- Redzat, nosaukums liek domāt par kaut ko vienkāršu, piemēram, Volkslied, tautasdziesmu, māte Hildegarde sacīja, ar garo, kaulaino pirkstu rādot uz lapu. Un tomēr kompozīcijas forma ir pavisam citāda. Vai protat lasīt notis? Labās rokas plauksta ar lielajiem kauliem un īsi apgrieztajiem nagiem skāra taustiņus neiedomājami viegli.
Pārliekusies mātes Hildegardes melni tērptajam plecam, es nodziedāju pirmās trīs dziesmas rindiņas, pūlēdamās pēc iespējas pareizāk izrunāt vārdus vācu valodā. Tad viņa pārtrauca spēlēt un pagriezās pret mani.
- Tāda ir pamatmelodija. Pēc tam tā atkārtojas dažādās variācijās bet kādās! Ziniet, kādreiz jau esmu redzējusi kaut ko līdzīgu. To rakstījis vecs, neliela auguma vācietis, vārdā Bahs; viņš man šad tad šo to atsūtīja… Mūķene nevērīgi pamāja uz plauktu ar manuskriptiem. Viņš tos sauca par “Izgudrojumiem”, un tie patiešām ir gudri; vienlaikus izspēlē melodijas divu vai trīs frāžu variācijas. Šī, viņa savilka lūpas, skatoties uz dziesmu, kas gulēja mūsu priekšā, ir šo darbu neveikla imitācija. Atklāti sakot, es
būtu gatava zvērēt, ka… Pie sevis kaut ko purpinādama, viņa atgrūda riekstkoka soliņu, piegāja pie plaukta un ar pirkstu ātri vilka pa manuskriptu rindām.
Drīz vien viņa atrada meklēto un, turot rokā trīs iesietus skaņdarbus, atgriezās pie klavesīna.
- Šeit ir Baha darbi. Tie ir diezgan veci, neesmu tos spēlējusi vairākus gadus. Tomēr esmu gandrīz pārliecināta… Māte Hildegarde apklusa, aši šķirstīdama klēpī ieliktos Baha rokrakstus pa vienam, laiku pa laikam uzmezdama skatienu nošu lapām uz klavesīna.
- Ha! viņa uzvaroši iesaucās un sniedza man vienu no Baha skaņdarbiem. Redziet?
Nosaukums, rakstīts ķeburainā, izsmērētā rokrakstā, vēstīja “Goldberga variācijas”. Ar zināmu bijību pieskāros papīram, skaļi noriju siekalas un paskatījos uz “Lied”. Man vajadzēja pavisam īsu brīdi salīdzināšanai, lai saprastu, ko viņa ar to domājusi.
- Jums taisnība, tas pats skaņdarbs! es iesaucos. Šur tur kāda nots atšķiras, bet kopumā dziesma ir tāda pati kā Baha skaņdarba oriģinālā tēma. Cik dīvaini!
- Vai ne? māte Hildegarde, dziļi apmierināta, sacīja. Nu kāpēc šis nezināmais komponists zog melodijas un tik dīvaini pret tām izturas?
Tas nepārprotami bija retorisks jautājums, un es neapgrūtināju sevi ar atbildi, bet pati uzdevu jautājumu:
- Vai šodien Baha mūzika ir iecienīta, māt? Katrā ziņā nebiju to dzirdējusi muzikālajos salonos, kurus apmeklēju.
- Nē, viņa atteica, galvu kratīdama un skatīdamās nošu lapās.
- Francijā Baha kungu nepazīst; šķiet, viņš bija mazliet pazīstams Vācijā un Austrijā pirms gadiem divdesmit, bet pat tur viņa mūziku reti izpilda koncertos. Baidos, ka viņa mūzika neizturēs laika pārbaudi; gudra, bet trūkst sirds. Hmm. Nu, redziet? Strupais pirksts uzsita šur un tur, ātri šķirot lapas.
- Viņš ir atkārtojis melodiju gandrīz -, tikai katru reizi mainījis nošu atslēgu. Es domāju, varbūt tieši tas piesaistīja jūsu vīra
uzmanību; tas ir acīm redzams pat cilvēkam, kurš neprot lasīt notis, un, mainot nošu atslēgu, mainās arī tonalitāte note tonique, vadmotīvs.
Tā bija. Katru tonalitātes maiņu norādīja divas vertikālas līnijas un jauna nošu atslēga, diēzu un bemolu zīmes.
- Piecas reizes mainīt tonalitāti tik īsā skaņdarbā, māte Hildegarde brīnījās, pēdējai zīmei atkal uzsitot ar pirkstu, lai uzsvērtu savu domu. Pārmaiņas, kurām mūzikas valodā vispār nav nekādas nozīmes. Skatieties, mūzikas tēma ir tā pati, bet pāriet no si bemol mažora uz la mažoru ar trim diēziem. Savādi ir tas, ka tagad viņš pāriet uz diviem diēziem.
