Un tad strāvojums aprāvās.
- Ne viens vien uzskatītu, ka šī ir īsta ūdens izšķiešana. - Runātājs bija komandieris Taro. Viņa balss bija zema un pārsteidzoši maiga. Man bija grūti iztēloties, ka ar šādu balsi kāds varētu komandēt
karaspēku. - Ir neparasti, ka mūsdienās kāds var atļauties izmantot ūdeni pilnai, nesaīsinātai tējas ceremonijai, - Taro turpināja.
Kaut gan uz tēvu neskatījos, sajutu, ka viņš sastingst uz vietas, itin kā viņam zem ādas būtu nostiepies neredzams tīkls.
Viens no tējas ceremonijas nerakstītajiem likumiem bija tāds, kā sarunas tās laikā ierobežojas ar piezīmēm par ūdens un tējas kvalitāti, par gada ražu apūdeņotajās teritorijās, laikapstākļiem, tējas servīzes izcelsmi un meistarīgo darinājumu vai tējas nama iekārtojumu. Par privātām lietām netika runāts, un nekad netika izteiktas kritiskas piezīmes.
Bolins sakustējās, it kā zem uniformas būtu ielīdusi kvēlmuša.
- Kā jau tev stāstīju, Taro, šajā amatā es nezinu nevienu prasmīgāku par meistaru Kaitio. Ir goda lieta, ka viņš saglabājis tējas ceremoniju nemainīgu mums, kam ir privilēģija to baudīt, - viņš sacīja, nepagriezies un nepievērsis skatienu Taro. Toties viņš cieši raudzījās uz tēvu.
- Saprotu, - sacīja Taro. - Tomēr nevarēju nepaust izbrīnu par to, ka tik nomaļas vietas tējas meistars var atļauties tik dāsni lietot ūdeni. Un tas taču zināms arī jums, major Bolin, ka mūsdienu tējas ceremonija jebkurā tās veidā nav nekas vairāk par netīru, miglainu palieku no sākotnējiem agrākās pasaules veidiem, kas jau sen nogrimuši aizmirstībā. Tāpēc būtu neprāts apgalvot, ka tradīciju saglabāšanas vārdā jāizšķiež ūdens.
Tēva seja bija sastingusi kā nekustīga zemes garoza, kas sevī slēpj varenas pazemes upes. Viņš runāja ļoti klusu.
- Godātais kungs, - viņš teica. - Apliecinu, ka tējas ceremonija manā vadībā notiek tieši tā, kā notikusi desmit paaudzēs, kopš tā laika, kad šajā namā apmetās pirmais tējas meistars. Nav mainījies ne mazākais sīkums.
- Ne mazākais sīkums? - Taro jautāja. - Vai tad tējas meistariem vienmēr bijis paradums pieņemt par saviem mācekļiem sievietes? -
Viņš pamāja ar galvu uz manu pusi, un es jutu, ka sejā sakāpj asiņu karstums, kā notika bieži, kad man uzmanību pievērsa svešinieki.
- Tēviem vienmēr bijis paradums nodot prasmes saviem bērniem, un mana meita kļūs par prasmīgu tējas meistari, ar kuru varēšu lepoties, - tēvs teica. - Noria, vai tu pasniegtu saldumus pie pirmās tējas?
Pirmā uzlietās tējas tasīte jeb pirmā tēja, kā to sauca, tika uzskatīta par ceremonijas svarīgāko daļu, un jebkāda neiederīga saruna tās laikā būtu smags pārkāpums ne tikai attiecībā uz tējas meistaru, bet arī uz citiem viesiem. Taro klusēja, kad uz jūraszāļu šķīvja pasniedzu viņam mazus saldumus, ko torīt biju pagatavojusi no medus un amaranta miltiem. Tēva seja palika mēma un neizdibināma, kad viņš salēja tēju tasītēs un pasniedza pirmo majoram Bolinam, otru komandierim Taro. Bolins ilgi ieelpoja tējas smaržu, pirms to pagaršoja, un aizvēra acis, lai, tēju mutē turot, visā pilnībā sajustu tās aromātu. Savukārt Taro cēla tasīti pie lūpām, iedzēra lielu malku un tad pavērsa uz augšu skatienu. Viņa sejā bija savāds smaids.
- Bolinam bija taisnība, - viņš teica. - Jūsu prasmes, meistar Kaitio, nudien ir pārsteidzošas. Pat galvaspilsētas tējas meistari, kuriem tiek piegādāts dabisks ūdens no pilsētas apkaimes, neprot pagatavot tēju, kam būtu tikpat tīra garša. Ja es neko nezinātu, tad domātu, ka šī tēja gatavota nevis no attīrīta sālsūdens, bet gan no avota ūdens.
Man šķita, ka gaiss telpā pat neietrīsējās, kad tēvs nolika paplāti, un ka man zem sirds sakustas kaut kas auksts un smags. Domāju par slepenajiem ūdeņiem, kas plūst dziļi fjellu klinšu klusumā.
