Varbūt kāds sēdēs Knābī un skatīsies uz tiem. Varbūt viņam līdzās sēdēs kāds cits, kurš uzliks savu roku uz viņējās, un nekam nevajadzēs būt citādi.
Manu uzmanību piesaistīja skaņa no vārtu puses. Kāds klusām runāja. Pagriezos, lai paskatītos, taču neredzēju neko citu kā strēmeli zilā, kas nozuda skatienam. Tomēr balsis rītā joprojām šūpojās: savā starpā sarunājās divi karavīri. Viens no viņiem smējās.
Šodien vēlāk vai kad nu viņu sardzes maiņa beigsies, viņi ies uz ciemu. Viņi nospodrinās zābakus un nopirks tirgū maizi vai varbūt zilo lotosu un aizvadīs savu nakti miegā vai nomodā, neskaitot dzīves stundas. Vējš plosīs viņu kukaiņu cepures, saule spīdēs uz pirkstu locītavām, un viņi pat nemanīs to spirdzinošo vēsumu vai nomierinošo siltumu.
Es nezināju ne viņu vārdus, ne to, no kurienes viņi nāca, nedz arī to, kā viņi izskatās, un es nekad nevienu nebiju ienīdusi tā, kā tobrīd ienīdu viņus.
Paplāte bija viegla. Uz tās nebija nekā cita, izņemot kaltētas pupiņas mazā māla bļodiņa. Soļiem tikai mazliet trīcot, ienesu to iekšā un aizslēdzu aiz sevis durvis.
Mani izbrīnīja spēks, ar kādu manī ieķērās dusmas. Mani izbrīnīja pašas rokas kustība un skaņa, māla bļodiņai sašķīstot pret sienu.
Realitātes audums ap mani sakārtojās jaunā veidā, no kura es nespēju novērst skatienu. Dzīves pavedieni pinās cits citam šķērsām un pāri, tie savijās kopā un atkal aizauga prom cits no cita, veidoja tīklu, kas saturēja visu esošo kopā. Skaidri spēju saskatīt tā plīsumus, šķiedras, kas risa un slīdēja prom no manis. Pasaule auga un joprojām pulsēja no stāstiem, taču man tajos vairs nebija vietas.
. Un aiz visa pletās tukšums, kuru gandrīz bija iespējams aizskart: auksta un klusa neesamības telpa, vieta, kuni sasniedzam, kad pazū-dam no pasaules atmiņas.
Vieta, kurā patiešām mirstam.
Gribēju aizgriezties, taču mani turēja notikumu ķēde, kas mani bija šeit atvedusi, pagātne, kas pletās aiz manis, ierakstīta akmenī, un tā nekad nepadosies, nekad nesalūzīs, nekad nemainīs veidolu. Es skatīšos tajā, līdz vairs neskatīšos nekur. Stāsti par to varēja izliekties dažādos virzienos, taču tā patiesība, kas aiz stāstiem, nekļūs cita. Та neatzina citu varu, izņemot savējo.
No vietas, kas bija dziļāk par rīkli un sirdi, pacēlās sūrstoņa un izlauzās smagos, saraustītos šņukstos. Mana elpa sažņaudzās, un viss ķermenis sačokurojās ap dusmām un skumjām, un tad elsas plosīja mani tik straujā taktī, ka vairs nespēju tās aizturēt. Sabruku pret durvīm un ļāvu raudām nākt.
Putekļi klusiņām šūpojās gaismas strēlē iepretim mājas pelēcīgajai pustumsai. Mani locekļi bija smagi. Gulēju uz grīdas. Uz vaigiem un acu kaktiņos žūstot sūrstēja sāļas strīpas, un mutē bija karsta metāla garša.
Es varētu šeit palikt, nodomāju. Kareivji nāks rīt. Ūdensmaisi ir gandrīz tukši. Es varētu gulēt šeit, līdz ūdens no manis aizplūdīs.
Klusums uz ādas sabiezēja. Gribēju tam ļauties. Aizvēru acis.
Mironīgajā skaņu neesamībā, sausā kā kauli, kāds kustējās.
Та muša varētu beigt džinkstēt, es nodomāju. Tad es varētu gulēt.
Taču tā nebeidza: tā atkal un atkal ar būkšķi metās pret stiklu, nesaprazdama, kāpēc nespēj izlauzties āra brīvībā. Atvēru acis un ieraudzīju tās ēnu sitamies šaurajā telpā starp logu un to sedzošajiem aizkariem.
Kaut kas sakustējās dziļi manā atmiņā: cita muša, tās melnzaļi vizošais smagais ķermenis, tās spārnu švīkoņa, veicot ceļu augšup un lejup pa blīvo tīkla sieniņu un meklējot izeju.
