- Es vēlējos būt vērtīga, viņa turpināja. Tad, kā mēģinot pārtraukt dīko pļāpāšanu, negaidīti atgriezās pie nošu lapām uz klavesīna.
- Tā, viņa sacīja. Skaidrs, ka nošu atslēgu maiņa note tonique ir dīvainība. Ko tas mums dod?
Es atvēru muti, lai klusi iesauktos. Līdz šim mēs sarunājāmies franču valodā, tāpēc es nebiju to iepriekš pamanījusi. Bet, klausoties mātes Hildegardes stāstītajā, es biju domājusi angļu valodā, un, kad atkal paskatījos uz nošu rakstu, man atausa patiesība.
- Kas ir? mūķene jautāja. Vai jums kaut kas ienāca prātā?
- Atslēga! es iesmējos. Franču valodā mūzikas atslēga ir note tonique, bet priekšmets, kas atslēdz… es norādīju uz lielo atslēgu saišķi, ko slimnīcas priekšniece parasti nēsāja pie jostas un ko, ienākusi istabā, bija nolikusi uz plaukta. Tā ir passe-partout atslēga, vai ne?
-Jā, viņa sacīja, apjukusi manī veroties. Viņa savukārt pieskārās lielajai atslēgai. Une passe-partout. To, viņa teica, norādot uz atslēgu ar stienīti un robiņiem, drīzāk dēvētu par clef.
- Clef. es priecīgi iesaucos. Lieliski! Es iedūru ar pirkstu nošu rakstā mums priekšā. Redziet, ma mиre, angļu valodā, vārdi ir tie paši. “Atslēga” norāda pamatlīniju mūzikas darbam, un “atslēga” slēdz vaļā. Franču valodā clef ir atslēga, angļu valodā tās nozīme ir “nošu atslēga”. Un nošu atslēga ir arī šifra atslēga. Džeimijs teica, ka, viņaprāt, tas ir angļu šifrs! To izstrādājis anglis ar īsti velnišķīgu humora izjūtu, es piebildu.
Ņemot vērā šo sīkumu, šifru atrisināt nebija grūti. Ja tā radītājs bija anglis, tad ziņojums, visticamāk, arī bija angļu valodā, un tas nozīmē, ka vārdi bija vācu, bet izmantoti tika burti. Tā kā
biju redzējusi Džeimiju iepriekš strādājam ar alfabētiem un burtu mainīšanu vietām, man vajadzēja tikai pāris reižu pamēģināt, un es uzzināju šifra atslēgu.
- Divi bemoli nozīmē, ka no nodaļas sākuma jālasa katrs otrais burts, es teicu, drudžaini pierakstīdama izlasīto. Un trīs diēzi nozīmē, ka jālasa katrs trešais burts no nodaļas beigām. Vācu valodu šifrētājs laikam izmantojis gan slēpšanai, gan tāpēc, ka tā ir tik sasodīti gara; lai pateiktu to pašu domu vācu valodā, vajag divreiz vairāk vārdu nekā angļu valodā.
- Jums deguns notriepts ar tinti, māte Hildegarde aizrādīja. Viņa skatījās man pār plecu. Vai tur ir kaut kāda jēga?
- Jā, es atteicu, un mute pēkšņi bija kļuvusi sausa. Jā, ir.
Atšifrēts vēstījums bija īss un vienkāršs. Un ari ļoti satraucošs.
- Viņa Majestātes Anglijas pavalstnieki gaida viņa likumīgu atgriešanos tronī. Jūsu rīcībā ir piecdesmit tūkstoši mārciņu liela naudas summa. Rokasnauda tiks izmaksāta personiski, kad Viņa Augstība izkāps uz Anglijas zemes, es lasīju. Pāri paliek viens burts, “S”. Nezinu, vai tas ir domāts kā paraksts vai ari rakstītājam vajadzēja, lai iznāktu kāds pareizs vārds vāciski.
- Hmpf. Māte Hildegarde ar interesi paskatījās uz vēstījuma uzmetumu, tad uz mani. Jūs, protams, to jau zināt, viņa, pamājusi ar galvu, sacīja, bet varat apliecināt savam vīram, ka es šo ziņu paturēšu noslēpumā.
- Ja viņš jums neuzticētos, tad nebūtu lūdzis palīdzību, es iebildu.
Nekoptās uzacis savilkās līdz galvassegas malai, un viņa stingri uzsita ar roku pa papīra lapu.
- Ja tas ir kāds pasākums, kurā jūsu vīrs ir iesaistījies, tad viņš stipri riskē, uzticoties nepazīstamam cilvēkam. Pasakiet viņam, ka es apzinos man parādīto godu, viņa vēsi pabeidza savu sakāmo.
- Noteikti. Es pasmaidīju.
- 0, chиre Madame! mūķene iesaucās, pamanījusi, kā es izskatos, jūs esat tik bāla! Es, strādājot pie skaņdarba, vēlu palieku
nomodā, tāpēc nepievēršu uzmanību pulkstenim, bet jums noteikti jau laiks gulēt. Māte Hildegarde paskatījās uz stundu sveci, kas dega uz maza galdiņa pie durvīm.
