Tātad es piedzīvoju pirmās zvaigžņu kuģu būvētavas celtniecību tukšumā.
Reiz no Ceturtā Mākslīgā Pavadoņa man bija izdevība redzēt kuģa celšanas darbus to sākuma posmā. Līdz ar citiem ziņkārīgajiem stāvēju stiklotā novērošanas kabīnē uz metala ķermeņa; satiksmes raķetes atveda arvien jaunus tūristus.
Uz kuģa būvētavas krita konusveidīga ēna; to meta Zeme, kuras nakts puslode melnoja pie debesīm kā varena tumsas aka. Būves rajonu apgaismoja tukšumā pakārtie jupiteri, šūpodamies turp un atpakaļ kā pulksteņa svārsti; katrs no tiem meta divpadsmit gaismas kūļus, kas līdzīgi zibeņiem atstarojās tālu lejā, kuģa korpusa saliekamajās bruņu plāksnēs. Pa kuģa virsmu rāpoja veseli automātu spieti: daži kā milzīgu aužamo steļļu vārpstiņas nepārtraukti kustējās uz priekšu un atpakaļ, citi ik pēc brīža palēcās augšup, kur, nokļuvuši gaismas kūlī, spoži nozibsnīja un atkal iegrima tumsā. Tālskatī varēja redzēt smagas sijas un lielus konstrukcijas sektorus, ko šie mazuļi itin viegli pārnesa no vienas vietas uz otru, jo visi ķermeņi šeit zaudēja svaru. Izplatījumu izraibināja metināšanas aparātu krāsaino dūmu švīkas. Žilbinošo dzirksteļu garās astes, slīdēdamas lejup gar kuģa sāniem, izveidoja mākoņus, kuri, jupiteru staru no visām pusēm caurstrāvoti, laiski aizlīgoja pakaļ vizošām raķetēm. Sī gaismas orģija aizēnoja bālās zvaigznes, kas veidoja šķietami plakanu fonu. Attiecībā ,pret mūsu novērošanas punktu, kas atradās trīsdesmit kilometru no būvētavas, visa šī drudžainā darba pasaule izdarīja majestātiski lēnus apgriezienus, kā rezultātā prožektori, kas sākumā bija spīdējuši «augšā», beidzot nonāca «apakšā», lai gan telpā bez gravitācijas šie abi jēdzieni, protams, ir tīri nosacīti.
Pēc vienpadsmit mēnešu nepārtraukta darba automāti nozuda: tie, kas piederēja pie apkalpes, ierāpās kuģī, bet pārējie atgriezās uz savām bāzēm, un Gea, atbrīvojusies no sastatnēm, liela, klusa, sudrabaina riņķoja ap Zemi kā mākslīgs mēness. Atomuguns vēl nebija skārusi tās milzīgos izplūdes vārstuļus.
Mans tēvs cienīja dzeju mazliet īpatnēji: viņš ļoti reti lasīja savu iemīļoto dzejnieku darbus, jo dēvēja tos par «palīgiem», kas nepieciešami tikai sevišķos gadījumos, un tikai retu nakti viņa istabas logā iedegās gaisma. Man tādi palīgi gaidu pilnajos mēnešos bija kāpieni kalnos. Visnepiemērotākajā laikā es piepeši lūdzu kolēģus aizvietot mani klīnikā un viens devos grūtos kalnu pārgājienos.
Te kādu dienu sprāga vesela notikumu bumba — īsā laika posmā saņēmu no ekspedīcijas pirmā astro- gāta paziņojumu, ka esmu uzņemts tās sastāvā, ieraudzīju savu vārdu vasaras olimpisko spēļu dalībnieku sarakstā un … iepazinos ar Annu.
