Istabene, kas lēja ūdeni, arī ieinteresēta pameta skatienu uz nepārprotamajām liecībām un nosprieda, ka ir īstais brīdis izteikt savas domas par šo delikāto situāciju.
- Un petit chien? viņa jautāja. Sunītis? Varbūt tomēr kaut kas cits. Un, lai arī es īpaši labi nepārzināju tālaika izteicienus, es biju iemācījusies, ka Ies petits chien bieži izkrāsotām sejām staigā pa ielām uz divām kājām.
- Ārā! es franciski nokomandēju virsmāsas balsī. Istabene paņēma kannas un, viegli uzmetusi lūpu, izgāja. Es no jauna pievērsos Džeimijam, kurš pavēra vienu aci un, ieraudzījis manu sejas izteiksmi, aši atkal aizvēra.
- Nu? es prasīju.
Viņš nevis atbildēja, bet nodrebinājās. Pēc brīža viņš piecēlās sēdus un ar plaukstām saberzēja seju tā, ka bārdas rugāji sprakšķēja vien. Viņš jautājoši savilka vienu rudo uzaci.
- Diez vai tāda kārtīgi audzināta jauna dāma kā tu zinās vārda soixante-neuf, sešdesmit deviņi, otru nozīmi?
- Šo vārdu esmu jau dzirdējusi, teicu, saliekot rokas uz krūtīm un ar zināmām aizdomām noskatot runātāju. Un vai drīkstu jautāt: kur tieši tu satikies ar šo īpaši interesanto skaitli?
- To man ieteica… pat ar spēku… kā vēlamu nodarbošanos, dāma, kuru man vakar nejauši iznāca satikt.
- Vai tā gadījumā nebija tā pati dāma, kas iekoda tev ciskā?
Džeimijs palūkojās lejup un domīgi paberzēja ievainojumu.
- Mm, nē. Patiesību sakot, tā nebija viņa. Dāma likās aizrāvusies ar zemākiem cipariem. Domāju, ka viņa gribēja palikt pie sešnieka un deviņnieks varēja iet kārties.
- Džeimij, es teicu, dusmīgi piecērtot kāju, kur tu visu nakti biji?
Viņš pasmēla saujā no bļodas ūdeni un iešļakstīja sejā, sīkas tērcītes satecēja tumši sarkanajās krūšu spalvās.
- Mm. Viņš ātri mirkšķināja plakstus, lai dabūtu no biezajām skropstām ārā ūdens lāses. Nu, pagaidi. Vispirms mēs krogā ēdām vakariņas. Tur mēs satikām Glengeriju un Miljeflēru. Miljeflēra kungs bija Parīzes baņķieris, bet Glengerijs bija viens no jaunākiem jakobītiem, kāda Makdonelu klana atzara vadonis. Būdams Parīzē iebraucējs, nevis iedzīvotājs, pēdējā laikā šis skots bieži uzturējās Čārlza sabiedrībā, tā vismaz stāstīja Džeimijs. Un pēc vakariņām mēs devāmies pie hercoga di Kasteloti spēlēt kārtis.
- Un pēc tam?
- Acīmredzot uz krogu. Un tad uz citu krogu. Un tad uz iestādījumu, kuram šķietami bija kaut kas kopīgs ar krogu, tikai izdaiļots, pievienojot vairākas dāmas ar interesantu ārieni un vēl interesantākiem talantiem.
- Ak, talantiem? Es nosmīkņāju, pametusi skatienu uz vīra saskrāpētajām kājām.
- Ak Dievs, viņas to darīja cilvēku acu priekšā, Džeimijs šausminājās un atceroties nodrebinājās. Divas uz galda. Tieši starp jēra muguru un vārītiem kartupeļiem. Ar cidoniju želeju.
- Mon dieu! iesaucās istabene, kas bija atnesusi vēl vienu kannu ūdens un lika to tik ilgi, lai pagūtu pārmest sev krustu.
- Klusē! es viņai uzbrēcu. Pēc tam atkal pievērsos vīram: Un kas notika tālāk?
Tad acīmredzot darbība bija ieguvusi vispārēju raksturu, tomēr tika veikta diezgan plašas publikas priekšā. Izrādot pienācīgu cieņu Margeritas jutīgajai dvēselei, Džeimijs pagaidīja, līdz viņa izgāja, lai atnestu vēl ūdeni, un tikai tad turpināja stāstu:
- …un tad Kasteloti resno sarkanmati un mazo gaišmati ieveda kaktā un…
- Un ko pa to laiku darīji tu? es pārtraucu aizraujošo stāstījumu.
- Skatījos. Viņš likās izbrīnījies. īsti pieklājīgi nav, bet tajā brīdī man nebija lielas izvēles.
