- Cerēsim, ka oma viņam neuzlabosies.
Taču pēc nedēļas es kādurīt pamodos un aukstajā, pelēkajā rītsvīdā redzēju, ka gulta man blakus vēl ir tukša, sega nebija pat atlocīta.
- Vai Broktūrekas milords ir savā kabinetā? Es vienā naktskreklā pārliecos pāri margām, izbiedējot Magnusu, kurš gāja cauri pirmā stāva vestibilam. Varbūt Džeimijs sadomājis gulēt kabinetā uz dīvāna, lai mani nemodinātu.
- Nē, milēdij, sulainis atbildēja, skatīdamies augšup uz mani.
- Es nācu atbultēt parādes durvis un redzēju, ka tās nemaz nav aizbultētas. Milords pagājušajā naktī nav pārnācis.
Es smagi noslīgu uz augšējā pakāpiena. Laikam izskatījos briesmīgi, jo vecīgais virssulainis skriešus metās pa kāpnēm pie manis.
- Kundze! Viņš norūpējies berzēja man rokas. Kundze, vai jums kas kaiš?
- Jūtos mazliet slikti, bet tas nav svarīgi. Magnus, tūlīt aizsūtiet vienu no sulaiņiem uz prinča Čārlza māju Monmartrā. Lai viņš noskaidro, vai mans vīrs ir tur.
- Tūlīt, milēdij. Un atsūtīšu jums palīgā arī Margeritu. Večuks pagriezās un atkal metās lejā pa kāpnēm; mīkstās filca čības, ko viņš valkāja, apdarot rīta darbus, klusi pakšķēja uz nospodrinātās dēļu grīdas.
- Un Mērtegu! es saucu pakaļ Magnusa aizejošajai mugurai.
- Mana vīra radinieku. Lūdzu, atvediet viņu pie manis! Pirmā doma, kas iešāvās prātā, varbūt Džeimijs palicis pa nakti Čārlza villā; otrā, ka viņam nejauši vai tīšuprāt kāds ir uzbrucis.
- Kur viņš ir? Kāpņu apakšgalā atskanēja Mērtega čērkstošā balss. Viņš acīmredzot bija nupat pamodies. Sejā bija saglabājušies pagalvja nospiedumi, un novalkātā krekla krokās bija saķērušies salmu smalkumi.
- Kā es to varu zināt? noskaldīju. Mērtegs vienmēr izskatījās tā, it kā turētu visus aizdomās, pēkšņā un skarbā modināšana nebija mazinājusi ierasti īdzīgo sejas izteiksmi. Par spīti tam, viņa ierašanās bija mierinoša; ja bija gadījušās nepatikšanas, tad viņš bija tas cilvēks, kas tiks ar tām galā.
- Vakar vakarā viņš aizgāja kopā ar princi Čārlzu un nav pārnācis. Tas ir viss, ko zinu. Ieķērusies margu spraišļos, uzvilku sevi kājās un mazliet sakārtoju zīda naktskreklu. Kamīni jau bija
iekurti, bet pavisam nesen, tāpēc māja vēl nebija iesilusi un man pārskrēja drebuļi.
Mērtegs nobrauca ar roku pār seju, tādējādi veicinot domāšanas procesu.
- Mphm. Vai kāds aizgāja uz Monmartru?
-Jā.
- Tad es pagaidīšu, kamēr no turienes pienāks ziņas. Ja Džeimijs ir tur, tad viss ir kārtībā. Ja nav, varbūtam viņi zinās, kad viņa un prinča ceļi šķīrušies un kur.
- Un, ja pazuduši viņi abi, ko tad? Ja nu ari princis nav pārnācis mājās? es jautāju. Ja Parīzē bija jakoblti, tad bija ari tādi, kas centās novērst Stjuartu dinastijas atgriešanos troni. Un, kaut ari Čārlza Stjuarta noslepkavošana nenozīmētu, ka skotu sacelšanās izgāzusies galu galā princim bija jaunāks brālis Henrijs tas zināmā mērā varētu mazināt Džeimsa entuziasmu spert šādu soli ja viņam vispār tāds bijis, es izklaidīgi nodomāju.
Ļoti skaidri atcerējos Džeimija stāstīto par mēģinājumu viņu nogalināt, šī notikuma laikā viņš iepazinās ar Fērgusu. Slepkavības pilsētā nebija nekas neparasts, pēc tumsas iestāšanās pa Parīzes ielām siroja neliešu bandas.
- Labāk ej apģērbies, zeltenīt, Mērtegs man aizrādīja. Es pat no šejienes varu redzēt, kāda tev zosmiesa.
- 0! Jā, tev taisnība. Es paskatījos uz savām rokām; kamēr man pa galvu bija šaudījušies dažādi pieņēmumi, biju sevi apskāvusi, bet necik siltāk nebija kļuvis; man bija sākuši klabēt zobi.
- Kundze! Jūs nu gan saaukstēsieties! Margerita, rībinādama grīdu, kāpa augšā pa kāpnēm, un es ļāvu, ka viņa mani iedzen guļamistabā, vēl atskatoties uz Mērtegu pirmajā stāvā, kurš rūpīgi pētīja sava dunča asmeni un tad sparīgi iegrūda to makstī.