- Cik ārkārtīgi interesanti, es teicu. Soi diēza izvēle re mažorā panāca to, ka muzikālā frāze atbilst la mažoram. Citiem vārdiem sakot, nebija nekāda iemesla mainīt tonalitāti.
- Es neprotu vācu valodu, sacīju. Vai varat nolasīt vārdus, māt?
Viņa piekrītoši pamāja ar galvu, melnā plīvura krokas nočaukstēja vien, mazās acis bija pievērstas manuskriptam.
- Kāda patiesi drausmīga dzeja! viņa pie sevis purpināja.
- Vispār no vāciešiem jau neviens nekādu dižo dzeju negaida, bet patiešām… un tomēr, viņa apklusa, nogrozot plīvuroto galvu.
- Ja jūsu vīram ir taisnība un šis ir kaut kāds šifrs, tad jāpieņem, ka vēstījums ieslēpts tieši šajos vārdos. Tāpēc, iespējams, šis pats par sevi nav nozīmīgs.
- Kas tur rakstīts? es jautāju.
- “Mana gane lēkā ar jēriņiem pa zaļiem kalniem”, mūķene lasīja. Drausmīga gramatika, lai gan dziesmu tekstos bieži tiek pieļautas visādas vaļības, ja dzejnieks uzstāj uz atskaņu saglabāšanu, un mīlas dziesmās tā ir gandrīz vienmēr.
- Vai jūs daudz zināt par mīlas dziesmām? es ziņkāri jautāju. Šovakar māte Hildegarde bija pilna pārsteigumu.
- Jebkurš labs skaņdarbs savā būtībā ir mīlas dziesma, viņa lietišķi atbildēja. Bet, ja runājam par to, ko domājat jūs… jā, esmu daudz pieredzējusi. Kad biju jauna meitene, viņa nozibināja
smaidā lielos, baltos zobus, un vajadzēja atzīt, ka viņu kā bērnu bija grūti iztēloties, es biju kaut kas līdzīgs brīnumbērnam, saprotat? Varēju pēc atmiņas nospēlēt gandrīz visu, ko dzirdēju, un septiņu gadu vecumā pirmo reizi sakomponēju skaņdarbu. Māte Hildegarde pamāja uz klavesīnu, kura virsma nospodrināta spīdēja.
- Mēs bijām turīga ģimene; ja es būtu vīrietis, tad, bez šaubām, kļūtu par mūziķi. Viņa runāja vienkārši, bez mazākās nožēlas.
- Jūs taču varētu sacerēt mūziku, ja būtu apprecējusies? es ziņkāri taujāju.
Māte Hildegarde noplātīja rokas, lampas gaismā tas izskatījās groteski. Biju redzējusi, kā šīs rokas izrauj kaulā iestrēgušu nazi vai ievelk vietā izmežģītu locītavu, saņem plaukstā ar asinīm notrieptu bērna galviņu, kas parādās mātei starp kājām. Un biju redzējusi šos pirkstus uz melnkoka taustiņiem nolaižamies tik viegli kā tauriņa spārnus.
- Nu, brīdi apdomājusies, viņa atbildēja, tur vainīgs Svētais Anselms.
- Tiešām?
Viņa pasmaidīja par manu sejas izteiksmi, neglītie vaibsti bija izlīdzinājušies, tā vairs nebija stingrā maska, ko rāda sabiedrībai.
- 0 jā. Mans krusttēvs… vecais Saules karalis, viņa nevērīgi piebilda, vārdadienā, kad biju astoņus gadus veca, uzdāvināja man grāmatu par svēto dzīvi. Tā bija skaista, viņa kavējās atmiņās, ar zeltītām lapām, un vāks bija rotāts ar dārgakmeņiem; vairāk mākslas nekā literārs darbs. Tomēr es to izlasīju. Un man patika visi stāsti īpaši par mocekļiem -, tomēr Svētā Anselma stāstā bija viena frāze, kas laikam rada manā dvēselē atbalsi.
Māte Hildegarde aizvēra acis un atgāza galvu, ļaujoties atmiņām.
- Svētais Anselms bija ļoti gudrs vīrs, augsti izglītots, Baznīcas doktors. Un arī bīskaps, vīrs, kurš rūpējās par savu ganāmpulku un gādāja par viņu laicīgajām, tāpat arī garīgajām vajadzībām. Stāstā sīki bija aprakstīti visi viņa darbi, un grāmata noslēdzās ar vārdiem: “Un tā viņš nomira, kad bija galā viņa ārkārtīgi vērtīgā
dzīve, un tādējādi ieguva kroni Paradīzē”. Viņa apklusa, viegli palocīdama klēpī salikto roku pirkstus.
- Tur bija kaut kas tāds, kas man likās īpaši pievilcīgs. “Ārkārtīgi vērtīga dzīve”. Mūķene man uzsmaidīja. Es varēju izdomāt daudzus sliktākus uzrakstus uz kapakmens, milēdij. Viņa pēkšņi izpleta rokas un dīvaini graciozā žestā paraustīja plecus.