Esmu jau ceļa, atbildēju Sanjai. Atstāju grāmatas izmētātas uz dzīvojamās istabas grīdas, pielēju trīs lielus ūdensmaisus, aiznesu tos uz helipēda piekabi un devos lēnā braucienā uz ciemu.
12. nodaļa
Ārdurvis bija aizslēgtas. Klauvēju, taču iekšpusē nekas nebija dzirdams. Klauvēju vēlreiz. Mani sagaidīja tikai klusums. Novilku jaku un uzmetu uz ūdensmaisiem, lai apslēptu tos skatieniem. Gāju apkārt mājai uz Sanjas darbnīcu. Paraustīju durvis, taču tās bija aizbultētas no iekšpuses. Raudzījos cauri tīkla sienām: uz galda bija pa pusei salikta agrāko laiku ierīce, tai līdzās pusapēsts sēklu cepums un mazs saules strāvas ventilators, kura lāpstiņas grieza dienas karstumu. Sanja nekur nebija redzama.
Atcerējos reiz dzirdētus agrākās pasaules stāstus par rēgu kuģiem, kuru komanda, šķiet, bija izgaisusi bez kāda izskaidrojuma, un glābējus sagaidīja teikuma vidū uz galda nomests zīmulis, veļas katlā kūpoša veļa, krūzēs vēl silta tēja.
- Sanja? - Nekādas atbildes. - Sanja! - saucu vēlreiz. - Kira? Jan?
Neatsaucās ne Sanja, ne viņas vecāki. Mājā neatskanēja pat Min-
jas balss. Griezos, lai ietu atpakaļ pie mājas durvīm, taču tad aiz muguras izdzirdu klaudzienu. Kad paraudzījos trokšņa virzienā, redzēju, kā no darbnīcas grīdas augšā slienas Sanja. Viņas seja bija pietvīkusi.
- Vai viss kārtībā?
Sanja pagriezās uz manu pusi un ar plaukstas virspusi noslaucīja no pieres sviedrus.
- Tu nu gan esi ātra. - Viņa izslēdza galda ventilatoru, atvēra durvis un iznāca no darbnīcas.
- Es tevi neredzēju, - es teicu. - Man šķita, ka te neviena nav.
- Ek, es tikai krāmējos pagaldē, - viņa atbildēja, taču vairījās no mana skatiena. Biju pārliecināta, ka telpā nav tādas vietas, kur viņa būtu varējusi palikt, manis nemanīta.
- Vai viss kārtībā? - atkārtoju savu jautājumu. Saujai nošļuka pleci.
- Nē, - viņa teica. Redzēju, kā aiz sejas virmo raudas. - Minja... -Sanjas balss bija raupja un sasprēgājusi. - Ar viņu nav labi. Māte aizveda viņu pie ārsta, jau atkal, taču tas arī iepriekšējā reizē neko nelīdzēja. - Viņa norīstījās un pacēla skatienu. - Zāles ir jāiemaisa ūdenī.
Spēru soli viņas virzienā, pēc tam otru, un viņa neatvirzījās. Nebiju redzējusi Sanju raudam kopš tā laika, kad viņa desmit gadu vecumā bija fjellā paklupusi un sastiepusi potīti. Viņa šņukstēja man pret plecu un tad bija pavisam klusa. Stāvējām tur ilgi, vēlās pēcpusdienas svelošajā saulē. Beidzot Sanja atrāvās no manis un nošņaukājās.
- Atvaino.
- Neesi jocīga, - es teicu un piebikstīju viņai pie rokas. - Atvedu ūdeni.
Jutu atvieglojumu, ka viņai pietiek spēka mēģināt pasmaidīt.
- Remontēšu tev visu ko kaut līdz pasaules galam, ja negribēsi citu samaksu, - viņa teica. Atvēru muti, lai strīdētos pretī, taču viņa pārtrauca: - Tas būs tikai godīgi. Tev taču arī nav tik daudz ūdens, lai dāļātu citiem.
Nepaskatījos uz viņu tobrīd, jo nebiju pārliecināta, ko viņa ieraudzītu manā sejā.
- Atstāju ūdensmaisus mājas priekšā, - es teicu. - Iesim, pirms kāds tos savācis.
Izņēmām ūdensmaisus no ratiņiem un aiznesām līdz durvīm.
Kad Sanja tās atslēdza, pa spraugu mums pretī spriedās smaga smaka, kas man lika iedomāties par nemazgātiem matiem un saskābušu pienu. Uz dzīvojamās istabas galda un zem tā bija tukšas krūzes un taukaini šķīvji, uz kuriem redzēju ēdiena atliekas. Kaktā pamanīju vanniņu, kuras dibenā duļķainā ūdenī mirka bērnu drānas. Daļa bija ar lieliem tumšiem traipiem. Mūsu soļu saceltajā gaisa strāvā pa grīdu vēlās putekļu vērpetes.
Sanja paraudzījās uz mani un tad paraudzījās visapkārt, it kā pirmo reizi pēc vairākām dienām būtu pamanījusi, pēc kā mājās izskatās.