Pagriezu galvu un ieraudzīju jūraszāļu somu, kuru biju atstājusi balstāmies pret sienu zem drēbju pakaramā. Cauri tās pītajai virsmai izšķīru piezīmju grāmatas taisnstūri.
Atmiņa pavērās vēl vairāk. Muša pie tīkla sienas padevās un nolaidās uz galda, kuru klāja darbarīki un vadu gali. Gaisma noplaiksnīja uz sudrabkrāsas ripas virsmas, kad Sanja to ievietoja agrāko laiku ierīces padziļinājumā un aizspieda vāku. Iečerkstējas skaļruņi. Karstajā, nekustīgajā gaisā plūsmoja vārdu straume, kas man neliks mieru.
Prāts centās kaut kam pieķerties, neredzamai šķiedrai, kas stiepās cauri gadiem un laikiem, un mūžiem.
Atmiņa pārvietojās: rokās smagi gūla grāmata ādas vākos, un vārdi tās lappusēs būvēja tiltu uz pagātni, kas citādi būtu gājusi bojā. Sen aizgājuša tējas meistara zīmētie burti vilka mani pie sevis, un savā ziņā viņš joprojām pastāvēja, bija dzīvs šajos vākos: pateicoties tam, ko bija atstājis aiz sevis. Teikumi mani satvēra un rāva ārā no klusuma tinumiem.
Šis ir mans pēdējais stāsts, un, kad būšu to saglabājis šajās lappusēs, manu asiņu ūdens varēs aizplūst netraucēts.
Ir tikai notikumi, kam ļaudis piešķir stāstu veidolu, lai saprastu tos labāk.
Pārāk daudzi stāsti pazūd pavisam, un pārāk nedaudzi no tiem, kas saglabājas, ir patiesība.
Par spīti aukstumam, kas strāvoja no durvju spraugām, koka grīda šķita silta, kad atspiedu pret to rokas un lēnām stūmu sevi augšā. Та bija kā cīņa pret stipru vēju: man bija jāsaņem visi spēki, lai noturētos sēdus stāvoklī un neļautos pagurumam, kas spieda un centās nogrūst mani atpakaļ. Soma bija tikai aptuveni metra attālumā. Pacēlu roku un stiepos uz tās pusi, taustīju pēc pleca siksnas un gandrīz zaudēju līdzsvaru. Pēdīgi man izdevās satvert blīvo audumu un atvilkt somu pie sevis. Izņēmu ārā tējas meistara grāmatu. Vāku āda mīksti skārās pie pirkstu galiem.
Mans rokraksts slīps un šaurs skrēja pāri lappusēm. Piezīmes apzinīgi atspoguļoja ceremonijas un tajās izmantotās tējas servīzes, laikapstākļus, viesu apģērbu un izturēšanos. Tomēr lielāko vietu aizņēma Jansona ekspedīcijas žurnāls, ko biju norakstījusi no sudrabkrāsas ripām: fragmentārs, nepilnīgs, taču savā būtībā patiess. Šķirstīju lapas un nonācu vietā, kur sākās pēdējās ripas saturs, tas, ko bijām ar Sanju klausījušās kādā mākoņainā vasaras pievakarē.
Tas bija stāsts par iznīcību un drupām, par okeāniem, kas tiecās uz kontinentu centru un aprija zemi un saldūdeni. Par miljoniem ļaužu, kuri bēga no savām mājām, par kariem, kas sākās kūstošo ledāju atsegto kurināmā resursu dēļ un turpinājās, līdz zemes dzīslas bija iztecējušas. Par cilvēkiem, kuri gandēja savu pasauli, līdz to zaudēja.
Tad stāsts pārvērtās vēstījumā par izdomātām patiesībām un izstāstītiem meliem, un vēsturi, kas uz mūžiem bija pārtaisīta: tas bija stāsts par grāmatām, kas dūņainā ūdenī sabruka skrandainā papīra miglājā un tika aizstātas ar viegli pārveidojamām komunikatorgrā-matām, līdz ar dažiem taustiņu klikšķiem no pasaules atmiņas bija
iespējams izgaisināt jebkuru notikumu, un tad par kariem vai katastrofām, vai pazudušajām ziemām vairs nebija atbildīgs neviens.
Tas bija stāsts, kuru Jaunās Cjaņas varasvīri bija centušies iznīcināt, tāpat kā bija iznīcinājuši gandrīz visu citu, kas stāstīja par agrāko pasauli. Un tomēr es to turēju rokās: ne pilnu patiesību, jo pilna patiesība nesaglabājas nekad, bet kaut ko, kas nebija pazudis pavisam.