Pēdīgi, pārtraucot ilgu klusumu, viņš teica: - Tu no manis nebaidies, Noria. Kāpēc?
Ievēroju, ka viņš pārgājis no jūsošanas uz “tu”, kas bija apzināts etiķetes pārkāpums, necienīgs veids, kā uzrunāt tējas meistaru ceremonijas laikā. Neatbildēju, un viņš nenovērsa no manis skatienu.
-Tu taču saproti, ka es tev varētu nodarīt sāpes, ja man tā gribētos? - viņš turpināja. Viņa izteiksme nemainījās. - Vai arī es varētu pavēlēt to darīt kādam citam un pats noskatīties.
Sapratu to, zināms. Visi zināja par lietām, kas notika tumsā, par tām, no kurām bija vieglāk novērsties. Biju par tām domājusi pat pārlieku daudz. Par māti, par sienām, kas bija ap viņu, varbūt tuvākas un biezākas nekā tās, kas aizturēja mani, varbūt par nelokāmu metālu pie viņas plānās, plīstošās ādas. Par Sanju. Izstūmu viņu no prāta, atkal, jo manas robežas sāka ņirbēt un drupt, un es nevarēju ļaut tam notikt, ne pašlaik.
-Tomēr tu runā spītīgi, nepaklanies man, -Taro teica. - Kāpēc?
Pateicu vienīgo lietu, ko šajā situācijā pratu pateikt, un, kad vārdi atstāja manas lūpas, apjautu, ka tā ir patiesība.
-Jūs man vairs nevarat nodarīt neko, kam būtu nozīme.
Taro pacēla tasi pie lūpām, vēlreiz tai uzpūta un iedzēra malciņu.
- Vai tiešām? - viņš jautāja. Viņa acu melnumā kavējās tas pats vērtējošais skatiens. - Un, ja es teiktu, ka varu tev atdot tavu dzīvi?
- Es jums neticētu, - atbildēju.
- Zinu par avotu, - Taro teica. - Taču to tu jau noteikti esi uzminējusi. Būtu bijis gudrāk izstāstīt. Saprotu, ka tavs tēvs šai lietā bija stūrgalvis, un šo pašu stūrgalvību no viņa esi mantojusi arī tu. Tējas meistaru putekļainās tradīcijas no mana viedokļa ir apnicīgas. Taču, zināms, bija tikai laika jautājums, kad gūšu apstiprinājumu savām aizdomām. -Taro slidināja pirkstu pa tējas tases apaļo malu. Māte bija mani mācījusi ar šādu pašu kustību spēlēt uz glāzes: kad plānas glāzes maliņu braucīja ar samitrinātu pirkstu, radās savāda, augsta skaņa, tā atbalsojās un pildīja mani ar nemieru, kā aizmirstībā grimstoša doma, ko nav iespējams notvert. Māte bija teikusi, ka tad, ja uz glāzes spēlē pārāk ilgi, tā saplīst. Pēc tam nebiju uzdrošinājusies izbraucīt skaņu ne no vienas glāzes.
- Vairākums tējas meistaru to jau aizmirsuši paši, - Taro turpināja. -Jo viņi jau vairākās paaudzēs dzīvojuši pilsētās, taču amata slēptākajā kodolā ierakstīts, ka tējas meistari savulaik bija avotu sargātāji. Tavs tēvs par daudz paļāvās uz veiksmi. Nomaļa apvidus tējas meistars, kurš spējis pretoties pilsētu vilinājumam, kura dārzs zeļ un tēja garšo labāk nekā tiem, kas pērk visaugstākās kvalitātes ūdeni? Bija pilnīgi skaidrs, kādu noslēpumu viņš glabā.
Taro pirksti uz māla tasītes malas apstājās. Biju klausījusies viņa vārdos, arvien pieaugot nemieram, un nespēju sevi apvaldīt.
- Kā jums zināms par tējas meistaru un ūdens savienību? - es vaicāju spīvāk, nekā biju gribējusi.
Taro smaids bija kā skanošas glāzes skaņa.
- Velti tu tā raizējies. Tavs tēvs nemeloja, teikdams, ka tās ir slepenas zināšanas, - viņš teica. - Tā ir taisnība. Zina tikai tie, kas apguvuši tējas meistara mācību.
Daudz netrūka, un es būtu pajautājusi, cik daudz tādu viņš spīdzinājis, lai noskaidrotu noslēpumu, taču vārdi apstājās mutē, un manā atmiņā kaut kas sakustējās.
Veidā, kā Taro pārkāpa ceremonijas etiķeti, kopš paša sākuma bija bijusi kaut kāda mērķtiecība. Biju sastapusi tējas viesus, kas pieļāva kļūdas, jo etiķete viņiem pirms tam nebija pazīstama vai arī viņi to bija daļēji aizmirsuši. Viņu misēkļus iekrāsoja vai nu mulsums, vai neziņa: viņiem bija kauns, ka kļūmēs izpaužas viņu neizglītotība, un reizēm viņi pat nezināja, ka pastāv precīza etiķete, un neuztraucās par to. Taču Taro jau pirmajā vizītē bija radījis iespaidu, ka vajadzības gadījumā būtu pratis ievērot etiķeti līdz pēdējam sīkumam, taču pārkāpj to ar nolūku, tikai tāpēc, ka var atļauties tā darīt. Viņš pazina tējas ceremoniju tikpat precīzi kā es un tieši tāpēc zināja, kā aizvainot tējas meistaru un citus viesus.
