- Sainis bij atvērts; Čārlzs šo manuskriptu bij redzējis. Datums nebij minēts, tāpēc es nezinu, kad sūtījums pienāca. Un, protams, mums nav vēstuļu, kuras Čārlzs sūtījis tēvam. Bet nevienā no Džeimsa vēstulēm nav minēts, kurš varētu būt komponists, nemaz nerunājot par noteiktiem solījumiem sniegt Anglijai atbalstu.
Es redzēju, kurp viņš mērķē.
- Un Luīze de Latūra kladzināja, ka Čārlzs gribējis anulēt viņas laulību un ņemt viņu par sievu, kad būs kļuvis par karali. Tātad tu uzskati, ka Čārlzs varbūt nebūs pūtis viņai miglu acīs, tikai lai atstātu iespaidu?
- Varbūt ne, Džeimijs atbildēja. Gatavojoties skūties, viņš ielēja no krūzes bļodā ūdeni un noskaloja seju.
- Tad iznāk, ka Čārlzs, visticamāk, rīkojies uz savu roku? Šī iespēja mani vienlaikus biedēja un interesēja. Fakts, ka Džeimss viņu ievilcis maskarādē, izliekoties, ka gatavojas atgūt troni, lai radītu Luijam iespaidu par Stjuartu iespējamo nozīmību, bet…
- Bet Čārlzs neizliekas? Džeimijs mani pārtrauca. Nūjā, tā izskatās. Vai tev ir dvielis, Armaliet? Aizmiedzis acis, no sejas pilot ūdenim, viņš taustījās pa galda virsmu. Es pārvietoju manuskriptu drošībā, iedevu viņam dvieli, kas bija pārmests pāri gultas galam.
Kritiski noskatījis bārdasnazi un nospriedis, ka būs labs, Džeimijs pārliecās pāri manam tualetes galdiņam tuvāk spogulim un sāka ieziepēt vaigus.
- Kāpēc tad, ja es skuju kājas un paduses, tad tas ir barbarisks paradums, bet, ja tu skuj seju, tad nav? es uzdevu jautājumu, skatoties, kā viņš nostiepj virslūpu pār zobiem un ar īsām, uzmanīgām roku kustībām skrāpē ar nazi zem deguna.
- Tā arī ir, viņš atbildēja, pētot sevi spogulī. Bet, ja es to nedaru, tad drausmīgi knieš.
- Vai tu esi kādreiz audzējis bārdu? es ziņkāri apjautājos.
- Tīšuprāt ne, viņš atbildēja ar smaidu, skujot vienu vaigu,
- bet šad un tad, kad citādi nebija iespējams, man ir bijusi bārda… kad es kā ārpus likuma pasludinātais dzīvoju Skotijā. Kad vajadzēja
izvēlēties, vai katru ritu ar trulu nazi skūties aukstā avota ūdenī vai kasīties, es izvēlējos kasīties.
Sāku smieties, skatoties, kā viņš ar vienu garu rokas kustību novelk bārdasnazi gar visu žokļa līniju.
- Nevaru iedomāties, kāds tu izskatītos ar pilnbārdu. Esmu tevi redzējusi tikai ar rugājiem.
Viņš pasmaidīja ar vienu mutes kaktiņu, otru pavilka uz augšu, jo skuva tajā pusē zem augstā, platā vaigukaula.
- Kad mēs, Armaliet, nākamreiz viesosimies Versaļā, es palūgšu atļauju apmeklēt Karalisko zvērudārzu. Luijam tur mīt viens radījums, kuru kāds kapteinis atvedis no Borneo, viņu sauc orangutāns. Esi tādu redzējusi?
- Jā, es atbildēju, Londonas Zooloģiskajā dārzā pirms kara bija viens pārītis.
- Tad tu zini, kāds es izskatos ar bārdu. Viņš pasmaidīja, beidzot skūšanos, rūpīgi nolaižot nazi gar zoda izliekumu. Kārns un kožu apskrubināts. Stipri līdzīgs vikontam Mariņī, viņš piebilda,
- tikai sarkans.
It kā krāsas pieminēšana viņam kaut ko būtu atgādinājusi, Džeimijs, ar lina dvieli noslaucījis no vaigiem pēdējās ziepju paliekas, atgriezās pie mūsu sarunas galvenās tēmas.
- Tāpēc, Armaliet, man šķiet, ka šobrīd mums jādara, lūk, kas, viņš sacīja, ļoti uzmanīgi jāvēro tie angļi, kas atrodas Parīzē. Viņš paņēma no gultas manuskriptu un domīgi šķirstīja. Ja kāds patiešām vēlas apsvērt, ka varētu palīdzībai piedāvāt tik lielas naudas summas, domāju, ka viņi varētu sūtīt pie Čārlza sūtni. Ja es riskētu ar piecdesmit tūkstošiem mārciņu, tad es laikam vēlētos zināt, ko saņemšu par savu naudu pretī, un tu?