- Apžēliņ! Cik vēls! Vai pasaukt māsu Madlēnu, lai aizved jūs uz istabu? Džeimijs bija negribīgi piekritis mātes Hildegardes piedāvājumam, ka es palieku pa nakti Eņģeļu klosteri, lai vēlu vakarā nevajadzētu doties mājās pa tumšajām ielām.
Es papurināju galvu. Biju nogurusi, un no sēdēšanas uz sola man smeldza mugura, bet gulēt es nevēlējos. Katrā ziņā sekas, ko izraisītu muzikālais vēstījums, bija pārāk satraucošas, lai vismaz šobrīd spētu domāt par miegu.
- Nu tad uzēdīsim mazliet, lai nosvinētu jūsu panākumus. Māte Hildegarde piecēlās un izgāja priekšistabā, kur viņa, kā dzirdēju, paskandināja zvanu. Drīz vien ieradās viena no māsām apkalpotājām ienesa paplāti, uz kuras bija karsts piens un mazas, glazētas kūciņas, viņai uz pēdām sekoja Podziņš. Māsa uzlika kūciņu uz porcelāna šķīvīša un pēc tam to lietišķi nolika uz grīdas sunim priekšā, blakus bļodiņai ar pienu.
Kamēr es pa malciņam dzēru silto pienu, māte Hildegarde mūsu darba materiālu pārlika uz sekretāra, bet uz klavesīna statīva novietoja vienu atsevišķu nošu lapu.
- Es paspēlēšu, viņa paziņoja. Tas palīdzēs jums noskaņot prātu uz miegu.
Mūzika bija viegla un nomierinoša ar plūstošu melodiju, kas šūpojās starp diskanta un basa atslēgu patīkami sarežģītā ritmā, bet bez Baha trauksmaini dzenošā spēka.
- Vai tā ir jūsu kompozīcija? es apjautājos, sagaidījusi bridi, kad māte Hildegarde pārstāj spēlēt un skaņdarba beigās paceļ rokas.
Nepagriezusies viņa papurināja galvu.
- Nē. To ir sacerējis mans draugs, Žans Filips Ramo. Labs teorētiķis, bet mūzikā trūkst kaisles.
Mūzika ieaijāja manu prātu, un es acīmredzot biju aizsnaudusies, jo pēkšņi uztrūkos no miega, kad māsa Madlēna kaut ko
iečukstēja man ausī, sajutu viņas siltās, spēcīgās rokas satveram mani ap vidukli, pieceļam kājās un aizvedam uz istabu.
Atskatījusies es redzēju mātes Hildegardes melnā tērpo plato muguru, to, kā zem plīvura, viņai spēlējot, kustas spēcīgie pleci, un to, kā viņa kļuvusi kurla pret pasauli ārpus viņas istabas svētnīcas. Uz dēļu grīdas turpat viņai pie kājām gulēja Podziņš, pumu uzlicis uz ķepām, mazais rumpītis izstiepies taisns kā kompasa adata.
- Tā, Džeimijs noteica, nu ir aizgājis mazliet tālāk par runāšanu… varbūt.
- Varbūt? es pārjautāju. Piedāvājums maksāt piecdesmit tūkstošus mārciņu izklausās diezgan noteikts. Piecdesmit tūkstoši mārciņu pēc pašreizējiem standartiem bija prāvas hercogistes gada ienākumi.
Džeimijs skeptiski savilka uzacis, skatoties uz nošu lapām, ko biju atnesusi no klostera.
- Nūjā, labi. Tāds piedāvājums ir puslīdz drošs, tas atkarīgs no tā, kurš no viņiem vai nu Čārlzs, vai Džeimss ieies Anglijā. Čārlza ierašanās Anglijā vispirms nozīmē to, ka viņam ir pietiekams atbalsts no citām vietām, lai viņš nonāktu Skotijā. Nē, Džeimijs domīgi kasīja zodu, šis piedāvājums interesants šķiet tikai tāpēc, ka tā ir pirmā īstā zīme, ko esam redzējuši, par to, ka Stjuarti vai vismaz viens no viņiem patiešām kaut ko dara, lai mēģinātu atgūt troni.
- Viens no viņiem? Es pamanīju uzsvaru Džeimija sacītajā.
- Tu gribi teikt, ka, tavuprāt, Džeimss nav iesaistīts? Es uz šifrēto ziņojumu palūkojos ar vēl lielāku interesi.
- Vēstījums adresēts Čārlzam, Džeimijs man atgādināja, un tas nāca no Anglijas, nevis no Romas. Fērguss sūtījumu dabūja no parastā ziņneša sainītī ar angļu zīmogiem, nevis no pāvesta sūtņa. Un viss, ko esmu lasījis Džeimsa vēstulēs… Džeimijs, pieri saraucis, nogrozīja galvu. Viņš vēl nebija skuvies, un rīta saules stari šur tur nozibināja vara dzirkstis viņa bārdas kastaņbrūnajos rugājos.