Viņai bija gaišas, gudras acis. Šo pēdējo īpašību — tikai manāmi atturigāk vai kautrīgāk — pauda arī pilnīgās lūpas. Viņa studēja ģeoloģiju, mīlēja muziķu un vecas gramatas — vairāk laikam es par viņu nekā nezināju. Būdams viens, es Annu ļoti mīlēju, bet tiekoties nebiju par to vairs tik pārliecināts. Tīši vai netīši sa- gādajām viens otram sīkas, sāpīgas nepatikšanas, arvien gadījās kādi pārpratumi, untumi, kas reizēm risinājās īsti dramatiski. Es cietu, bet ciešanas — to zināju no grāmatām — ir dziļu jūtu pazīme. Tā aplinkus, lai gan stingri loģisku prātojumu ceļā, nonācu pie slēdziena, ka tomēr mīlu Annu. Bet viņa mani? Neko noteiktu nevarēju izdibināt. Kad bijām kopā, viņas skatiens, atklāts un tāls, bieži kaut kur maldījās, it kā viņa būtu nogrimusi man neredzamu ainavu vērošanā, domīga vai arī skumja un sveša. Tas mani kaitināja. Bet brīžiem Anna atmaiga, un arī es tad kļuvu pieļāvīgs, šis laiks bija kā dūmakā tīts, pilns neizteiktu vārdu, minējumu un gaidu, reizē salds un mocošs. Tas bija pavasaris. Mēs staigājām pa dārziem, klausījāmies, kā putni mācās dziedāt, sēdējām uz soliņiem, kur visapkārt auga zaļiem pumpuriem nosēti krūmi. Es plūcu pumpurus, spaidīju pirkstos un neapzināti plēsu tos vaļā, it kā gribēju no šiem bērnišķīgi neattīstītajiem, vēl salipušajiem aizmetņiem ar varu izveidot ziedus. Mūsu rīcībā izpaudās kaut kas lielāks nekā vienkārša nepacietība, jo visvairāk mums pietrūka tā, kas vienīgais Jauj jūtām nobriest, — laika. Tikai laiks varēja visu noskaidrot, savienot mūs vai izšķirt, bet tieši tā mums trūka. Tuvojās brīdis, kad man vajadzēja atstāt Zemi. Vairākkārt gribēju uzsākt izšķirošu sarunu ar Annu, bet vienmēr atliku. Tuvojās arī laiks uzstāties olimpiādē, šie abi notikumi man naktīs laupīja miegu. Vai tā bija sagadīšanās? Varbūt, bet cik patētiski ievirzījās mana dzīvei Es zināju, ka mans pirmais olimpiskais maratons būs ari pēdējais, jo pēc atgriešanās no ekspedīcijas būšu tam par vecu. Uzvarēt pirms aizlidošanas — vai tā nebūtu lieliska atvadīšanās no Zemes? Ar lauru vainagu galvā doties pretim zvaigznēm! Būdams divdesmit piecus gadus vecs, tātad ar slieksmi uz filozofiskiem vispārinājumiem, teicu sev: tev ir viss, ko esi vēlējies, — diploms par studiju beigšanu, iespēja piedalīties zvaigžņu ekspedīcijā un olimpiskajās sacensībās, mīlestība, — un tomēr tu esi nelaimīgs. Patiesi, cik gudrs ir teiciens: «Sniedz cilvēkam visu, ko viņš vēlas, un tu padarīsi viņu nelaimīgu.»
Sādā noskaņojumā es sāku trenēties. Noskrējis lielo apli pa skrejceliņu, turpināju skrējienu pa līča piekrastes zālainajiem pauguriem un platajām universitātes parka alejām — allaž viens ar hronometru rokā — jū-, nija saules tveicē un tuvējā okeāna visapkārt nepārtraukti apšalkots. Trenējos tikai no rītiem; noskrējis kādus divdesmit kilometrus, drāzos uz veselības pētīšanas nometni, kur jau veselu mēnesi dzīvoja nākošās ekspedīcijas dalībnieki. Tā bija maza pilsētiņa, kas atradās Karakoruma pakājē, veca ciedru meža vidū. Nometne saucās Keriama, bet než kā to sāka dēvēt par «Šķīstītavu», jo saviem iemītniekiem tā bija pārejas etaps starp Zemi un zvaigžņu raķeti. Nometnē valdīja grūti aprakstāms noskaņojums. Daudz laika aizņēma gatavošanās braucienam un lekcijas visdažādākajās nozarēs, lai ikviens dalībnieks būtu pēc iespējas labāk sagatavots ceļojumam. Tajā pašā laikā notika nākošo astronautu pārbaude; fiziologi, biologi un ārsti savos spīdīgajos tērpos satraukti soļoja pa laboratoriju, kurā dūca rotējošās kabīnes. Starp daudzām uzbudinātām sejām nereti gadījās sastapt kādu gluži sašļukušu — šiem nelaimīgajiem ārstu negrozāmais spriedums bija noslēdzis ceļu uz zvaigznēm.
Tai pašā laikā arī Zemes dzīve strauji klauvēja pie pilsētiņas vārtiem. Kaut gan daudzi ekspedīcijas dalībnieki ņēma līdzi ceļojumā savus tuvākos ģimenes locekļus — sievas un bērnus, tomēr katram uz Zemes palika kāds tuvs cilvēks, un nebija tādas stundas, kad prieks un nākotnes sapņi nejauktos ar šķiršanās sāpēm. Dalīdams savu laiku starp stadionu un «šķīstītavu», es vairākas dienas no vietas nesatikos ar Annu un tikai
vakaros pirms gulēt iešanas īsu brīdi redzēju viņu televl- zitēs. Pēdējās televizītes laikā nejauši un gluži negaidīti notika izšķirošā saruna. Anna pasacīja to, no kā es visu laiku baidījos, — ka viņas specialitāte ceļojumā nevarēs būt noderīga. Viņa varot strādāt tikai uz Zemes. Es ieminējos par jūtu spēku, kas visus šķēršļus var satriekt pīšļos. Tad viņa jautāja, vai es līdzīgos apstākļos viņas dēļ atteiktos no medicīnas. Ko es varēju atbildēt? Juzdams, ka viss brūk un viņa man zūd, sāku runāt gluži neprātīgi — sacīju, ka, patiesi mīlēdama mani, viņa būtu varējusi mainīt profesiju vai arī vispār pamest darbu — uz laiku, — steidzīgi piebildu, redzēdams, ka Anna nobāl.