-Te ir briesmīga netīrība, - viņa teica. - Minja nespēj saturēt nekādu ēdienu, un mums nav bijis iespējams izmazgāt pat visus viņas autiņus.
Redzēju, ka viņa jūtas neērti, jo bija ieaicinājusi mani iekšā kļūt par liecinieci slimības pēdām.
- Tagad izmazgāsiet, - es teicu un centos pasmaidīt.
Ienesām ūdensmaisus virtuvē. Palīdzēju Sanjai ieliet mazliet tīra
ūdens barošanas pudelītē. Viņa izskaloja pudeli, pēc tam piepildīja vēlreiz, izņēma no skapja auduma maisiņu un iebēra no tā ūdenī divas karotītes balta pulvera. Viņa mazliet pakratīja pudelīti, lai pulveris izšķīstu. Tas kā blāva dūmaka plīvoja šķidrumā.
Dzirdējām soļus lievenī. Sanja ar pudelīti gāja uz durvīm. Iekšā ienāca Kira, nesdama klēpī Minju. Nebiju redzējusi Minju vairākas nedēļas, un man vēderā sagriezās. Viņa bija plāniņa un trausla, un viņas parasti spožās acis bija tikai divas ēnas kaulaini asajā sejā. Kira bija bāla, un viņas stāvs bija sagumis.
- Viņi nevar pieņemt vairāk pacientu, - viņa teica. - Tuvākā slimnīca, kur ir brīvas vietas, atrodas Kūsamo.
- Un ko mums, viņuprāt, vajadzētu darīt? - Sanja jautāja.
- Viņi lika dzirdīt Minju ar zāļu šķīdumu un gaidīt, lai nokrītas temperatūra.
- Bet to taču mēs esam gaidījuši jau divas nedēļas! Vai tu pateici, ka mums nav pietiekami daudz ūdens?
- Sanja, - Kira teica. - Veselības centrs ir pilns ar pacientiem, kuri ir vēl sliktākā stāvoklī nekā Minja. - Viņas balss bija nogurusi un aizlūzusi. - Tur ir divi ārsti un trīs māsiņas, un daži brīvprātīgie no ciema. Viņiem jau pašlaik ir ūdens parāds melnajā biržā par trim mēnešiem. Viņi pat nezina, vai nākammēnes vispār strādās.
Gaiss starp mums kļuva smags. Mēs ar Sanju vienlaikus apjautām to, ko Kira bija sapratusi jau agrāk: ārstiem nebija citas iespējas kā sūtīt Minju uz mājām nomirt.
Sanja pasniedza Kirai knupīšpudeli, kurā bija iemaisījusi zāļu dzērienu.
- Vai tas ir pietiekami tīrs? - Kira vaicāja.
- Ir, -- es atbildēju. Kira un Sanja abas uz mani vērīgi paskatījās, un Kiras sejā parādījās apjausma.
- Tu taču zini, ka mēs nespējam samaksāt? - Kira vaicāja. Vārdi bija mērķēti tiklab Saujai, kā man.
-Jums nav jāmaksā, - es atbildēju.
Kira apsēdās izdilušajā atzveltnes krēslā, paņēma knupīšpudeli un pielika Minjai pie lūpām. Minja tik tikko spēja atvērt muti, taču pēc ilgas apvārdošanas Kirai izdevās viņu piedabūt iesūkt dažas lāses šķidruma no pudeles. Viņa ienesa Minju guļamistabā.
- Sanja, vai tu uz brīdi atnāktu šurp, - Kira sauca.
- Es tepat pagaidīšu, - sacīju Saujai, kura pamāja. Kira aiz durvīm pieklusināja balsi, tomēr es viņas vārdus dzirdēju. Ticu, ka viņa arī gribēja, lai es dzirdu.
-Tev nevajadzēja lūgt viņai ūdeni, - Kira teica.
- Ko citu mēs varam darīt? - Sanja spītīgi vaicāja. - Es nespēju pabeigt ūdensvada izbūvi. Atrast trūkstošās daļas ir gandrīz neiespējami, un to cenas ir uzskrūvētas līdz debesīm.
Kira nopūtās.
- Es zinu, Sanja. Un ūdens gādāšanai nemaz nevajadzētu būt tavai atbildībai. Ja Minja būtu veselāka, es varbūt varētu ar viņu kopa staigāt pa apkārtējiem ciemiem šūšanas darbos vai pieteikties darbā armijas zābaku fabrikā Kūsamo. Es vienkārši negribētu nevienam palikt pateicību parādā.
Biju dzirdējusi pietiekami. Izgāju ārā lievenī un piesardzīgi aizstūmu ciet durvis. Apsēdos uz pakāpiena un raudzījos apkārt: saulpuķu dīgsti, kas, ļengani klanīdamies, līda ārā no smiltīm, no ūdenszālēm pīta pagalma nojume, zem kuras rēgojās pāris putekļaini izbalējušu, koka ietvaros nospriegotu krēslu. Kaimiņu pagalmi un nami izskatījās tādi paši, tic bija kā nespodri, paguruši savstarpēji atspulgi, kas ļima zem pievakares smaguma.