- Jā, gribētu gan, es piekritu. Un, runājot par angļiem… Vai Viņa Augstība patriotiski pērk brandvīnu no tevis un Džereda vai arī gadījumā viņš nav iecienījis Sailasa Hokinsa kunga pakalpojumus?
- Sailasa Hokinsa kunga, kurš tik ļoti vēlas zināt, kāds politiskais klimats valda Skotijas augstkalnē? Džeimijs ar apbrīnu
nogrozīja galvu par manu jautājumu. Un es vēl domāju, ka apprecēju tevi smukās sejas un jaukā, apaļā dupša dēļ. Padomā tik, tev ir arī smadzenes! Viņš veiksmīgi izvairījās no sitiena, kuru mērķēju uz viņa ausi, un uzsmaidīja man.
- Es nezinu, Armaliet, bet līdz vakaram uzzināšu.
16 nodaļa Sēra daba
Princis Čārlzs patiešām pirka brandvīnu no Hokinsa kunga. Izņemot šo atklājumu, nākamo četru nedēļu laikā mēs neko daudz uz priekšu netikām. Dzīve kopumā ritēja bez pārmaiņām. Francijas Luijs turpināja ignorēt Čārlzu Stjuartu. Džeimijs turpināja tirgot vīnus un apmeklēt princi Čārlzu. Fērguss turpināja zagt vēstules. Luīze, princese de Roana, izgāja sabiedrībā vīram pie rokas, sērīga, bet ziedoša. Es turpināju no rītiem vemt, pēcpusdienās strādāt slimnīcā un vakaros pieklājīgi smaidīt pie mielasta galda.
Lai gan divi notikumi, kas, kā vismaz mums šķita, tuvināja mūs mērķim, tomēr atgadījās. Čārlzs, garlaikodamies savā ieslodzījumā, sāka aicināt Džeimiju vakaros līdzi uz krogiem, bieži vien bez sava privātskolotāja Šeridana kunga, kas jauno cilvēku ierobežoja un centās vest pie prāta, jo viņš bija paziņojis, ka tādai uzdzīvei ir krietni par vecu.
- Ak kungs, tas puika dzer kā lops! Džeimijs iesaucās, atgriezies no viena šāda vakara, dvakodams pēc lēta vīna. Viņš nosodoši aplūkoja lielu traipu uz sava krekla priekšas.
- Vajadzēs pasūtīt jaunu kreklu, viņš secināja.
- Tas būtu tā vērts, es piekritu, ja princis tev dzerot kaut ko pastāstītu. Par ko viņš runā?
- Par medībām un sievietēm, Džeimijs strupi izmeta un stingri atteicās paskaidrot tuvāk. Vai nu politika tik ļoti nespieda Čārlza sirdi kā Luīze de Latūra, vai arī viņš spēja glabāt noslēpumus pat bez skolotāja Šeridana kunga uzraudzības.
Otrais notikums bija tāds, ka finanšu ministrs Divernē kungs zaudēja Džeimijam šahā. Un ne tikai vienu reizi, bet vairākkārt. Kā jau Džeimijs bija paredzējis, sekas bija tādas, ka zaudējums tikai stiprināja Divernē kunga apņēmību uzvarēt, tāpēc mūs bieži aicināja uz Versaļu, kur es staigāju starp viesiem, klausīdamās baumas un vairīdamās no alkoviem, bet Džeimijs tikmēr spēlēja šahu, savākdams ap sevi apbrīnas pilnu skatītāju pūli, lai gan es neuzskatīju, ka tur būtu kas īpašs, ko redzēt.
Džeimijs un finanšu ministrs mazs, apaļīgs vīriņš ar nošļauptiem pleciem bija pārliekušies pāri šaha dēlim, abi acīm redzami tik koncentrējušies spēlei, ka nemanīja neko no tā, kas notika apkārt, par spīti balsu murmināšanai un glāžu šķindai turpat aiz muguras.
- Reti esmu redzējusi kaut ko tik garlaicīgu kā šahs, čukstēja viena dāma otrai. Un to sauc par izklaidēšanos! Man lielāku prieku sagādātu skatīties, kā mana istabene bluso melnos pāžus. Tie vismaz spiedz un ķiķina.
- Man nebūtu iebildumu likt drusku paspiegt un paķiķināt tam sarkanmatainajam jauneklim, sacīja viņas sarunbiedre, apburoši uzsmaidot Džeimijam, kurš bija pacēlis galvu un izklaidīgi vērās pāri Divernē kunga galvai. Draudzene pamanīja mani un iegrūda dāmai, bezgaumīgai gaišmatei, sānos dunku.
Es viņai jayki uzsmaidīju, ļauni nopriecādamās par tumšo pietvīkumu, kas cēlās no viņas dekoltē, liekot sejai pārklāties ar sārtiem plankumiem. Bet Džeimijs likās tik izklaidīgs, ka drosmīgā dāma būtu varējusi ielaist viņam matos savus apaļīgos pirkstus un viņš nebūtu to pamanījis.