Kamēr Džeimijs runāja, es rakņājos pa viņa sporanu un izvilku ne tikai mazo naudas maku, bet arī platu, ar ģerboni rotātu metāla gredzenu. Ziņkāri to uzlaikoju; tas bija daudz lielāks par jebkuru parastu gredzenu un karājās uz pirksta kā plīts riņķis uz mieta.
- Un kam pieder šis? Es pastiepu gredzenu uz priekšu. Izskatās pēc hercoga di Kasteloti ģerboņa, bet cilvēkam, kam tas pieder, pirksti ir kā sardeles. Kasteloti bija itālis, kas atgādināja tumsā izstīdzējušu pupiņu pāksti, ar plankumainu seju un hroniskiem gremošanas traucējumiem nav jau arī brīnums, ja Džeimija stāstītais atbilst patiesībai. Cidoniju želeja, padomā tik!
Es pacēlu skatienu un redzēju, ka Džeimijs nosarkst no nabas līdz pat matu galiem.
- Ē, viņš sacīja, ar pārspīlētu interesi pētot dubļu traipu uz ceļgala, to… vīrietis nevelk pirkstā.
- Tad kas… O! Es ar jaunu interesi paskatījos uz riņķi. Apžēliņ! Esmu par tiem dzirdējusi…
- Esi?! Džeimijs, šausmu pārņemts, iesaucās.
- Bet redzējusi nevienu nebiju. Vai tev tas der? Es pastiepu roku, lai pielaikotu. Viņš automātiski ar rokām aizsedza kaunumu.
Margerita, ieradusies ar jaunu ūdens nesienu, mierināja viņu:
- Ne vous en faоtes pas, Monsieur. J’en ai dйjа vu un.1
Apveltīdams ar niknu skatienu gan mani, gan istabeni, Džeimijs ievilka klēpī segu.
- Tā jau slikti, ka visu vakaru vajag sargāt savu tikumību, viņš diezgan asi noteica, vēl tikai trūka no rīta par to spriedelēt.
- Sargāt savu tikumību, tu saki? Mētāju gredzenu no vienas rokas rādītājpirksta uz otras. Vai tik tā nav dāvana, ko? Vai aizdevums?
- Dāvana. Nedari tā, Armaliet. Viņš saviebās. Tas man kaut ko atgādina.
- 0 jā. Es cieši vēroju viņu. Tagad parunāsim par atmiņām…
- Ne jau es! viņš iebilda. Tu taču nedomā, ka es kaut ko tādu darīju? Esmu precējies!
- Un Miljeflēra kungs nav precējies?
- Ne tikai precējies, viņam ir arī divas mīļākās, Džeimijs sacīja. Bet viņš ir francūzis… tas ir citādi.
- Hercogs di Kasteloti nav francūzis… viņš ir itālis.
- Bet viņš ir hercogs. Tas arī ir citādi.
- 0, ak tā? Nez vai arī hercogiene tā uzskata.
- Ja ņem vērā dažas lietas, ko hercogs iemācījies no hercogienes, tad domāju jā. Vai tā vanna vēl nav gatava?
Cieši satinies segā, Džeimijs izrausās no gultas, aizklumburoja līdz baļļai un iekāpa ūdenī. Tad, nometis segu, ātri iesēdās vannā, tomēr ne pietiekami ātri.
- Enorme!2 istabene iesaucās un pārkrustījās.
- C'est tout3 , es nikni sacīju. Merci bien. Margerita nodūra acis, pietvīka un teciņus izskrēja no istabas.
1 Neraizējieties, kungs; esmu jau to redzējusi.
2 Milzīgs! (Franču vai.)
3 Tas ir viss. (Franču vai.)
Kad durvis aiz istabenes bija aizvērušās, Džeimijs atlaidās vannā, kurai vienā galā mala bija augstāka, lai varētu ērti iekārtoties. Tajos laikos uzskatīja: ja tu esi pūlējies piepildīt vannu ar ūdeni, tad esi pelnījis to arī izbaudīt. Augumam lēnām grimstot arvien dziļāk kūpošajā ūdenī un karstajiem tvaikiem sārtinot gaišo ādu, rugājiem apaugušajā sejā parādījās svētlaimīga izteiksme. Acis Džeimijs bija aizvēris, viegla mitruma migliņa vizmoja uz augstajiem, platajiem vaigukauliem un mirdzēja dobumos zem acīm.
- Ziepes? viņš ar cerībām vaicāja un atvēra acis.
- Jā, nudien. Es atnesu gabaliņu un pasniedzu viņam, tad apsēdos uz sola pie vannas. Kādu laiku skatījos, kā viņš cītīgi sevi ieziepē, tad atnesu sūkli, pumeka gabalu, un viņš sāka centīgi berzt pēdu apakšas un elkoņus.