Es nezināju, nedz kas šis vīrietis ir, nedz kāds ir viņa apciemojuma patiesais iemesls, un tomēr man šķita, ka viņa pēdās, tur, kur viņa kājas bija deldējušas celiņa akmeņus un izkustinājušas zāļu stiebrus no vietas tik viegli, ka to zināja tikai gaiss, savus soļus viņa soļiem bija pielāgojusi kalsna un tumša būtne, sekojusi viņam cauri dārzam, līdz tējas nama lievenim. Tā bija pacietīga un nenogurdināma, un es
negribēju uz to skatīties, negribēju atvērt slīddurvis un ieraudzīt to gaidām zem kokiem vai pie akmens trauka. Es nezināju, vai tēvs ir jutis to pašu, jo viņš neļāva savām domām parādīties sejā.
Majors Bolins iedzēra no savas tasītes un teica:
- Meistar Kaitio, es priecājos, ka jūsu tēja ir darījusi iespaidu uz komandieri Taro. Viņš uz šejieni pārcelts, lai uzraudzītu vietējo pārvaldi, un tagad mums ir cieša sadarbība.
Taro apslaucīja muti.
- Esmu ļoti ieinteresēts iegrožot ūdensnoziedzību, - viņš teica.
- Droši vien būsiet dzirdējis, ka beidzamā laikā tā Skandināvijas Savienībā palielinājusies. - Viņš ieturēja pauzi, kas aizpildīja telpu.
- Turpmāk mēs noteikti tiksimies bieži.
- Cik iepriecinoši dzirdēt, - tēvs teica un paklanījās. Sekoju viņa piemēram.
-Taro galvapilsētā tiek augstu vērtēts, - Bolins turpināja. - Es varētu teikt, ka tam, kurš ieguvis viņa labvēlību, klājas labi, tomēr nevēlos dot mājienu, ka Jaunā Cjaņa nebūtu visiem vienlīdzīga vieta, kur dzīvot. - Viņš pavīpsnāja par savu konstatējumu, un mēs ar tēvu klausīgi pasmaidījām.
Tēvs vēlreiz piepildīja abu tasītes. Es viņiem vēlreiz piedāvāju saldumus, un Bolins un Taro paņēma katrs pa vienam. Taro atkal uzrunāja tēvu.
- Nevarēju neapbrīnot jūsu dārzu, meistar. Ir visai neparasti redzēt tādu zaļumu tik tālu no apūdeņotajām teritorijām. Kā gan ar jūsu ūdens normu pietiek ne tikai jūsu ģimenei, bet arī visiem jūsu augiem?
- Tējas meistara ūdens norma profesionālu iemeslu dēļ, zināms, ir mazliet lielāka nekā vairākumam pilsoņu, - Bolins atgādināja.
- Protams, - Taro teica. - Tomēr nekādi nevarēju neiegrimt domās par to, kādus upurus prasa šāda dārza uzturēšana. Izstāstiet taču, kāds ir jūsu noslēpums, meistar Kaitio!
Pirms tēvs paspēja atbildēt, Bolins teica: - Vai mēs jau neesam izšķieduši pārāk daudz laika veltām pļāpām, kaut gan varētu mierā un klusumā baudīt tēju un uz mirkli aizmirst ārpasaules raizes? - Viņa skatiens bija pievērsies Taro, un, kaut gan viņa balss nebija asa, saklausīju tajā slēptu smaili. Taro īsu, mēmu brīdi viņu cieši uzlūkoja, tad pagriezās pret tēvu un, kamēr runāja, neatrāva no viņa skatienu.
- Varbūt jums taisnība, major Bolin. Varbūt pataupīšu savus jautājumus nākamajam apmeklējumam, uz kuru, cerams, ilgi nebūs jāgaida. - Un viņš apklusa.
Pēc tam tika pārmīti tikai daži virspusīgi teikumi, un tiem vairs nebija nekādas saistības ar ūdeni, tējas garšu vai dārzu. Lielāko daļu laika namā valdīja klusums, kurš mūs ietina kā slepenu uguņu lēnie dūmi.
Saldumi beidzās.
Vispirms iztukšojās lielā tējkanna, pēc tam katls.
Kad ūdens beidzies, ceremonija ir galā.
Pēdīgi viesi uz atvadām paklanījās un lika galvā kukaiņu cepures. Izvadīju viņus ārā pa tām pašām zemajām slīddurvīm, pa kurām tējas namā bijām ienākuši. Ārā starp dienu un nakti bija izaudzis vasaras vakara vieglais tīmeklis. Dzegu lukturos nespodri blāzmoja kvēlmu-šas. Majors Bolins un komandieris Taro man pa pēdām atnāca līdz vārtiem, kur heliratu šoferis pacēla skatienu no portatīvā, vienatnē spēlējamā madžonga, iedzēra malku no maza ūdensmaisa, iztaisnoja muguru un gatavojās aizbraukšanai. Viesi iekāpa heliratos un pateica formālos atvadvārdus.
Atgriezos tējas namā. Debesīm ap liesmaino vēlā vakara sauli bija tāda pati krāsa kā mazajām zvaniņ puķēm aiz nama. Gaiss bija nekustīgs, un zāliens pavērsies pret nakti.