika dēļ pāris kuģu nogrima, pārējiem nebij loču un tie piestāja krastā nepareizā vietā viss nogāja greizi, un beigās franči vienkārši aizlaidās, tā ka Džeimsam neizdevās pat spert kāju uz Skotijas zemes. Varbūt kopš tā laika viņš ir atmetis domu atgūt troni. Tomēr karalim ir divi dēli, kas drīz būs pieauguši, un nav nekādu izredžu labi iekārtot viņus dzīvē.
Tāpēc es jautāju sev, Armaliet, Džeimijs mazliet atliecās, ko man darīt, kad viss tā iegrozījies? Un atbilde ir tāda, ka es varu mēģināt noskaidrot, vai mans labais brālēns Luijs kurš galu galā ir Francijas karalis būtu ar mieru vienu dēlu iekārtot labā vietā, varbūt nodrošināt militāru posteni un nodot viņa pakļautībā zināmu skaitu vīru. Francijas ģenerālis nav slikts amats.
- Mm. Es pamāju ar galvu, kavēdamās domās.
-Jā, bet, ja es būtu īsti gudrs vīrs, iespējams, es neietu pie Luija lūgties kā nabaga radinieks. Varbūt es aizsūtītu savu dēlu uz Parīzi un censtos panākt, lai Luijs apkaunētos un uzņemtu puisi galmā. Un pa to laiku uzturētu pie dzīvības ilūziju, ka aktīvi vēlos atjaunot
troni. Ja Džeimss atklāti atzīst, ka Stjuarti nekad vairs nevaldīs Skotijā, Džeimijs klusi piebilda, tad viņš Luijam vairs nav vajadzīgs.
Un, ja nepastāv iespēja, ka jakoblti ar ieročiem rokās pakļautu angļus, Luijam vairs nebūtu iemesla dot savam jaunajam brālēnam Čārlzam kaut ko vairāk nekā to nieku, cik prasītu pieklājība un sabiedriskā doma.
Tas nebija skaidri zināms; vēstules, kuras Džeimijam bija izdevies sadabūt pa vienai vien, attiecās tikai uz laikposmu līdz pērnā gada janvārim, kad Čārlzs ieradās Francijā. Un situācija, kura bija aprakstīta šifrētā un kodētā valodā, lietojot piesardzīgus izteikumus, nebūt nebija skaidra. Taču kopumā visi pierādījumi rādija šajā virzienā.
Ja Džeimija pieņēmumi par kavaliera rīcības motīviem izrādītos pareizi, tad mūsu uzdevums jau būtu izpildīts; patiesību sakot, tāda nekad nebūtu bijis.
Kavējoties pārdomās par iepriekšējā vakarā izdarītajiem secinājumiem, es visu dienu biju diezgan izklaidīga, gan viesojoties Marijas d’Arbanvilas salonā un klausoties kāda ungāru dzejnieka uzstāšanos, gan pie tuvākās zālīšu vācējas iegādājoties baldriānu un kalmju sakni, gan pēcpusdienā strādājot Eņģeļu slimnīcā.
Beidzot atmetu darbam ar roku, jo baidījos, ka savā izklaidībā nejauši kādam nenodaru pāri. Ne Mērtegs, ne Fērguss vēl nebija ieradušies, lai pavadītu mani uz mājām, tāpēc es novilku uzsvārci un iegāju viņus pagaidīt mātes Hildegardes tukšajā kabinetā blakus slimnīcas vestibilam.
Biju tur pavadījusi apmēram pusstundu, dīki veidojot ieloces savā tērpā, kad izdzirdēju aiz durvīm suņa rejas.
Kā jau tas bieži mēdza gadīties, sarga postenī nebija. Noteikti aizgājis nopirkt kaut ko ēdamu vai pilda kādas mūķenes uzdevumu. Kā parasti, viņa prombūtnes laikā slimnīcas ieejas apsardze tika atstāta Podziņa drošajās ķepās un zobos.
