Skatījos uz teikumiem lappusēs un sāku saprast, kas man jādara.
Es varēju palikt, kur biju, un gaidīt, līdz pīšļi gūs uzvaru pār ūdeni. Es varēju ļaut, lai manu stāstu, ja tas vispār tiks stāstīts, izstāsta kāds cits: kāds, kas to sagrozīs un padarīs nepazīstamu, un varbūt izmantos saviem nolūkiem. Ja es savu stāstu atstātu tiem, kas uzvilkuši uz manām durvīm zilo apli, tas vairs nebūtu mans. Es vairs nebūtu daļa no tā. Es vairs nebūtu daļa no nekā.
Es varēju ļaut, lai tā notiek. Vai varēju censties atstāt pasaulē zīmi, piešķirot tai savu veidolu.
Piezīmju grāmatas pēdējā trešdaļa vēl bija tukša.
Kad cēlos augšā, kājas mani tik tikko noturēja.
Manas istabas logu sedza biezi aizkari. Tumsā atšķīru tējas meistara grāmatu jaunā, tīrā lappusē, apsēdos uz gultas un pabīdīju kvēlluk-turi uz galda, lai no tā uz lappusēm kristu pietiekami daudz gaismas.
Kad ķēros pie darba, tinte spalvas galā iezaigojās un atstāja uz papīra zvaigznes veidola traipu.
Sākumā vārdi nāca lēni, tie bija kusli un remdeni tumsā, kurā biju tos ilgi glabājusi. Taču, kad stiepos pēc tiem, tie sāka piederēties un zibsnīt, un celties man pretī, un to veidoli kļuva skaidrāki. Kad tie pēdīgi uzšļācās virspusē, spilgti un bezbailīgi, es satvēru tos, ko spēju, un ļāvu tiem plūst ārā.
Rakstīju par slepeno avotu, par kuru neviens cits agrāk nebija rakstījis. Rakstīju par ūdens kāviem, kuri šūpojās debesu jūrā kā zvīņas zibinoši zivju bari un kuros varēja izšķirt pūķu tēlus, ja vien prata pareizi skatīties. Rakstīju par plastmasas kapu, tā slāņos bojā gājušajiem noslēpumiem, sadragātajām agrāko laiku lietām, no kurām katra reiz kādam bija piederējusi un kaut ko nozīmējusi.
Teikumi uz papīra salauza laika un vietas robežas. No ljella uz namu atkal plūda ūdens, un pa telpām staigāja tēvs. Redzēju viņa paradumu izstaipīt pirkstus pēc akmensdārza grābšanas, kad viņš bija atbalstījis grābekli pret lieveņa margām, un veidu, kā viņš sarauca uzacis, skatīdamies katlā un skaitīdams burbuļus tā dibenā. Māte sēdēja savā darbistabā, un es redzēju, kā viņa, domās iegrimusi, glauda matus, un kā viņa pieliec galvu, prātodama, kur aizmirsusi rakstāmspalvu. Sasmaržoju viņas paštaisīto ziepju lavandu un mētras, un sīpolu sautējumu, ko reizēm gatavoja tēvs. Dzirdēju viņu soļus: vienus lēnus un stabilus, otrus uzsvērtus un nepacietīgus. Viņu balsis atkal pildīja virtuvi un aizskanēja dārzā, un es vairs nebiju viena.
Rakstīju par Sanju. Par kvēli, kas ielija viņas sejā, kad viņa savā darbnīcā pa vienai ņēma ārā daļiņas no agrāko laiku ierīces iekšām, iegaumēja to secību un kārtīgi sarindoja uz galda. Par veidu, kā, viņai smaidot, viens mutes kaktiņš pacēlās mazliet augstāk par otru, un par to, kā viņa vienmēr precīzi zināja, ko teikt vai atstāt neteiktu, lai es sajustos labāk. Par veidu, kā viņa ar šalli atglauda savus tumšos matus, par viņas roku aprisēm, skrambām un sasprēgājušo ādu viņas pirkstu galos. Par to, kā cauri tumšajam ūdenim viņas locekļi izskatījās tajā vietā, kur neiesniedzas saules gaisma.
Arā debesis mainījās un apmācās, taču iekšā izskatījās, itin kā istabas ēnas būtu atkāpušās un sačokurojušās, un grāmata izstarotu savu gaismu, spožāku un pilnīgāku nekā kvēllukturis. Tukšo lappušu tiesa grāmatas beigās samazinājās. Saucu garus, kas drūzmējās ap mani, un gūstīju tos starp vākiem kopā ar visu citu zudušo, līdz biju pierakstījusi pilnu pēdējo papīra collu un man sāpēja plaukstas locītava.
Kad pēdīgi izlaidu spalvu no rokas un piespiedu pieri aizmugures vāka ādai, nakts aiz aizkariem jau ruka. Mans ķermenis šķita kā tukša čaula: to viegli varēja aiznest jebkāds vējš, tas bija brīvs no ūdens un vārdu svara.