-Jums vajadzētu būt gultā, kundze! istabene turpināja rāties.
- Šitāda saldēšanās nāk par sliktu bērnam. Tūlīt atnesīšu ogļu pannu. Kur ir jūsu ritasvārki? Tūliņ velciet mugurā, jā, tā ir labāk… Virs plānā zīda naktskrekla uzvilku biezos vilnas ritasvārkus, bet, neklausoties Margeritas kladzināšanā, piegāju pie loga un atvēru slēģus.
Aiz loga jau blāzmoja rīts, jo uzlecošās saules stari skāra Tremulīna ielas akmens namu augšējo stāvu fasādes. Lejā valdīja liela rosība, kaut arī bija vēl agrs; apteksnes un sulaiņi berza pakāpienus vai spodrināja vārtu vara rotājumus, tirgotāji, kas no ratiņiem pārdeva augļus, dārzeņus un svaigas zivis, pilnā balsī pa visu ielu pieteica savu preci, un lielo namu virējas, pārdevēju klaigāšanas izsauktas, kā džini šāvās ārā no savām pagrabstāva virtuvēm. Pa bruģi rībēdams lēni ripoja ogļu vezums, izskatījās, ka vecais zirgs, kurš to vilka, šobrīd daudz labprātāk atrastos stallī. Bet no Džeimija nebija ne miņas.
Beidzot ļāvos satrauktās Margeritas pierunāšanai un iekāpu gultā, lai būtu siltāk, bet aizmigt vairs nespēju. Katra skaņa, kas atplūda no lejas, lika man saspringt cerībā, ka pēc soļiem, kas nodip uz ietves, vestibilā atskanēs Džeimija balss. Miegu aizgainīja grāfa Senžermēna seja. Viņam vienīgajam no franču aristokrātiem bija kāds sakars ar Čārlzu Stjuartu. Visticamāk, tas bija viņš, kas stāvēja aiz pirmā mēģinājuma nogalināt Džeimiju… un mani. Bija zināms, ka viņam ir bīstami sabiedrotie. Vai varētu būt tā, ka viņš licis novākt abus gan Džeimiju, gan Čārlzu? Šajā brīdī tam, vai grāfa nolūki ir politiski vai personiskas dabas, bija maza nozīme.
Kad beidzot soļi patiešām atskanēja, es biju iegrimusi ainās, kurās Džeimijs ar pārgrieztu rīkli guļ renstelē, un to, ka viņš ir atgriezies, aptvēru tikai tai brīdī, kad atvērās guļamistabas durvis.
- Džeimij! Priekā iekliegusies, es piecēlos gultā sēdus.
Viņš man uzsmaidīja, tad plati, nemaz nepūlēdamies aizsegt muti ar roku, nožāvājās. Varēju redzēt krietnu daļu no rīkles un atviegloti pamanīju, ka tā nav pārgriezta. Tomēr skaidrs bija ari tas Džeimijs, neapšaubāmi, bija piedzēries. Atgūlies man blakus gultā, viņš ilgi un cītīgi staipījās, tad, puslīdz apmierināts, kaut ko noņurdēja.
- Kas, es noprasīju, fev gadījās?
Viņš pavēra vienu apsarkušo aci.
- Man vajag vannu, viņš pateica un atkal aizvēra aci.
Es pieliecos tuvāk un sāku viņu ošņāt. Degunā iesitās parastais dūmu smārds, kādu izplata nevēdinātas telpas un mitra vilna, pa virsu klājās izcils alkoholisko dzērienu sajaukums alus, vīns, viskijs un konjaks -, kas atbilda traipu dažādībai uz uzdzīvotāja krekla. Un kā pēdējais piesitiens šim kokteilim piejaucās briesmīga, lēta odekolona dvaka, īpaši uzmācīga un indīgi sīva.
- Vajag gan, es piekritu. Es izrausos no gultas un izliecos pa durvīm gaitenī, lai sasauktu Margeritu, un, kad viņa ieradās, liku atnest bļodu un ūdeni. Brālis Ambrozijs uz atvadām man bija uzdāvinājis vairākus gabaliņus labu, cietu ziepju ar rožu eļļu; liku istabenei atnest arī tās.
Kad Margerita devās pildīt nogurdinošo uzdevumu uznest milzīgās vara kannas ar ūdeni, es pievērsu uzmanību gultā gulošajam miesas kalnam.
Novilku viņam kurpes un zeķes, tad atsprādzēju un norāvu kiltus. Džeimija rokas automātiski piesedza kājstarpi, bet mans skatiens kavējās citur.
- Kas, es atkārtoju, ar tevi notika?
Uz ciskām stiepās vairāki gari skrāpējumi, uz gaišās ādas izcēlās neganti sarkanas svītras. Un vienas kājas iekšpusē, pašā augšā, es redzēju brūci, kas varēja rasties tikai no kodiena skaidri bija redzami zobu nospiedumi.