Visas atmiņu ainas par viņu parādījās jaunā gaismā: tas, kā viņš pārvērta savu pirmo tējas vizīti par jautājumu krustugunīm, kā viņš lika nopostīt tējas namu, zinādams, ka to nebūs iespējams uzcelt no jauna tādu pašu, kā viņš konfiscēja tējas meistaru grāmatas, kaut gan skaidri zināja, ka neviens tējas meistars pēc sevis neatstās rakstītas ziņas par slepeno avotu. Kā viņš šļakstīja ūdeni zālājā, kaut gan tas ietilpst vienīgi tējas meistara un mācekļa uzdevumos, bet jebkura cita roka, kas to veic, apgāna ceremoniju.
Viņš vēroja mani, gaidīja. Gaidīja, lai es aptveru.
-Jūs esat tējas meistars, - es teicu.
Taro mazliet pagrieza galvu. Nepratu nolasīt viņa sejas izteiksmi.
- Biju, - viņš atbildēja. - Vai, precīzāk sakot, man būtu vajadzējis par tādu kļūt. Mācību saņēmu no sava tēva, un arī viņš bija ūdens sargātājs, viens no pēdējiem. Viņš nicināja pilsētu meistarus, uzskatīja tos par amata brālības nodevējiem.
No katla kāpjošais mitrums cēlās tējas nama gaisā, kļāvās pie loga un man pie sejas.
-Taču jūs nenodarbojaties ar tējas meistara amatu, - es teicu.
Taro izdzēra savu tasi, nolika uz grīdas un pastūma uz manu pusi. Es to piepildīju.
- Ne pēc tam, kad biju armijai atklājis tēva avota atrašanās vietu, -viņš atbildēja. - Vienlaikus paziņoju, ka mani varētu interesēt karavīra karjera. Pēc tam viņi pret mani izturējās ļoti vēlīgi. Taču mēs sākam novirzīties no galvenās lietas, - viņš turpināja. - Kā jau teikts, ja vēlies, varu tev atdot tavu dzīvi. - Viņš pacēla tasi pie lūpām, taču šķidrums joprojām bija par karstu, un viņš tasi atkal nolika. - Varbūt ne precīzi agrāko, taču pietiekami tuvu tai.
Turēju rokas uz ceļiem, kaut gan man gribējās aiztraukt mitrumu no pieres, un neteicu ne vārda.
- Tu jau nebūsi dzirdējusi, vai ne? Par savu māti.
Zināju, ka man nebūtu vajadzējis pieļaut tirgošanos ar Taro, taču pārāk daudzas dienas biju skatījusies komunikatora tukšajā ekrānā, un manas domas bija uzkonstruējušas pārāk daudz stāstu, kurus nevēlējos izdomāt līdz galam. Man nebija spēka apturēt savus vārdus.
- Ko jūs zināt par manu māti?
Taro izteiksme nemainījās.
- Sjiņdziņā bija dumpis. Tava māte ir pazudusi jau mēnesi, - viņš teica. - Tiek uzskatīts, ka viņa ir mirusi.
Biju baidījusies no šādas ziņas, tomēr, sastapusies ar to, nekā nejutu. Sēras nāks vēlāk, taču tagad ziņa tikai pārlija man pāri un izgaisa, un atstāja aiz sevis tukšumu.
- Man nav tādas varas, lai atvestu atpakaļ mirušos, - Taro teica. - Bet kā ar tiem, kas joprojām dzīvi?
Viņš redzēja manu satrūkšanos, un es izlasīju apmierinātību viņa
sejā.
- Vai tad nav vēl kāds, kuru tu glābtu, ja varētu?
Elpa ķērās rīklē, sirds sitās straujāk.
- Kur viņa ir? - es vaicāju.
Taro pielieca galvu, un viņa izteiksme aprima un ieguva domīgu atēnu.
- Viņa lūdza mani nodot ziņu. Viņa lūdza, lai tu piekrīti manam piedāvājumam.
Norīstījos.
- Kāds ir šis piedāvājums?
-Jūs abas atgūsiet savai brīvību un varēsiet turpināt dzīvi kā līdz šim, mierā, armijas aizsardzībā. Pat avotu varēsiet izmantot brīvāk nekā citi ciema iedzīvotāji.
Iedomājos par nedēļām, kad avots bija bijis tikai mūsu. Taro mutes kaktiņi sakustējās, un es zināju, ka viņš redzējis pārmaiņas manā sejā. Piespiedu sevi skatīties viņam tieši acīs.