Uzvilku tējas meistara tērpu. Tas bija vaļīgs un mīksti skārās pie ādas, un es tajā saodu savu sviedru neizmazgāto smaržu. Kad ar piezīmju grāmatu rokā gāju uz virtuvi, zeķes slīdēja pa koka grīdu. Vieglais auduma maisiņš bija virtuves skapītī, kur biju to atstājusi. Atraisīju aukliņu, kas saturēja ciet tā galu, un ielūkojos iekšā. Dibenā vēl bija dažas karotītes tējas, ko biju izvēlējusies Kuolojervu tirgū savai gatavības ceremonijai. Smarža bija vājāka nekā toreiz, taču joprojām tajā sajutu to pašu plūdumu: mitrumu, kas atveldzē zemes pīšļus, vēju, kas purina visa augošā lapas, gaismu, kas ņirbinās ūdenī.
Pacēlu no grīdas pēdējo ūdensmaisu. Та niecīgais saturs klusi no-klunkšķēja. Pieliku maisa galu pie krāna metāla. Runāju mīļus un runāju ļaunus vārdus, varbūt pat kliedzu un raudāju, taču ūdeni ļaužu bēdas neaizkustina. Tas, ātrumu nedz palēninājis, nedz paātrinājis, plūst zemes tumsā, tur, kur tikai akmeņi dzird.
Uz mājas durvīm ir septiņreizseptiņas vertikālas svītriņas, un zilā apļa krāsa tām iepretī ārpusē ir nožuvusi jau sen sen.
Tagad viss ir sagatavots.
Pasaule rītos ir tāda, kādu to atstājam, un tomēr, atvērusi durvis, pirmajā brīdī to nepazinu. Ne tikai krāsa bija cita, bet arī smarža, tāpat klusums: pazīstu dažādus klusumus, taču šis man bija svešs.
Mazu brīdi iztēlojos, ka esmu piedzimusi no jauna.
Savilku ciešāk plecu lakatu un pastiepu vilnas jakas piedurknes pāri plaukstām. Būtu varējusi kāpt lejā no lieveņa ar kurpēm un zeķēm kājās, taču gribēju zināt, kāds basajām kājām šķiet ledainais zālājs. Stiebri čabēja, un to papīrvārīgais aukstums grieza līdz kaulam, kad spēru soli un pēc tam nākamo.
No mākoņa malas izlīda saule, un es apžilbu. Biju iztēlojusies agrākās pasaules ziemu spilgtumu, taču šis spilgtums bija citāds. Uz tējas krūmu zariem un zālājā, un akmensdārza smilšu krokās, un uz koku zariem un tējas nama jumta gulēja viegls sniega slānis. Kad tam trāpīja gaisma, acīs sariesās asaras, un man vajadzēja tās aizvērt.
Visi ūdensmaisi verandā bija tukši. To apskrambātos sānus sedza balta sarma. Aiznesu pēdējo maisu no virtuves uz tējas nama lieveni, paņēmu slotu un slaucīju no akmens plāksnēm baltdzīslainos lapu rēgus, kas saulē pamazām atmiekšķējās. Izvēlējos no tām sauju, ko uzkaisīju atpakaļ uz akmeņiem, lai celiņš pārlieku neizskatītos cilvēka slaucīts. Šajā lietā tēvs vienmēr bija nelokāms.
Viesu ieeja ap mani šķita šaura un stūraina, kad līdu pa to iekšā tējas namā, stumdama pa priekšu ūdensmaisu. Izlēju ūdeni katlā un gāju uz šķūni pēc kaltētas kūdras. Ūdens telpā no jakas apakšas izvilku tējas meistara grāmatu un novietoju uz grīdas zem traukiem paredzētā plauktiņa. Uz paplātes citu citai blakus saliku lielu metāla kannu, mazāku māla kannu un vienu vienīgu tējas tasi. Aiznesu paplāti līdz pavardam, iekratīju māla kannā atlikušās tējas lapas no auduma maisiņa un aizdedzu uguni zem katla.
Domāju par tēvu, kurš vairs bija tikai manos kaulos un asinīs, un par māti, no kuras pāri nebija palicis nekas cits, izņemot mani.
Domāju par Sariju.
Zināju, tāpat kā sapnī ir zināms, ka otrs cilvēks telpā ir pazīstams, kaut gan seja ir sveša, vai tāpat, kā cilvēks zina, ka mīl.
No katla sāka celties tvaiki, un es gaidīju, līdz varēju tā dibenā saskaitīt desmit mazus burbuļus.
Pielēju metāla kannu ar karsto ūdeni, pagatavoju māla kannā vāju tēju un sasildīju ar to tasi. Tad piepildīju mazo tējkannu vēlreiz, aplēju to ar tēju no tases, un brūnie, porainie sāni saslapa. Manas kustības plūda nepiespiestas, lokanas kā vēja šūpots koks vai pāri jūras dibenam slīdošs vilnis.
Tēja tasē bija dzidra un palsa, tās smarža man visapkārt - maiga.
Atvēru sllddurvis viņai, kura jau паса, un nosēdos tējas telpas vidū tā, lai pa durvju atveri redzētu kokus, kas liecās pāri celiņam, un gaismu, ko saule starp zariem bārstīja uz gludajiem, mitrajiem akmeņiem.