Pirmajam brīdinošajam kvankšķienam sekoja kluss, skarbs rūciens, kas ieteica svešiniekam palikt uz vietas, nepaklausības gadījumā piedraudot nekavējoties saplosīt. Es piecēlos un pabāzu galvu pa kabineta durvīm, lai paraudzītos, vai tēvs Balmens atkal vēlas varonīgi cīnīties ar dēmonu un pildīt savus svētos pienākumus. Bet tas nebija jaunā priestera kārnā auguma siluets, kas iezīmējās uz vestibila vitrāžas loga fona. Svešinieks bija gara auguma vīrs, kura kiltu ēna graciozi noplandīja ap kājām, kad tas atkāpās mazā, zobainā radījuma priekšā.
Džeimijs, suņa uzstājības apturēts, mirkšķināja acis. Aizēnojis tās ar plaukstu pret spožo gaismu, kas plūda iekšā pa logu, viņš centās puskrēslā kaut ko saskatīt.
- 0, sveiks, sunīt, viņš pieklājīgi uzrunāja sargu un, rokas izstiepis, spēra soli uz priekšu. Podziņš ierūcās par pāris decibeliem skaļāk, un Džeimijs atkāpās.
- 0, tev tas patīk, vai ne? viņš sarunājās ar suni. Un samiegtām acīm to vēroja. Padomā labi, draudziņ, viņš ieteica, cieši raugoties lejup gar garo, taisno degunu. Esmu krietni lielāks par tevi. Un es tavā vietā nerīkotos tik pārsteidzīgi.
Podziņš mazliet paošņāja zemi, joprojām taisīdams troksni, kas atgādināja tālīnu lidmašīnas rūkoņu.
- Un arī ātrāks, Džeimijs izdarīja māņu kustību uz vienu pusi. Podziņa zobi aizcirtās pāris collu no mana vīra apakšstilbiem, un viņš atkal steigšus atkāpās.
- Nu, jāatzīst, ka šajā jautājumā tev ir taisnība. Ja runājam par zobiem, tu, bez šaubām, esi pārāks. Podziņš, aizdomīgi piešķiebis ausi, klausījās slavinošajā runā, bet atgriezās pie klusās rūkšanas.
Džeimijs pārlika vienu kāju pār otru kā cilvēks, kas grasās te pavadīt visu dienu. Daudzkrāsainā gaisma no loga vērta viņa seju zilu, un viņš izskatījās pēc vienas no vēsajām marmora statujām blakus esošajā katedrālē.
- Paklau, tev noteikti ir darāms kas labāks nekā mocīt nevainīgus apmeklētājus? viņš draudzīgi ierunājās. Esmu par tevi
dzirdējis tu esi tas slavenais zellis, kas saož slimības, vai ne? Nu kāpēc tad tu velti šķied savu dārgo laiku tādām muļķībām kā durvju sargāšana, ja tu pa to laiku varētu būt noderīgs, uzošņājot podagras sakropļotus kāju pirkstus un sastrutojušas pakaļas? Atbildi man, ja vari!
Vienīgā atbilde uz to, ka Džeimijs nostājās uz abām kājām, bija spalgs rējiens.
Man aiz muguras nošvīkstēja drēbes, kad no slimnīcas tālākajām telpām iznāca māte Hildegarde.
- Kas tur ir? viņa jautāja, redzot, ka es skatos ap stūri. Vai mums ir apmeklētāji?
- Šķiet, ka Podziņām un manam vīram ir domstarpības, es teicu.
- Zini, man nav ar to jāsamierinās, Džeimijs bija sācis draudēt. Viena roka zagās pie brošas, kas uz pleca saturēja viņa pledu.
- Viens ašs lēciens ar manu pledu, un tu būsi sasiets… o, bonjour, Madame! viņš, ieraugot māti Hildegardi, steigšus pārgāja uz franču valodu.